Komfortā nekomfortablajā zonā

Brīvmāksliniece Jana Ļisova intriģē ar katru lomu vairāk, neraugoties uz to, ka pati gatavojas arī plānam B. Vienalga – Zoom lodziņā vai dzīvajā kontaktā teātrī – pie sava skatītāja viņa vēlas iet tikai no sirds uz sirdi. Viņasprāt – citas jēgas nav. 

Trausla, maza auguma. Skaistas, domīgas acis. Bāla āda, sejas ovālu ierāmē tumši, taisni mati. Lomās bieži saņemti copē, vēl vairāk izceļojot sejas suģestējošo nopietnību, intensīvo skatienu un iekšējo klusumu. Pati Jana smejas, ka, iespējams, tāda ir viņas psihofizika, kas liek skatītājam domāt, ka viņai ir «kaut kas vairāk aiz ādas».

«Viesmāksliniece no Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra, kura piedalās izrādēs dažādos Latvijas teātros. Skatuves temperaments, enerģija, intelekts un tas, ko varētu saukt par «skatu no malas», ļauj viņai piešķirt savdabīgu krāsu latviešu teātra iestudējumiem, un režisori labprāt viņu aicina piedalīties dažādos projektos,» savā mājaslapā aktrisi raksturo Nacionālais teātris. Viņas augstākais profesionālais sasniegums līdz šim saistāms ar fascinējošo tulces Larisas lomu Valtera Sīļa iestudējumā Finlandizācija, kas saņēma nomināciju Gada aktrise otrā plāna lomā. «Iekšēji mans uzdevums bija ļoti vienkāršs – tikai klausīties un domāt. Būt ļoti racionālam, klātesošam cilvēkam, kurš nevienam nav neko parādā. Nevienu brīdi man nebija nekāds iekšējais 3D uzdevums – radīt kādu zemteksta spriedzi un noslēpumainu, teju hičkokisku tēla ambivalentumu (kas viņa ir? varbūt spiedze?).» Tas jau ir skatītāja interpretācijas zonā. «Iespējams, viņu vadīja iekšējs pašlepnums –es zinu, ko jūs varētu par mani padomāt, bet man nav jāpierāda, ka tā nav. Šī loma bija ļoti pateicīga manai dabai un organikai,»  Jana rezumē godalgotās lomas pieredzi.

Es izmantoju savu divvalodību. Daudzi darba piedāvājumi ir nākuši tieši tāpēc

Tieši pirms gada viņa kā viena no daudzām Taņām aicināja visus pie virtuālā galda zoom lodziņos, tādējādi piedaloties vēsturiski simboliskā izrādē – Ģertrūdes ielas teātra un Mārtiņa Eihes Taņas dzimšanas diena web kļuva par pirmo izrādi, kas ar savu pārcelšanos uz virtuālo vidi reaģēja uz jauno pandēmijas realitāti. 

Pie pēdējām lomām pieskaitāma arī viņas asprātīgā parodija ezoteriski dudinošas TV sarunu raidījuma vadītājas ādā Paulas Pļavnieces un Kvadrifrona izrādē Vecmāmiņu valsts, kas Janu Ļisovu atklāj kā spilgtu raksturotāju. Ja nu kāds gadījumā nebija redzējis viņu Vladislava Nastavševa izrādē Melnā sperma (2015) – gultas galam teju aplocījusies sieviete kļuva par šīs izrādes neoficiālo zīmi. 

«Bez veselīgas ironijas pašam par sevi un dzīvi varētu sajukt prātā. Humors ir viens no aizsargmehānismiem, lai mēs spētu izdzīvot,» saka aktrise, jo ievērojusi, ka arī dzīvē cilvēki traģiskās situācijās rīkojas visai neadekvāti un paradoksāli. Ja aktierim nav humora izjūtas, «tēli sanāk plakani un pamācoši». Aktrises vitalitāte, pašcieņa un humora izjūta nepilnu desmit gadu laikā profesionālajā teātrī ir ļāvusi viņai sadarboties nu jau ar apskaužami dažādu režisoru plejādi.  

Jana Ļisova, meitene no Jūrmalas, 2014. gadā pabeidza Latvijas Kultūras akadēmiju, Igora Koņajeva kursu. Aktieros uzņemta tikai ar trešo reizi, tāpēc atzīstas, ka būšanu teātrī šobrīd uztver ar pateicību un apziņu, ka ir jāstrādā ļoti nopietni. «Sapratu, ka nekas viegli nenāk. Sapratu, ka tā ir liela loterija, kurā esmu vinnējusi, un man tas ir jāattaisno. Centība manī brīžam ir nevajadzīgā dozā, bet studiju laikā tā ir ieaudzināta refleksa līmenī. Man bija sajūta, ka esmu kaut kam ļoti, ļoti parādā. Mūs arī tā audzināja, ka katrs solis uz skatuves nāk caur asinssviedriem. Pašdisciplīna man brīžam neļauj elpot. Man ir ļoti svarīgi uzticēties režisoriem un nebaidīties no viņiem, lai komunikācija būtu horizontāla – vairāk kā domubiedriem, līdzautoriem. Pat ja viņš man tik un tā ir autoritāte, lai es nejustos kā izpildītājs, kuram pasaka, ko darīt. Man nesanāk, ja es nevaru atvērties režisoram.» 

Iespējams, paškritikas ir pat par daudz – Jana Ļisova joprojām pārdzīvo, ka atbildīgajā Kordēlijas lomā izrādē Karalis Līrs esot pievīlusi Viesturu Kairišu. «Manuprāt, es ar to lomu netiku galā. Kā nospēlēt simbolu?...» Vai nu tā bija? Lauma Mellēna-Bartkeviča atzimē, ka Janas Kordēlija ir «kā no citas pasaules, kā rezignētā āksta – rēga – pretmets, gandrīz dievmātes alegorija, līdzīgi kā Solveiga Kairiša iestudētajā Pērā Gintā Nacionālajā teātrī.»

  «Pašdisciplīna, vienmēr izdarīts mājas darbs,» Janas īpašības uzskaita režisors Valters Sīlis, kurš viņu raksturo kā «cilvēku, kurš nav baidījies strādāt neatkarīgajā teātra laukā un kurš šajā nekomfortablajā teātra zonā jūtas ļoti komfortabli un ir iemantojis daudzu kolēģu cieņu». Pati Jana Ļisova pieļauj, ka viņas centīgums reizēm arī bremzē vajadzīgo radošo brīvību un atļaušanos. Viņas metode ir visu meklēt sevī – gan tad, ja tēls trāpa pašas būtībā, gan tad, ja ir visai atšķirīgs no pašas dabas. «Es paņemu kādu savu īpašību un hiperbolizēju līdz vajadzīgajai dozai.»

Režija vilina ne vienu aktieri vien. Janu Ļisovu nevilina. «Esmu bara cilvēks. Man patīk, kad kāds izdomā, ierosina un tad ar visiem kopā man var strādāt fantāzija. Nevarētu būt līdere. Kad ir mazliet noņemta atbildība, man paveras iztēle un idejas. Esmu labs līdzautors, komandas biedrs.»

Tālāk jau mūsu saruna.

Undīne Adamaite. Kā pandēmija ir ietekmējusi jūsu aktrises ikdienu?
Jana Ļisova. Man nekas nav mainījies. Tā kā ir atļauts mēģināt, jūtos privileģēti. Iestudējumi, kas bija paredzēti šajā posmā, nav atcelti. Strādāt tiešām ir ļoti forša sajūta. Pie Valtera Sīļa tapusi Lindas Rudenes luga Riests. Mēģinājumu posms ir noslēdzies, un mēs gaidām brīdi, kad varēsim satikties ar skatītājiem. Kā jau visi – ceram uz vasaru. Otra izrāde ir pie Ināras Sluckas Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī – Asjas Vološinas Mamma. Top Jekaterinas Frolovas monoizrāde, kas balstās uz jaunas sievietes monologiem. Nedaudz iezīmējas atmiņu uzplaiksnījumi, un es būšu vienā no tiem.

Riestā spēlējat kopā ar vecmeistaru aktieri Ģirtu Jakovļevu. Vai ir starpība, spēlējot ar Jakovļevu vai saviem vienaudžiem – Āri Matesoviču vai Igoru Šelegovski?
Izrādē mums tieša kontakta uz skatuves nav. Tiek izspēlēts stāsts diviem cilvēkiem, kuri mēģina iepazīties, izskaidroties vai iemīlēties, un viņš ir kā acs no malas, kas komentē. Mēģinājumu procesā Ģirts Jakovļevs bija ļoti vienkāršs un atvērts cilvēks, aktieris un partneris. To var just, cik ļoti viņš vēlas palīdzēt, lai izrāde taptu. Nevis – es tagad savā stūrī izdarīšu savu darbu. Viņš atzīst – es to nesaprotu, parunājam par to visi kopā! Jakovļevs mani nepazina, bija redzējis tikai Finlandizācijā. Viņam pret mani kā kolēģi bija cieņa – jā, tu dari savu darbu, tomēr es tev varu dot padomu. Nebija sajūtas, ka ir satikušās divas pasaules – ka viņš ir kāds cits laikmets, cits līmenis. Kad mums bija sagurums vai kaut kas negāja, Jakovļevs pēkšņi pateica kādu joku, kas atkal uzjundīja visu gaisotni.

Vai ir kas tāds, ko jūs uz skatuves kādu sev zināmu motīvu dēļ nekad nedarītu?
Teorētiski spriežot, es varētu atbildēt uz šo jautājumu, bet tad, kad nonākšu tādā situācijā, teiks – re, taču teici, ka to nedarīsi. 

Pirmais, kas ienāk prātā: mani būtu diezgan grūti pārliecināt, lai es nospēlētu, piemēram, bērnu nogalināšanu.