Nevalstisko teātru valstībā

Pirms laba laika portāla Satori birojā Ģertrūdes ielā tā galvenais redaktors Henriks Eliass Zēgners viltīgi atklāja, ka Kvadrifronam būs jauns biedrs, jo bārā Pils esot nejauši dzirdējis viņa darba interviju. Pirmā doma – jābūt taču meitenei, ko viņi spēlēs, ja būs četri džeki un Ance Strazda? Otrā doma – Matīss Budovskis jau ir Esarte. Bet trešā (un īstā) doma – gan jau kāds laikabiedrs. Un tā arī ir – Jānis Kronis ir kļuvis par piektā virziena uzraugu. 

Juta Ance Romberga. Tā kā mēs atrodamies Kvadrifrona jaunajās telpās Zeļļu ielā, tad pirmais jautājums man tev tāds – vai tu jūties šobrīd stabili nobāzējies?
Jānis Kronis. Laikam līdz galam vēl ne, jo kovids mazliet traucē. Bet uzaicinājums pievienoties Kvadrifrona trupai dod sajūtu, ka ir iespēja strādāt ar saviem kursabiedriem un domubiedriem, bet pietrūkst tas, ka nav bijusi neviena pirmizrāde, kopš esmu oficiāli «ieskaitīts» Kvadrifronā. Tāpēc it kā esmu, bet tomēr īsti līdz galam neesmu.

Zēgners par to darba interviju teica – ja viņš būtu teātra kritiķis, viņš būtu augstu novērtējis to, ko viņam bija iespēja dzirdēt.
Es nezinu, kuru sarunu Zēgners dzirdēja, vai to pirmo uzaicinājumu, vai tad, kad es teicu drošu jā. Mēs aizgājām pēc Triptiha mēģinājuma uz Pili, un Ance izklāstīja, ka principā viņi gribētu mani pieņemt komandā un ka neko īsti solīt nevarot, vienīgi vairāk pienākumu un darbu. Man vienmēr ir šķitis, ka tas būtu ļoti forši – pievienoties Kvadrifronam, bet es uzreiz neteicu jā, es atbildēju, ka principā jau jā, bet man jāparunājas tomēr ar sievu. Kad aizgāju mājās, sieva teica, ka tas ir loģisks nākamais solis pēc šī nogriežņa, kas bijis pēc Kultūras akadēmijas. 

Kāds tev bija posms starp akadēmiju un Kvadrifronu?
Studiju laikā jau mēs visi domājam par štata vietu teātrī, un no sākuma bija sajūta, ka esi mazliet izmests no laivas. Bet pamazām parādījās piedāvājumi, un es sāku justies arvien drošāk un drošāk, esot ārpus štata un neatkarīgs. Jā, protams, sākumā ir jādomā, kā vispār nopelnīt un kā samaksāt īri, bet ar laiku sāku justies tiešām ļoti labi, būdams «frīlanceris». Šķiet, ka pirmais nogrieznis ir bijis tāds laiks, kurā man ir daļēji izdevies atrast savus režisorus, ar kuriem prieks sastrādāties.

Un tie ir?
Valters Sīlis, Kārlis Krūmiņš, Paula Pļavniece, Mārcis Lācis arī… Bet tie pieci gadi nav arī pārāk daudz. Tāda kājas iemērkšana ūdenī, lai paskatītos, kā vispār ir būt šajā profesijā.

Vai tevī ir daudz no taviem pedagogiem? Vai tu jūti sevi kā Annas Eižvertiņas «bērnu»?
Kā es varu nejust, ja Eižvertiņa mani ir izauklējusi no 18 gadu vecuma. Es stājos akadēmijā divas reizes, pirmajā netiku, un tad es dzīvojos pa Skatuvi. Tāpēc noteikti var teikt, ka esmu Eižvertiņas bērns, bet tajā pašā laikā mēs beidzot arī paši sākam veidoties un skatīties uz dzīvi un teātri ar savu skatījumu.

Jā, man šķiet, jūs esat tāds ļoti raibs kurss, nav jums tāda viena vienojoša elementa…
Mēs ļoti izteikti esam pašķīduši pa visiem teātriem, bet uz to arī bijām gatavi. Tāpat jau dažas kopīgās iezīmes mums visiem ir.

Kādas?
Gan jau tas nav tas, ko Anna mums ir mācījusi, drīzāk tas raksturīgs tiem, kas ir ārpus štata, – mēs mazliet vieglāk skatāmies uz dažādām problēmām. Nevajag obligāti sevi mocīt un «kasīt ar labo roku kreiso ausi». Nav teātrī tikai jācieš un jāmokās. Katram kursam var labi just, kas ir bijuši viņu vadītāji. Jau tajā vien, kā pēc tam komunicējam, domājam par profesiju, teātri un dzīvi. Tajos četros gados tu tiec izmīcīts diezgan daudz, un tas rada kaut kādas kopīgas iezīmes. Tajā pašā laikā mums bija gan Anna, gan Krilovs, gan Freibergs, gan Anita Sproģe, vienu gadu arī Indra Roga.

Un kā tu redzi savu kursu Latvijas teātrī?
Nu vairs neesam pavisam jaunie, bet aizvien vēl daudz mēs solām… (Smejas.) Nē, es, ja godīgi, nezinu, kā es savu kursu kopumā varu vērtēt.

Bet tu jūties tam piederīgs?
Man izdevās vasarā nosvinēt kāzas, un liela daļa no viesiem bija kursabiedri. Tā ir tāda liela ģimene, pat ja tu viņus ikdienā nesatiec. Vakar netīšām uzskrēju Eduardam Johansonam, nebijām kādu laiku tikušies un sarunājām, ka svētdien iesim pastaigāties.

Runāt par sev svarīgām tēmām neatkarīgajā teātrī, iespējams, ir stipri vieglāk, jo tev nav jāpārliecina tik liela cilvēku daļa, ka to vajag

Pandēmijas izklaides…
Jā, tā ir šobrīd «top» izklaide – visi iet pastaigāties.

Un kā tu jūties Kvadrifronā?
Es jūtos labi, es jūtos brīvi, es jūtu, ka manā viedoklī arī ieklausās. Dažkārt. Ar Valteru arī esmu gana daudz strādājis, bet tas nav tādā līmenī kā ar kursabiedriem, ar kuriem tu saproties no pusvārda un nav problēmu salekties un izbļaustīties. 

Kā Kvadrifronam un vispār teātriem iet pandēmijā?
Ai, es nezinu, vai ir baigā jēga teikt, ka teātris ir dzīvā māksla, to jau visi ir pateikuši. Šobrīd Kvadrifrons strādā – strādājam gan pandēmijas variantam, gan tādam ar skatītājiem. 

Interesanti, kāpēc pirmā pandēmijas viļņa laikā teātri piedāvāja vairāk digitālā formāta izrāžu nekā tagad?
Tur, man šķiet, ir divas lietas, ko tagad gandrīz katram otrajam stāstu. Klausījos Liepājas teātra sagatavotās Pīpētavas sarunas, bet nebiju noklausījies pašas pirmās sērijas. Pirmajā sērijā viņi zvana uz visiem teātriem, aktieriem prasa: «Kas un kā?» Visi teica: «Nu, jāpaciešas mēnesi, tad jau atgriezīsimies vecajās sliedēs.» Tas norāda, ka sākumā mēs to uztvērām kā sprintu, bet realitātē tas ir maratons. Nogurdina. Visiem šobrīd ir tā saucamais covid nogurums, arvien mazāk un mazāk gribas kaut ko darīt. Un nav jau tā, ka virtuālajiem projektiem būtu ļoti liela atsaucība, kaut arī tas ir lētāk, nekā aiziet uz teātri. Tagad, nākot vasarai, varbūt vairāk notiks darbs pie vidē esošiem projektiem. Redzēs. Mēs ar Valteru rakstām vienu audioizrādi, skatīsimies, vai tā aizies.

Kāda ir Kvadrifrona un vispār nevalstisko teātru vieta Latvijas teātra ainā?
Nopietns jautājums. Agrāk tā bija vieta, kur eksperimentēt, jo lielajos teātros nebija vietas kam tādam, bet pamazām lielajos teātros arī tiek dota vaļa eksperimentiem. Varbūt ir vērts doties vēl soli tālāk un teikt: nu, ja šo tagad ļauj lielajos teātros, palūkosim, ko vēl mēs varam, pamēģināsim tās idejas, kas varbūt citur netiktu ņemtas vērā. Man patīk vārds «dauzīties», un teātrī ir forši dauzīties. Bet tādā labā nozīmē, nevis ākstīties. Mēģināt uzķert teritorijas un laukus, kas citur nav pārstāvēti.  Runāt par sev svarīgām tēmām neatkarīgajā teātrī, iespējams, ir stipri vieglāk, jo tev nav jāpārliecina tik liela cilvēku daļa, ka to vajag darīt. Es gan valsts teātros neesmu diez ko daudz strādājis.