Bet gaisma eksistē

Alvja Hermaņa Baltā helikoptera atslēga ir gaisma. Kristīnes Jurjānes uz JRT skatuves uzbūvēto pāvesta privāto apartamentu priekšmetiskums daudzējādā ziņā iemieso pretrunas, kas saistāmas ar pāvesta institūciju. No vienas puses – vizuāls askētiskums. Pirmās nepieciešamības mēbeles (gulta, rakstāmgalds, daži krēsli un kumodē ieslēpts televizors) izkliedētas plašā skatuves telpā, tādēļ atstāj gandrīz vai nabadzīgas vides iespaidu. Trenažieris, ko pāvests it kā nelieto, bet uz kura savām acīm redzam Mihaila Barišņikova Racingeru pirms «oficiāli» sākusies viņa diena – tas ir, tajā ielauzušies ārpusnieki Gunas Zariņas māsas Tabianas un Kaspara Znotiņa Georga Gensveina, pāvesta privātsekretāra,  veidolā. Smilšukrāsas gamma šķiet neitrālāka par neitrālu, bet uz tās spoži izceļas citādi tik neitrālais katoļu garīdznieka melnais un pāvesta baltais ikdienas ietērps. No otras puses – apziņa, ka viss, kas šeit izliekas pieticīgs, īstenībā ir fantastiski grezns. Sienas, kas it kā kautrīgi vēlas noslēpties, tapsētas audumiem, uz galda noliktais krucifikss ir antikvārs, zelts Barišņikova Benedikta XVI kostīma elementos – īsts. (Droši vien ne viens vien izrādes skatītājs lasījis scenogrāfes intervijas, kurās viņa ar neslēptu sajūsmu stāsta, ka lielākā daļa izrādes budžeta saistīta tieši ar cēlmetāla fizisku klātbūtni.) 

Hermanis šai iestudējumā daudz spēlējas ar jēdzieniem «īsts» un «neīsts». Kas ir īsts izrādē, kura vēsta par reālu notikumu – Benedikta XVI atkāpšanos no amata, un kuras tekstu režisors veidojis pats, izmantojot savu varoņu prototipu dokumentālos vārdus un dzīves notikumus? Kas ir izdomāts? Tas, dabiski, ir viens no izrādes pievilkšanas punktiem, daudziem skatītājiem ņemot par pilnu režisora apgalvojumus, ka viņš īpaši koncentrējies uz notikumu (šoreiz vietā būtu teikt pat skandāla vai sazvērestības) atminēšanu. (Hermaņa izteikums par «privāto izmeklēšanas komisiju» arī tiražēts plaši.) Apslēptais allaž kairina iztēli; apsolījums to atklāt – uzkurina. Noslēpumu Baltajā helikopterā tiešām netrūkst, un, pēc atsauksmēm spriežot, to atklāšanās vietumis kļuvusi arī par traumatisku procesu. Jo šai gadījumā izrāde ir meditācija par tēmu, intīma saruna pašam ar sevi. Pirmām kārtām, protams, režisora, bet ne mazāk svarīgi – arī katra skatītāja saruna. Baltais helikopters piedāvā Hermaņa teātrī tik valdzinošo, pēdējos gados retāk redzēto atvērtību, kuras dēļ skatītājs iestudējumā vispirms redz to, kas ir viņā pašā.

Kāda ir sarunas tēma? Droši vien var teikt dažādi; es izvēlēšos vārdu «meklējumi». Meklējumi visplašākajā nozīmē. Hermaņa daiļrades konteksts piedāvā vismaz divus tematiskus lokus, izrāde pievieno trešo. Un visas tās ir «lielās» tēmas – dzīve, māksla, ticība.