Stāsts par latviešu Orfeju

Operas Spēlēju, dancoju uzvedums ir būtisks un arī komplicēts notikums Latvijas kultūras dzīvē, tāpēc redakcija nolēma to atspoguļot nevis recenzijā, bet vairāku skatījumu sadurē. Diskusijā par Lauras Grozas-Ķiberes iestudējumu, Imanta Kalniņa operas uzvedumu vēsturi, muzikālajām, dramaturģiskajām un idejiskajām iespējām piedalās muzikologi Ingrida Zemzare un Orests Silabriedis, teātra un mūzikas zinātniece Lauma Mellēna-Bartkeviča, teātra zinātnieces Edīte Tišheizere un Ieva Struka. 

Spoža gaisma operas beigās

Edīte Tišheizere. Varbūt sāksim ar muzikālo pusi. Vai šī mūzika var novecot? 

Ingrida Zemzare. Laba mūzika nevar novecot. Laikmeta zīmogs ir katrai mūzikai, mēs uzreiz  iedomājamies tos laikus, 20. gadsimta 70. gadus, bet tāpēc jau tā nepaliek sliktāka. Spēlēju, dancoju latviešu mūzikā ir sava laika spilgts dokuments un kā tāds ir vienkārši dzīvs.

Orests Silabriedis. Man ir cieša pārliecība, ka ir lietas, kas ir starptautiski konvertējamas, un ir lietas, kas ir vajadzīgas tai teritorijai, kurā tās ir radušās. Imants Kalniņš ir vajadzīgs visupirms šeit. Es piekrītu Ingridai, ka Kalniņš primāri saistās ar 70. gadu periodu, bet man šis mākslas darbs joprojām liekas satriecošs. Par mūzikas valodu es nekādā gadījumā neteiktu, ka tā izklausās novecojusi. Tur var dzirdēt 4. simfoniju, tur dzird Oktobra oratoriju, tur dzird No saldenās pudeles un citas viņa teātra dziesmas, un nevienā brīdī tas neliekas kaitinoši vai atražojoši. 

I.Z. To mirkli, kurā viņš ir uztvēris latviskās mentalitātes īpašības, ir ļoti grūti apjaust. Tas ir noteikts stils, kādā viņš raksta, bet viņš veic brīnumu šajā stilā. Tas nozīmē, ka laiks kā tāds jau mākslā īsti nepastāv. 

O.S. Es teiktu, ka viņš raksta vienkārši izteikti «nepareizu» mūziku, viņam sagādā prieku nesagatavotas modulācijas, un tās joprojām darbojas.

I.Z. Tas jau bija tāds laikmets – ar klajām nepareizībām. 

O.S. Tas, ka viņa sākums ir rokmūzikā, to mēs šeit redzam nepārprotami. 

I.Z. Bet operas pirmais cēliens faktiski ir kā tāds vienots vokāli simfonisks cikls, jo tur visas tēmas jau parādās. Jā, varbūt var teikt, ka tā ir opera kā simfonija. Viņam ir simfoniķa vēriens tajā. Pirmajā daļā parādās visas galvenās tēmas un muzikāli tiek izcīnītas svarīgākās cīņas. Tad nāk skerco jeb elles skati, un tad ir noslēgums, kur viņš visu nomierina un vispārina, dod to gaismu tuneļa galā. Kad savulaik es rakstīju grāmatu par Imantu Kalniņu, tad Spēlēju, dancoju veltīju atsevišķa nodaļu, un es joprojām atceros pirmo teikumu – Raiņa velna nakts ir pārtapusi saulgriežu naktī. Kalniņš akcentē tieši to – mierīgu, spožu gaismu operas beigās.

Lauma Mellēna-Bartkeviča. Es savukārt diezgan mierīgi izturos  pret Imanta Kalniņa mūziku kopumā, neapšaubot viņas vērtību tapšanas brīdī un kanonisko nozīmi latviešu mūzikas kultūras attīstībā vispār, taču emocionāli ar to neidentificējos. Tīri subjektīvi muzikāli mani vairāk uzrunā, piemēram, oratorija Dzejnieks un nāra. Man Spēlēju, dancoju skan pārāk daudz citu skaņdarbu motīvu, kas atkārtojas, darbojas kā komponistam raksturīgā rokraksta marķieri un vairāk liek domāt par viņa mūziku kā savdabīgu protesta fenomenu ļoti konkrētā ideoloģiskā kontekstā. Tā ir mūzika – sava laika simbols. Kopējais stāsts, ko būvē Rainis, Imants Ziedonis un Imants Kalniņš, man tomēr vairāk saistās ar konkrēto 70. gadu kontekstu, mantojumu, kuru, protams, var izvēlēties aktualizēt šodienā gan simboliskā tematiskā projekcijā, gan kā mārketinga instrumentu operas publikas paaudžu maiņas veicināšanai. 

Izdziedāt Kalniņa «krelles»

I.M. Turklāt Kalniņš  Spēlēju, dancoju nemīl solistus, pareizāk sakot, viņš nedomā par to, vai un kā solisti var adekvāti tikt galā ar partijām tehniski un mākslinieciski, cīnoties ar visai bagātīgo orķestrāciju, apskaņošanu un tā tālāk. Viņš pieprasa vokālus varoņdarbus.

O.S.  Es Imantu Kalniņu par solistu nemīlētāju tomēr nesauktu. Man jau liekas, ka pret partitūru jāizturas distancētāk, nav jāmēģina izdziedāt visu, ko viņš ir devis. Jo viņš dod rečitējošu runas intonāciju konkrētā virzienā. Un tie dziedātāji, kas skatās notīs, nemēģina visas tās «krelles» izdziedāt līdz pēdējam sīkumam, jo ņem, tā sakot, lielās līnijās afektu, ko Kalniņš ir gribējis sniegt. Un tad es neteiktu, ka ir ļoti grūti. Protams, Tots bija rakstīts tieši Kārlim Zariņam. Protams, Kalniņš prasa izturību visas operas garumā.

E.T. Vai šīs grūtības, ko mūzika sagādā dziedātājam, kaut kā ierobežo inscenējumu? 

Raiņa velnu nakts ir pārtapusi saulgriežu naktī. Kalniņš akcentē tieši to – mierīgu, spožu gaismu operas beigās

L.M. Ar to vajadzētu rēķināties diriģentam, kurš ir iestudējuma muzikālais vadītājs. Ja režisors pats nelasa partitūru un nav informēts par diapazona atbilstību lomai vai nepieciešamo dziedātāja izturību, tā ir diriģenta atbildība. Un jautājums ir par to, kā mēs izmantojam iespējas, kas mums ir šobrīd, un kādas ir turpmākās mākslinieciskās ambīcijas. Vai mēs pret dziedātājiem attiecamies, domājot par viņu turpmākām iespējām, vai kaut kādu mērķu vārdā īstenojam savas šodienas ambīcijas.

O.S.  Paga, tagad konkretizē!