Pēdējais mohikānis

Elmo Nīganens Tallinas Valsts konservatorijas Skatuves mākslas katedru absolvēja 1988. gadā, pēc tam četrus gadus bija aktieris un režisors Viljandi teātrī Ugala un kopš 1992. gada ir Tallinas Pilsētas teātra galvenais režisors. Viņš ir radījis vairāk nekā četrdesmit iestudējumu, rakstījis dramatizējumus un spēlējis lomas gan teātrī, gan kino. Nīganens ir iestudējis izrādes ne tikai dzimtenē, bet arī Pēterburgā, Maskavā, Toruņā un Rīgā (A. H. Tammsāres Zeme un mīlestība Latvijas Nacionālajā teātrī, 2012). Viņš ir bijis trīs filmu režisors un pašlaik veido ceturto. Tāpat viņš ir vadījis trīs kursus Igaunijas Mūzikas un teātra akadēmijas Skatuves mākslas skolā. Elmo Nīganens vairākkārt saņēmis Igaunijas Teātra gada balvu kā labākais režisors, viņš ir Baltās Zvaigznes III šķiras ordeņa kavalieris un saņēmis gan Igaunijas Republikas kultūras prēmiju, gan Krievijas Federācijas valsts prēmiju literatūras un mākslas jomā. Viņa iestudējumi ir guvuši atzinību daudzos festivālos. 2020. gadā Nīganens tika ievēlēts par Igaunijas Zinātņu akadēmijas locekli.

Nīganens ir paziņojis, ka vasarā, kad beigsies 2020./2021. gada sezona, aizies no Tallinas Pilsētas teātra galvenā režisora posteņa, lai dotu iespēju nākamajām paaudzēm piepildīt pašlaik pārbūvējamo teātra kompleksu ar svaigu enerģiju un jaunām idejām. Ieva Struka 

Elmo Nīganenu iztaujāja Tallinas Pilsētas teātra dramaturģe Trīna Sinisāra. Saruna notika 2021. gada 19. februārī.

Trīna Sinisāra. Savu sarunu mēs varētu sākt ar šo laiku, taviem visjaunākajiem darbiem. Tavs agrākais režisora ceļš lielā mērā balstījās uz klasiskiem autoriem – tur bija Šekspīra Romeo un Džuljeta un Hamlets, Čehova Pianola (Platonovs), Ivanovs, Ķiršu dārzs, Dostojevska Noziegums un sods, vesels iestudējumu cikls pēc mūsu literatūras dižgara A. H. Tammsāres romānu motīviem, no kuriem vienu uzvedi arī Latvijas Nacionālajā teātrī. Taču pēdējos gados tevi drīzāk nodarbinājuši mūsdienu autori – Pāvo Pīks, Marjus Ivaškevičs, arī Tomasa Vinterberga un Mogensa Rukova Komūna, un nesen pirmizrādi piedzīvoja Lūsijas Kirkvudas Bērni, kas vēstī par ārkārtīgi aktuālu tēmu – kodolkatastrofas sekām. Kas ir tie temati, kuri tevi uzrunāja šajos materiālos tieši pašreizējā dzīves posmā?
Elmo Nīganens. Man šķiet, ka režisoru ir ļoti sarežģīti izraut no konteksta, kurā viņš atrodas. Domā, kā gribi, bet mēs tomēr nonākam pie tā, ka pastāv dažādu vecumu īpatnības, un iemesls, kāpēc viena vai otra tēma sāk interesēt vairāk, protams, ir saistīts ar dzīves pieredzi. Kāds paziņa man nesen par godu 59. dzimšanas dienai atsūtīja ziņu, ka nu es no vētru un dziņu perioda pamazām tuvojos nobriedušākas dzīves posmam. (Smejas.) 

Parasti taču režisors identificējas ar kādu no lugas personāžiem. Kad iestudēju Dimā Trīs musketierus, identificējos ar D’Artanjanu. Savukārt, iestudējot Pēc divdesmit gadiem, – ar Atosu. Un tagad man tur nav ar ko identificēties, tāpēc arī vairs neesmu tam pievērsies. Tieši tik vienkārši.

Bet patiešām, pēdējā laikā mani vairāk ir interesējusi pašlaik radīta dramaturģija. Pat ja tā vēl ir nepilnīga, pat ja tā vēl nav izgājusi caur uguni un ūdeni un kļuvusi par klasiku, pat ja tā vēl ir gandrīz jēlmateriāls, taču fakts, ka tā ir sarakstīta mūsdienās, mani pašlaik ir saistījis visvairāk.

Jo tā ir kontaktā ar dzīvi?
Gluži tā teikt nevar – arī klasika taču ir kontaktā ar dzīvi.

Tiesa, turklāt, runājot par taviem iestudējumiem, bieži ir uzsvērts, ka tu arī klasisko materiālu sasaisti ar to, kas sabiedrībā notiek tieši tobrīd.
Man šķiet, ka režisori, kam reizēm pārmet, ka viņi nav sociāli ievirzīti, tādi tomēr ir, jo viss taču izriet no tā, kas ir šeit un pašlaik. Ja zālē ir cilvēki, kurus uz skatuves notiekošais uzrunā, skar, vienalga – sasmīdina, liek domāt vai sadusmo, tad tas jau pats par sevi ir sociāls teātris. Teātris ir sociāls pēc savas būtības. Ne viens vien varbūt ir saņēmis pārmetumus, ka teātris ne par ko nerunā. Ja teātris ne par ko nerunātu, tad zāles būtu tukšas. Bet, ja tas par kaut ko runā un skatītājs tur smeļas vielu pārdomām un stiprinājumu, tad taču tas jau ir sociāli.