«Zooming in». Nekad nenovērsies

«Kino drāma kutina nervus. Kino acs palīdz redzēt.» 
Dziga Vertovs

Skatoties datora ekrānā britu režisores Keitijas Mičelas izrādes Orlando (2019, Berlīnes Schaubüne am Lehniner Platz) ierakstu, pieķeru sevi pie domas par uztveres izkliedētību. Šo kodu jūkli cenšos sakārtot un uztvert teātra formā. Video formātā skatos izrādes ierakstu, bet pašā izrādē tiek apspēlēta Sallijas Poteres  1992. gada filma, kā arī izmantoti filmējumi un iepriekš veidotas video montāžas. Izrādes telpu varētu raksturot kā totālu skatuves reālfilmējumu (live filming). Viss atklāts skatienam. Iespējams aizņemties kino zinātnieces Ingas Pērkones pētījuma nosaukumu Ekrāna skatuve.

Kamera kā performatīva forma

Orlando, Virdžīnijas Vulfas satīriskā biogrāfijas žanra parauga, performativitāte jēdzieniski caurauž režiju. Darbs veidots kā dzimtes vēsture, kuras centrālais tēls teju četru gadsimtu laikā pārtop par sievieti. Citiem vārdiem – metamorfozes un sevis radīšana no jauna, pašu tapšanas procesu arī eksponējot un neslēpjot. 

Interesanti, ka arī režisore Inga Tropa izrādē Zalkša līgava (2020, JRT) analizē Aspazijas lugas galvenās varones Ziedneses (Marija Linarte) dzimumlomas un vienlaikus arī universālu sievietes tēlu scēniski apspēlētās apziņas telpās («šeit», «tur» un «tālāk»). Ar video filmējumu palīdzību uzrādītas ļoti skaidras zonas, kurās varone spēj performēt (un kādā mērogā). Uz mitopoētiski iekārtotās skatuves melni ģērbtās operatores Elīna Matvejeva un Inese Tīkmane fiksē reālo darbību, šie izvēlētie attēli tiek projicēti uz ekrāna, ko konceptuāli papildina iepriekš uzņemti videokadri (montāžas režisors Kārlis Zemītis). 

Orlando gadījumā simultānā skatuves darbība ir vairāk saasināta, ainu salaidumos atkārtojot daudzplānu kadrus kino montāžā. Teātra un kino attiecības, aizņemoties  bioloģijas terminu, var dēvēt par endosimbiotiskām. Proti, viens organisms pastāvīgi dzīvo kāda cita organisma vai vienības iekšienē. 

Izrādē Orlando arī ir neslēpts filmēšanas tehniskais process un paši operatori – un tieši šī medija eksponēšana traucē manu uzmanību. Domāju – kā teātra kodi salāgojas ar kino kodiem? Vai kameras klātbūtne izrādē atņem skatītājam tā brīvā skatiena tiesības? Vai es varu skatīties uz to, ko vēlos, nevis tur, kur režija norāda? Bet tuvplāni… Kino teorētiķis un psihologs Hugo Minsterbergs  pirms vairāk nekā gadsimta rakstīja, ka fotoluga (ar photoplay domājot filmu) drīzāk pakļaujas prāta, nevis ārējās pasaules likumiem. 

Kad skatuves mākslā nonāk vai tiek pārnesta kino estētika – fiksējoša kamera, kodi, to principi un zīmes –, tas liek paraudzīties kompleksāk uz kino klātbūtni un skatiena subjektivizāciju. Jo acs, tāpat kā kamera, ir ideoloģiski angažēts instruments. Mūsu redze gan to cenšas noliegt, mums pašiem domājot par skatiena brīvību.