Teātris kā satisfakcija

Februāra vidus rīts ir saulains un auksts, un mēs ar Ivaru tiekamies Nacionālajā teātrī. Par spīti ierobežojumiem, attālinājumiem, atcēlumiem, teātris tomēr nav kluss un mierīgs, patiesībā tas ir pat ļoti darbīgs. Mēģinājumi norit, aktieru un režisoru solis ir steidzīgs, un uz mirkli man ir sajūta, ka nekas nav mainījies. Paņemam kafiju un kāpjam augstu – līdz pat otrā balkona gaitenim, lai atrastu vietu, kur mūs neviens netraucēs. 

Pirms 14 gadiem mēs abi sākām savas profesionālā aktiera gaitas Nacionālajā teātrī, un mums abiem šis ceļš ir bijis lomām bagāts un skaists. Ivaram tas turpinās un ir vainagojies ar brīnišķīgiem aktierdarbiem pēdējās sezonās, bet man nākusi klāt pieredze – būt prom no teātra. Tāpēc ar prieku, es pat teiktu, sajūsmu teicu «jā!» šai idejai – intervēt savu kursabiedru Ivaru Kļavinski. 

Madara Zviedre. Ivar, esmu bijusi prom vairāk nekā piecus gadus, vai vari man pastāstīt, kas, pēc tavām domām, ir mainījies teātrī?

Ivars Kļavinskis. Patiesībā tā atskaite par laiku… Mēs nupat teātrī runājām, kura tad ir tā 

vecākā izrāde teātrī, kas joprojām tiek spēlēta. Tad jāver vaļā teātra mājaslapa un jāskatās, kurā gadā kāda izrāde iestudēta. Atskatoties man jādomā pat par to, no kura gada es pats esmu teātrī. 

Madara. Tu esi no 2007. gada, mēs reizē nonācām Nacionālajā teātrī.

Ivars. Jā, un tagad rēķini nu, kura izrāde jaunāka, kura vecāka... Vienu, liekas, ka spēlē jau desmit gadus, paskaties – nē, tikai piecus. Un otrādi. Ja man tagad jāsāk domāt tieši par pēdējo piecgadi, kopš tu aizbrauci... Ha, jaunākos darbus es varu nosaukt, bet vai tas vēl bija... Kura tev bija pēdējā izrāde?

Madara. Ezeriņš.

Ivars. Ezeriņu es redzēju, bet man liekas, ka ne vairs ar tevi.

Madara.  Jā, ar Ditu [Lūriņu – red.].

Ivars. Es to redzēju, kad izrāde jau bija dabūjusi balvu. Tad tu vēl spēlēji? 

Madara. Jā. Es uz Spēlmaņu nakts ceremoniju neaizgāju. Atceros, skatījos tiešraidi un krāmēju koferus Amerikai.

Ivars. Tad es to redzēju vēl pēc sezonas. Daudz kas bijis. Grūti atbildēt uz šo jautājumu. 

Madara. Zini, tas ir interesanti, jo man, ienākot šajā mājā šodien, sajūta ir sveša. Pagājuši tikai pieci, seši gadi, bet tik daudz kas mainījies. Un ir jau arī mainījies, tik daudz jaunu cilvēku, jauna teātra vadība...

Ivars. Jā, iekšā esot, grūti spriest par piecgadi teātrī kopumā. Es arī neesmu no tiem, kas briesmīgi apmeklē teātri. Gan laika trūkuma dēļ, gan vispār – iešana uz teātri nav mana mīļākā nodarbe, līdz ar to man ir pagrūti spriest, kas notiek arī citos teātros.

Kad pēc pirmajiem pandēmijas ierobežojumiem teātri rudenī palaida vaļā, mēs spēlējām mazo zāļu izrādes lielajā zālē, kas bija ļoti interesanti un īpatnēji, jo bija sajūta, ka spēlējam saujai skatītāju, kā arī bija, jo zālē sēdēja varbūt kādi simt skatītāji. Bet tā uzmanība, kas publikai bija, tādu es nekad vēl nebiju jutis. Tāds bezmaz kino efekts. Reakcijas un smiekli tajās pašās vietās, bet sajūta pilnīgi maģiska. 

Madara. Kā tev liekas, par ko tas liecina? Vai teātri vajadzētu spēlēt mazākās zālēs? Vai varbūt mazākam skatītāju lokam? 

Ivars. Drīzāk tas apgāž apgalvojumu, ka uz lielās skatuves vienmēr vajag šovu.

Madara. Es rudenī paguvu noskatīties Tukšo ziedu (Jermu), un arī man tā bija patīkama pieredze. Tā intimitāte, ko sniedza šī izretinātā zāle, protams, arī attiecīgā tēma – viss kopā deva gan aktieriem gan skatītājiem tādu kā telpu, lai vēl labāk nodotu un uztvertu izrādes vēstījumu. 

Ivars. Un vēl, kas man likās ļoti interesanti, bet varbūt tā bija tikai mana sajūta, ko noķēru ar Mežaini, kad mēs jau bijām atpakaļ Jaunajā zālē, bet vienalga publika bija izretināta un sēdēja maskās. Tas veids, kā viņi skatījās izrādi, bija atšķirīgs, nekā tas bija gadu iepriekš, kad mēs rādījām izrādi pilnā zālē. Mani kaut kā nepameta sajūta, ka cilvēki skatījās izrādi tā brīža sadzīves un pasaules notikumu kontekstā – ka tūlīt visu slēgs ciet, kas zina, cik ilgi tu vēl varēsi atnākt uz teātri... Tas viss galvā tev sēž, kaut kas saslēdzas, sastājas, un, baigi īpatnēji, bija atsevišķas vietas, kur publika reaģēja pilnīgi citādāk. Tie cilvēki, kas bija atnākuši, patiešām arī novērtēja to, ka viņi ir teātrī. Ka tā vairs nav ikdiena, ka tam visam ir kāda lielāka vērtība. Tagad arī, kad mums veikalos nevar neko nopirkt, pēkšņi tev atļauj nopirkt zeķes. Oho! Visi uzreiz priecīgi. Tas ir interesanti. No vienas puses, šis laiks ir drausmīgs, no otras puses – arī vērtīgs. Liek mums par kaut ko aizdomāties un, cerams, uz labo pusi. Par to, kas ir mūsu vērtības un kas varbūt tomēr nav. 

Tu ej pie skolēniem kā balta lapa, jo nezini, vai tev kāds kaut ko pajautās vai nepajautās

Madara. Un kas tad ir tās vērtības, pēc tavām domām?