Nomadi atgriežas mājās

Šī saruna notika īsi pirms gadu mijas. 2020. gads visiem bija sarežģīts, un katrs centās tikt ar to galā pēc savas saprašanas. Mēs runājām par tā nestajām pārmaiņām, par svarīgu pagrieziena punktu paša Koršunova dzīvē un daiļradē un atskatījāmies arī uz viņa vadītā teātra divdesmit gadiem. 

Oskara Koršunova teātrim (OKT) pērn aprāvās visi viesizrāžu un festivālu ceļi, kas allaž bijuši tā darbības pamatā. Jo Koršunova teātris vienmēr ir ceļā – ārzemēs vai turpat Lietuvā. Pēdējos gados OKT ir biežs viesis arī Ķīnā un Korejā, kas tagad ir pilnīgi neaizsniedzamas.

Oskars Koršunovs palika mājās un pievērsās savas dzimtenes Lietuvas vēsturei. Gada sākumā Klaipēdas teātrī iestudēja poļu autora Tadeuša Slobodzjaneka lugu Mūsu klase, taču izdarīja to tā, ka kļūst skaidrs – tas varētu notikt jebkurā Lietuvas mazpilsētiņā. Turpat Klaipēdā vasarā uzveda Viljama Šekspīra traģēdiju Otello, novembrī notika pirmizrāde bez skatītājiem, jo teātrus slēdza. 

Viņš strādā ar režijas studentiem, kas tagad ir nozīmīga viņa darba daļa. 

Maijā mēs kopā ķērāmies pie jauna projekta – Koršunova vadībā iestudējām divu Marjus Ivaškeviča lugu lasījumus Zoom platformā – lugu Dusošie un Bezsamaņa ansambli veidoja aktieri no visām pasaules malām. Daudzi joprojām uzskata, ka nav iespējams nodarboties ar teātri apstākļos, kad zudis tiešais kontakts ar skatītājiem. Taču skaidrs, ka dzīvojam svarīga lūzuma laikmetā, un neba tikai vakar parādījušies alternatīvie komunikācijas kanāli. Jau vairākus gadus teātris ir lietojis jaunās tehnoloģijas kā atspaidu, taču tagad tās izmantojamas arī jauna satura radīšanai.

Decembrī notika vēl kāds būtisks solis – Oskars Koršunovs kļuva par Lietuvas Nacionālā drāmas teātra māksliniecisko vadītāju. 

Teātris «mākonī»

Jevgeņija Šermeņeva. Kā tu kā režisors reaģēji uz šo apstāšanos un kā tu to pārvērti radošā darbībā?
Oskars Koršunovs. Jā, mēs esam īsti nomadi. Mums nav savu māju, mēs esam visur un piemērojam savas izrādes jebkurai pasaules skatuvei. Pagājušajā gadā OKT palika 20 gadu. Pa šo laiku esam ieguvuši fanu pulkus Lietuvā un ārzemēs, apbraukājuši pasaules festivālus, saņēmuši balvas un prēmijas, bet tikpat dzīvojam bez savām mājām. Sākumā es par to ļoti pārdzīvoju, bet tad sapratu: jā, mēs esam nomadi. Lasot Delēzu [Gilles Deleuz, franču filosofs, 1925.–1995. – red.] atradu teātra dalījumu: karaliskā jeb valstiskā māksla un nomadu – viņš lieto tieši šo vārdu – māksla. Klejojumi mums ir asinīs – visus 20 gadus esam pavadījuši ceļā. Mēs ceļojam pat Viļņā – spēlējam gan Nacionālajā, gan Jaunatnes teātrī [tieši tāpat to darīja Eimunts Nekrošus teātrī Meno Fortas – red.]. Kā īsti nomadi mēs atnākam ar savu liesmu, izdedzinām sev vietu, un tur pēc mums sākas jauna dzīvība. Nekustība ir dīvaina, ja visu laiku esam devušies neapjaustā meklējumos, iekarojuši aizvien jaunas spēles vietas, festivālus, un tas mums deva vielu tālākai attīstībai. Tīri materiālajā ziņā tas mums ir sāpīgi iegriezis, jo mēs netikām uz kādiem divdesmit festivāliem, bet tieši tie ir mūsu finansiālais pamats. Arī mūsu garīgās dzīves pamats. Pērnvasar mums vajadzēja ar Otello atklāt Aviņonas festivālu. Tas ir ļoti prestiži. Taču festivāls nenotika. Bet nomadus jau ceļš pats sameklē. Man piezvanīja producente Jevgeņija Šermeņeva un piedāvāja jaunu pieredzi.

Un tu devies «mākonī»?

Un es devos viesizrādēs mākonī. Tā bija lieliska pieredze, pat negaidīju, ka sastapšos ar tik lieliskiem aktieriem un interesantu darbu. Mēs devāmies tajā mākonī, un tur manās rokās nonāca brīnišķīga trupa – izcili aktieri no Krievijas, Latvijas, Igaunijas, Izraēlas, no visas pasaules. Kopā paveicām divus projektus – Dusošie un Bezsamaņa, un tie bija īsti teātra darbi, tieši tāpēc, ka arī skatītāji bija ļoti interesanti.

Strādājot mēs nedomājām, vai tas būs vai nebūs teātris. Mēs vienkārši meklējām iespējas Zoom konferences veidā nolasīt šīs abas Marjus Ivaškeviča lugas, taču aktieri sāka spēlēt, un tas izrādījās negaidīti spēcīgi… Varbūt uz viņiem mūsu attālinātajās tikšanās reizēs tā iedarbojās mani stāsti par to, kā bērnībā tēvs lasīja mums priekšā Žilu Vernu, pats pamazām iedzīvodamies lasītajā, bet es klausījos un iztēlojos šīs pasaules. Jau pēc lugu lasījumiem, kad runājāmies ar skatītājiem. Aktieri paši piedāvāja terminu «zūmteātris». Arī kāds no kritiķiem teica, ka šo izmēģinājumu nevar dēvēt tikai par lasījumu, ka tas ir kaut kas vairāk, un rezultātā nonācām pie secinājuma, ka rodas īpašs teātra veids. Pēc tam, kad kļuva skaidrs, ka Lietuvā atkal gaidāma karantīna un viss būs ciet, mēs OKT sākām gatavoties jauniem virtuāliem ceļojumiem, sagatavojām Ivaškeviča Kanta lasījumu un arī to pašu viņa Bezsamaņu, šoreiz lietuviski. Tad lugu uzrakstīja Kaspars Pucus, sākās diskusijas, vai tas būtu saucams par teātri, tomēr mēs jutām arī pamatīgu izpratni un atbalstu. Mēs, protams, rādījām internetā arī veco izrāžu ierakstus, bet tas ir pavisam cits stāsts.

Nesen kādā sarunā runājām par to, ka, piemērojot jau esošu darbu virtuālās vides  noteikumiem, zaudējumi ir gandrīz neizbēgami. Taču, ja tiek radīts saturs, rēķinoties, ka tagad ir citi komunikācijas kanāli, kam ir sava specifika un prasības, tad rodas principiāli citāda izrāde.
Absolūti piekrītu, es pats arī uzstājos tajā diskusijā. Tomēr es noteikti iestājos arī par to, ka izrādes jārāda internetā, ka jānotiek translācijām. Nesen rādījām vienu no manām agrīnajām, vēl 90. gados iestudētajām izrādēm Tur būt te, un tagad to redzēja ļoti daudzi skatītāji. Kad translējām Mūsu klasi no Klaipēdas teātra, tika fiksēti vairāk nekā 30 tūkstoši skatījumu. Skaidrs, ka ir izrādes, kuras vairāk piemērotas šādai translācijai, citas – mazāk. Toties zūmteātris – tā ir pavisam cita lieta.