Es gribu strādāt!

Elīna Bojarkina ir kontrastu cilvēks. Aktrises gaišie mati šķietami disonē ar zemo balsi, jauneklīgi meitenīgā āriene slēpj visredzīgu skatienu kā cilvēkam, kurš uz dzīvi raugās acīm vaļā. Absolvējusi Latvijas Kultūras akadēmijas Latvijas Leļļu teātra aktieru kursu, Elīna teātrī strādā no 2019. gada. Domājot par Elīnu, man rodas asociācija ar balto šokolādi, kas iemērkta stiprā melnā kafijā. Šķiet, viņas aktieriskais potenciāls ļauj atveidot gan trauslas laumiņas, gan liktenīgās sievietes tēlu. Viņa aktīvi žestikulē, bet runā nosvērti un stingri – jaunajai aktrisei pašpārliecības netrūkst. Brīžiem liekas, ka viņas dvēseles pasaule itin labi sader ar Žorža Bizē Karmenas dzīves izjūtu, bet nebūtu jābrīnās, ja kāds režisors Elīnai piešķirtu Laimdotas vai Ziemeļmeitas lomu. Arī mūsu sarunā Elīna apcer pretstatus teātrī un dzīvē, aizrautīgi stāsta par lellēm un topošo maģistra darbu, atzīstas ilgās pēc jaunām – izaicinājumu pilnām lomām. Pat attālināta intervija var atklāt cilvēka būtību, liekot vēl stiprāk cerēt, ka kādu dienu mēs visi atkal varēsim satikties dzīvē un teātrī. 

Anna Šuvajeva. Tu šobrīd studē Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes baltu filoloģijas maģistra studiju programmā un drīz kļūsi par diplomētu teātra zinātnieci. Esi kā aktrise intervēta, bet pati arī intervē citus aktierus. Kura loma – intervējamais vai intervētājs – patīk labāk?
Elīna Bojarkina. Esmu divas reizes veidojusi intervijas, un tas ir smags process. Viens ir izdomāt jautājumus un parunāt ar cilvēku, bet otrs – pēc tam to visu uzrakstīt un atklāt viņa personību. Kad tieku intervēta, cenšos būt es pati, atbildēt sirsnīgi un patiesi. Intervēt nozīmē iegūt sarunas biedra uzticību. Intervētājs nedrīkst būt auksts un nepieejams. Manuprāt, intervijā nav obligāti runāt par pārpasaulīgām lietām. Var runāt par vienkāršām lietām, tad intervija iegūst lielāku vērtību. 

Par ko raksti maģistra darbu?
Darba nosaukums ir Lelle Latvijas postdramatiskajā teātrī no 2010. līdz 2020. gadam: tradīcija un inovācija. Mani interesē, kāpēc režisori izmanto lelli postdramatiskā teātra izrādēs. Acīmredzot lellē slēpjas simbolika, ar to var atklāt pat daudz vairāk nekā ar dzīvu aktieri. Lelle izrādei dod papildu vērtību. Latviešu valodā par lelli ir rakstīts ļoti maz. Divus gadus studēju teātra zinātni, bet par leļļu un objektu teātri gandrīz vispār neesam runājuši. Mana artava ir pašai vairāk pētīt un par to stāstīt. 

Kā jūsu kursam klājas pēc teātra zinātnieces Silvijas Radzobes aiziešanas mūžībā?
Atzīšu, Silvijas aiziešana man bija trieciens, bet esmu pateicīga, ka viņa bija mana pasniedzēja. Es no viņas nenormāli daudz ieguvu. Tās ir zināšanas, kuras neviens man nespēs atņemt. Mūsu kursā teātris visiem ir dziļi sirdī. Teātra zinātne ir specifiska, un šī joma ir jāmīl, to nevar mācīties vienkārši tāpat.