Radi un draugi

Sākotnēji šķita, ka viņi būs ienaidnieki vai vismaz sīvākie konkurenti. Teātris, kurš skatītājus bija valdzinājis jau tūkstošiem gadu, un jaunais iznirelis kino, kas ar vieglu roku visu publiku savāca sev, liekot domāt, ka teātra dziesmiņa nu ir nodziedāta.

20.gadsimta ieskaņa, kad kino sāk savu uzvaras gājienu, tiesa, ne bez aizķeršanās un klupieniem, teātrī tik tiešām ir sarežģīts un dramatiskām pārmaiņām bagāts laiks. Mainās attieksme pret tekstu (teksts zaudē savu autoritāti un vietu izrādes hierarhijas virsotnē), telpu (teātris tiek izvests ārā no tam speciāli paredzētajām telpām), aktieri (svarīgi kļūst tas, ko aktieris dara, nevis tas, ko viņa ķermeniskā klātbūtne nozīmē), skatītāju (skatītājam tiek atņemta iespēja būt pasīvam vērotājam). Tas viss liecina ne tikai par jaunas teātra valodas veidošanos, bet arī par jauna laikmeta iestāšanos. Vārdi «lauzt» un «salauzt» šķiet izsakām laika garu visprecīzāk. Pirmais pasaules karš salauž cilvēku dzīves, materiālo drošību un politiskos spēkus, un ne tikai tos. Iezīmējas arī ar politiskajiem un ekonomiskajiem procesiem nesaistīti lūzuma punkti.

Mākslas tiek salauztas pamatelementos. Teātrī tas izpaužas tādējādi, ka vairs nav iespējams izveidot stabilu zīmju repertuāru, kuru var sakārtot vispārpieņemtā kontekstā un uz kuru var atsaukties katrā iestudējumā. Tie elementi – kustība, vārds, līnija, krāsa u. c. –, kuri tiek lietoti kā zīmes, neienes izrādē iepriekš zināmu nozīmi. Nozīme publikai kļūst saprotama tikai skatīšanās procesā saskaņā ar zīmju ritmisko organizāciju un funkciju, ko tās veic konkrētā izrādes brīdī, telpai, laikam un aktiera kustīgajam ķermenim veidojot ritmiskos principos balstītas savstarpējas attiecības. 

Rietumu buržuāziskās kultūras pamati plaisā un brūk, bet līdz ar to rodas jaunas realitātes un iespējas, kas vēl pavisam nesen nebija iedomājamas. Kino ir viena no tām. 

Teātris sponsorē kino

Tomēr jaunajam mākslas veidam ceļā uz skatītāju atsaucību nākas pārvarēt arī šķēršļus, tostarp tikt galā ar identitātes problēmu. Ņina Rostova savā mēmā kino un teātra attiecībām veltītajā grāmatā norāda, ka sākotnēji kino tika uzlūkots kā tehniska atrakcija, kura cenšas ielavīties mākslu ģimenē ar mehāniskā vai elektriskā teātra masku, rūpīgi kopējot teātra iestudējumus. Savukārt krievu kino režisoram un aktierim Vsevolodam Pudovkinam agrīnie filmu paraugi atgādina uz ekrāna precīzi pārceltas teātra izrādes ar aktieriem, kuriem atņemts runātais vārds. Kino savā rītausmā pēc būtības bija pantomīmas teātris.

Iespējams, arī tāpēc, ka kinematogrāfisti nereti bija teātra cilvēki. Ar lielākiem vai mazākiem panākumiem viņi filmā lika lietā teātra iestudējumu paņēmienus, bet, lai cik rūpīgi tiktu kopētas dekorācijas, mizanscēnas, gaismas, lai kā censtos aktieri, gluži tā kā «īstajā» teātrī tomēr nesanāca.