Vai tiešām viss jau pārsāpēts?

Šogad 27. janvārī ar nelieliem sižetiem Latvijas televīzijā un radio tika atzīmēta kādreizējā Valsts Jaunatnes teātra jubileja. Teātra muzeja vadītājs Jānis Siliņš šajā dienā, kā allaž pēdējos gados, aicināja tikties teātra bijušos aktierus. Šoreiz saredzēšanās notika attālināti Zoom vietnē, un tā, protams, bija priecīga tikšanās. Tomēr ne vienam vien no teātra bijušajiem aktieriem un darbiniekiem joprojām sirdī gruzd rūgtums un sāpe par teātra likvidāciju pirms gandrīz trīsdesmit gadiem, par desmitiem talantīgu mākslinieku nerealizētām un iznīcinātām radošām dzīvēm. Daudz kas ir piemirsts, bet daudz kas nav piedots, izlīdzināts un aizmirsts. Kā šie notikumi izskatās ar laika distanci?

Svētku programma ar Suļiko

Iecere par īpaši bērniem un jauniešiem domāta teātra dibināšanu tika īstenota 1940./41. gadā, kad tika nodibināta arī Valsts filharmonija, žurnāls Karogs un laikraksts Literatūras Avīze (vēlākā Literatūra un Māksla). Protams, teātris bija sava laika bērns, un tā dibināšanas fakts un nosaukums tika apstiprināts Latvijas komjaunatnes Centrālkomitejā: sākumā – Bērnu un jaunatnes teātris, no 1954. līdz 1991. gadam – Ļeņina komjaunatnes Jaunatnes teātris. Pēc tam – vienkārši Valsts Jaunatnes teātris. Taču tam kūmās stāvēja ievērojamas kultūras personības – toreizējais LPSR Tautas izglītības komisārs, rakstnieks Jūlijs Lācis, Mihaila Čehova latviešu audzēkņi Irīna un Kārlis Liepas un citi. Teātra pirmajās sezonās te kā režisore un aktrise darbojās bijusī Dailes teātra prīma Emīlija Viesture, kura bija braukusi studēt Maskavas Centrālā bērnu teātra pieredzi, Eiženija Kaldovska, Milda Klētniece, Osvalds Krēsliņš un citi; par jaunā teātra direktoru tika iecelts agrākais Nacionālā teātra aktieris Rūdolfs Baltaisvilks.

Ar teātri ir ciešas saites Māras Ķimeles dzimtai. Viņas vectēvs Jūlijs Lācis ataicināja no Maskavas savu meitu Dagmāru, kura saskaņā ar tālaika prasībām kļuva par jaunā teātra politiskās daļas vadītāju. Taču pats tika apcietināts par nelojalitāti padomju valdībai un nošauts, nepieredzējis jaunā teātra pirmo izrādi 1941. gada 27. janvārī. Tā bija Alekseja Tolstoja Zelta atslēdziņa, kurā Buratīno spēlēja Vilis Ķimelis, vēlākais Dagmāras dzīvesbiedrs un Māras tēvs.

Jaundibinātajam teātrim klājās skarbi: savu telpu nebija, mēģinājumus noturēja vai visu ievērojamāko Rīgas sabiedrisko ēku koridoros un trepju telpās. Pirmizrādei tika atvēlēts Krievu drāmas teātris. Katrs jaunā teātra solis tika stingri kontrolēts, pārraugot ne tikai teātra mākslinieciskos plānus, bet arī pieprasot atskaites par aktieru publiskās uzstāšanās programmām, kurās bija obligāti jāiekļauj tautu vadonim mīļā gruzīnu tautasdziesma Suļiko. Teātris nepaspēja lāgā ieskrieties, kad sākās karš. Vācu okupācijas pirmajās dienās tas tika slēgts kā viena no padomju laikā dibinātajām kultūras struktūrām. Dagmāru un Vili Ķimeļus, kā arī uzveduma daļas vadītāju Vladislavu Rekšņu apcietināja.