Jevgeņija Šermeņeva: «Man vienmēr ir gribējies būt režisorei, kura kopā ar lielu mākslinieku iztirzā izrādi, palīdz izvērtēt nianses.» Foto no personīgā arhīva

Dialogs ar personību

Ar Jevgeņiju Šermeņevu sarunājas Maija Svarinska

Daudzi cilvēki no mūsu teātra vides, domāju, piekritīs, ka producente Jevgeņija Šermeņeva ir dziļa un daudzšķautņaina personība. Par to liecina kaut vai viņas biogrāfija. Maskaviete, 21 gada vecumā, nepabeigusi mācības tehniskajā augstskolā, sāk strādāt Maskavas Akadēmiskajā Dailes teātrī (МХАТ) par mākslinieci butafori, paralēli pabeidz Valsts teātra mākslas institūta (ГИТИС) producentu fakultāti. Strādājusi  Čehova MHATā,  Staņislavska teātrī, Oļega Tabakova teātrī, pēc tam Meierholda Teātra un kultūras centrā. Stažējusies arī Mančestrā Britu padomes kultūras un mākslas menedžeru programmā. Viens no pēdējiem viņas darbiem bija Maskavas Kultūras departamentā, kur viņa panāca daudzas pārmaiņas: direktoru un māksliniecisko vadītāju maiņū,  spēles laukumu paplašināšanu un tml. Pateicoties viņai, Kirils Serebreņņikovs kļuva par Gogoļa centra vadītāju. Jevgeņija bijusi gan Jaunā Eiropas teātra festivāla (NET) direktore, gan kultūras fonda Teritorija direktore, taču galu galā sekmīgais darbs beidzās ar pārcelšanos uz Latviju, kur jau vairāk nekā trīs gadus Jevgeņija Šermeņeva tikpat aktīvi apgūst mūsu radošo vidi. Tagad viņa uzstājas Radio Baltcom, raksta par Latvijas izrādēm Krievijas žurnālā Театр, dibinājusi producentu kompāniju KATLZ, kurā iestudētaizrāde Karš vēl nav sācies. Šermeņeva regulāri raksta žurnālam Teātra Vēstnesis, darbojās mūsu Spēlmaņu nakts žūrijā 2019./2020. gadā. Šosezon piekritusi būt Lietuvas teātra žūrijas dalībniece. Un visā, kā es sapratu, bet, galvenais, sajutu mūsu sarunas laikā, viņa iegulda ne tikai savu prātu, bet arī gādību un sirdsprieku.

Maija Svarinska. Kas jūs iedvesmoja aiziet no tehniskā institūta un sākt strādāt teātrī?
Jevgeņija Šermeņeva.
Vienmēr to esmu vēlējusies. Skatījos daudz izrāžu, lai gan 80. gados tas bija sarežģīti. Teātris bija īpašs deficīts, kaut arī Maskavā teātru ir daudz. Biļetes uz tiem dabūja caur paziņām, caur arodbiedrībām un citām organizācijām, darīja visu, lai tikai tiktu. Skatījos visu, kas bija iestudēts, vienmēr arī izrādes televīzijā. Man patika arī kino, gāju ne tikai uz padomju, bet arī uz visām itāļu, amerikāņu filmām. 

Kādēļ tad tomēr izlēmāt mācīties tehniskā augstskolā?
Tāpēc, ka tā bija pieņemts: iegūsti profesiju, kura tevi baros, tad vari darīt, ko gribi. Bet es nepabeidzu, izvēlējos darīt to, ko gribu, agrāk...

Žurnāli