Kā gaidāmās tikšanās sveiciens

Domāju, ir saprotami, ka man šī izrāde bija ar īpašu nozīmi. Skatīties izrādi par cilvēku, kuru pazīstu, mīlu, kas ilgu laiku bijis Baznīcas galva un kuru bija iespējams vairākkārt satikt, un arī tagad šī iespēja ir reāla, jo Benedikts turpina dzīvot un kalpot Baznīcas sirdī – Vatikānā. Biju aizgājis uz šo izrādi divas reizes, jo tā patiešām mani ir uzrunājusi. 

Izrāde, kura aplūko vienu svarīgu baznīcas vēstures posmu, kurā kardinālam Racingeram, vēlāk pāvestam Benediktam XVI, ir nozīmīga vieta. Pāvests, Baznīcas gans ir nozīmīgas, izšķirošas un neatgriežamas izvēles priekšā. Un, kā mēs izrādē arī dzirdējām, viņš, būdams pilnīgi brīvs, ilgstoši konsultējoties ar Kungu Dievu, pieņem šo lēmumu – atteikties no svētā Pētera pēcteča kalpojuma amata.

Izcilā Barišņikova spēle piešķir izrādei garīgo elpošanas ritmu un telpu pārvērš par svētnīcu un lūgšanas vietu

To grūti būs saprast tiem, kas ir tālu no Baznīcas dzīves, tālu no garīgām vērtībām, kam lūgšana, attiecības ar Dievu ir svešas. Savā kalpošanā pāvests ir iezīmēts un arī ir ietekmējis Eiropas un visas pasaules procesus, kuri tiek izcelti, vērtēti un ar vēsturisku precizitāti atspoguļoti Alvja Hermaņa izrādē. Domāju, ka režisoram neviens nevar pārmest personisku interpretāciju, jo paveiktais darbs precīzi balstās pāvesta teiktajā un piedzīvotajā. Režisors nav ieslīdzis Baznīcas skandālu uzskaitījumā un analīzē, bet ļoti mērķtiecīgi atklāj pāvesta Benedikta personību laikā, gan Baznīcas pārvaldes, gan personīgajā dzīvē un viņa attiecībās ar Dievu.

Man personiski iepriecināja tas, ka nav ne fikciju, ne sazvērestības teoriju, ne paviršas interpretācijas, bet godprātīgs režisora darbs un izteiksmīga aktieru spēle.

Šajā kontekstā, manuprāt, ļoti nozīmīgs ir gan sekretāra, gan klostermāsas tēls, kuri savstarpējā mijiedarbībā atklāj pāvesta Benedikta diženumu, bet reizē cilvēcisko trauslumu, vienkāršību un pazemību. 

Šī izrāde var palīdzēt mūsdienu cilvēkam apzināties atbildības un pienākuma, veselības, slavas un fiziskās kapacitātes izaicinājumus.

Izrādes darbība notiek teju vai pāvesta guļamistabā, bet aiz istabas aizkariem atrodas pasaule, pat savā intimitātē pavests tiek atklāts kā Baznīcas kalps un Dieva cilvēks. Tieši izcilā Barišņikova spēle piešķir izrādei garīgo elpošanas ritmu un telpu pārvērš par svētnīcu un lūgšanas vietu. Cilvēka cieņas viscēlākais aspekts meklējams viņa aicinājumā uz vienotību ar Dievu. Dievs nepārstāj tuvināt cilvēku sev, un tikai Dievā cilvēks atradīs patiesību un laimi, ko viņš nemitīgi meklē. Istabas centrā ir šī dievišķā gaisma, kur pāvesta lūgšanas dialogs nevar atstāt vienaldzīgu.

Tieši tāpēc, domāju, dažu kritiķu recenzijās var just, ka nav izprastas dvēseles ilgas pēc mūžīgās svētlaimes, pēc neizsakāmā, neaptveramā, neredzamā un nesasniedzamā Dieva, kurš sevi ir atklājis un darījis zināmu savā Dēlā Jēzū Kristū. Viņš ir darījis apustuli Pēteri par Baznīcas redzamo pamatu. Kristus tam uzticēja Baznīcas atslēgas. Romas Baznīcas bīskaps – Pētera pēctecis – ir visas svētceļojošās Baznīcas gans un Kristus vietnieks. Viņam, saskaņā ar Dieva Vārdu, ir augstākā, pilnīga, tieša un vispārēja vara dvēseļu aprūpē un Baznīcas vadībā. Domāju, ka šī izrāde patiešām paver Baznīcas, ja tā var teikt, iekšējās dzīves priekškaru un līdz ar to ļauj labāk saprast tās sūtību un lomu pasaulē.