Tukšo zāļu tīklojumā

Ja pēc diezgan ilgiem pazīšanās gadiem vajadzētu īsi raksturot Ievas Puķes aktrises dabu, es laikam minētu absolūtu profesionālismu. Dzelzs tvērienu, kurš ir tik nežēlīgs, ka tādā turēt var tikai pats sevi. Vēl vienīgi Indra Briķe ir izgājusi tik pamatīgu Oļģerta Krodera skolu un tikpat labi pazīst tukšumu, ko tāds meistars atstāj pēc sevis, tāpat kā radošu vientulību pēc tam. Man liekas, Ieva Puķe lēti neuzticas režisoram, bet noticējusi strādā izcili koncentrējusies, ātri un… dzelžaini. Šo vārdu man aizvien no jauna gribas piedēvēt šai trauslajai aktrisei. 

Tukšas skatītāju zāles priekšā Ieva Puķe nospēlējusi Blānšu Tenesija Viljamsa lugā Ilgu tramvajs, ko Valmieras teātrī iestudējis Edmunds Freibergs. Nupat viņas kontā ir gandrīz visas «lielās» Viljamsa lomas – Leidijai no Orfejs pazemē (2011), kā šo lugu iestudējot pārdēvēja Oļģerts Kroders, Megai Ineses Mičules režisētajā Kaķī uz nokaitēta skārda jumta (2017) pievienojusies Blānša. Nākotnei vēl paliek princese Kosmonopolisa no Jaunības putna ar saldo balsi.

Šis laiks ir pārbaudījums arī profesionalitātei, turklāt tas liek šaubīties par pašu profesijas jēgu. Par to arī runājam.

Edīte Tišheizere. Kādas sajūtas ir aktierim, zinot, ka tūlīt būs loma, kas grauzīsies iekšā un liks sevi plēst vaļā? Tās ir pozitīvas vai negatīvas sajūtas?
Ieva Puķe. (Smejas.) Nu, droši vien jau kā kuram aktierim. Jo arvien vairāk ir tādu, kas sevī nemaz negraužas iekšā. Viņi pat nepieļauj domu, ka tas ir vajadzīgs. Man bija fantastiska sajūta. Protams, pirmajā brīdī bija – ko?! Man?! Nu ne jau man! Bet, kad tu saproti, ka būs, tu jau atver sevi. Tu jau pirms tam tos visus mazos vārtiņus un lodziņus sāc mūķēt lēnām vaļā. Pat neapzināti. 

Jau tajā brīdī, kad dabū to lomu?
Jā, tad, kad es zinu, ka man būs. Es zinu, ka sāksies tas process. Līdz tam brīdim, kad sākas, izrādās, tie lodziņi dvēselītei jau pavērti, jau asinsvadu galiņi ir vaļā – šuntējiet iekšā. Bet tas notiek neapzināti. Man tā notiek, jo es tam gatavojos. To nevar definēt, vai tas notiek ļoti apzināti vai ne. Aiziet uz pirmo mēģinājumu tādai lomai – nu, tur nevar citādāk. Tur nevar aiziet un tad mēģināt: vai tad nu man tagad plēst sevi vai neplēst? Tur nevar būt jautājumu. 

Un, paldies dievam, es satikos ar tādiem pašiem kolēģiem. Es nekad nebiju strādājusi kopā ar Inesi Pudžu, iedomājies, nostrādājot desmit gadus vienā teātrī. Un tad, kā Inese teica, praktiski pirmajā nedēļā Viljamss jau lien iekšā aiz ādas. Ārā viņu izkasīt pēc tam ir ļoti grūti. Tagad, kamēr mums nebūs bijusi pirmizrāde pilnai zālei, tikmēr viņš mums nekasīsies ārā. Tas nav vienkārši. Mēs vienreiz mēnesī tagad satiekamies un atkal atmēģinām, atmēģinām. 

Visu šo jocīgo laiku, kad nevaram spēlēt izrādes un tikai mēģinām, – un paldies dievam, ka varam mēģināt! –- mums bija tāda kā pilnasinīga… par laboratoriju to varētu nosaukt. No rīta līdz vakaram mēs mēģinājām, katru dienu. Mēģinājumu zālītē blakus režisora kabinetam. Mums tur bija viss marķējums, dekorācijas, diezgan saspiestas un sapresētas. Un tā līdz decembra vidum, kas mums bija tā nosacītā izrādes nodošana.

Tur viss bija tā pieblīdis, tie, kas ienāca paskatīties no malas, teica, ka enerģētiski nevar tur nosēdēt. Izrāžu vadītāja sacīja, ka grib, lai mēs ātrāk ejam uz lielās skatuves, ka te vairs nav ko elpot! Bet tas bija ļoti forši, mēs tur ļoti saradām, un mēģinājumu process gāja… stulbi tā teikt – kā pa diedziņu…  Edmunds Freibergs kā režisors mūs ārkārtīgi gudri izvadīja. Redzi, tā plēšana vaļā notika pati par sevi, viņš nebija tas, kas plēsa. Mēs atvērti atnācām, un mūs vajadzēja tikai tālāk pavērt. Nebija agresijas, nebija terora, nebija nekā tāda – nu, ar Viljamsu strādā, tad tur baigi jābliež! Kādas muļķības. Mums tas bija pilnīgi harmoniski, Freibergs mums deva sev neraksturīgi lielu brīvību.

Freibergs parasti nedod brīvību?
Viņš ir režisors, kurš ārkārtīgi strikti ir izdomājis, ko viņš grib redzēt. Arī mizanscēniski. Viņam ir skaidras bildes, kā jābūt. Tas jau ir ļoti labi, ka ir skaidrs!