Baiba Broka: «Īstenībā Zoom palīdzēja pārslēgties no teātra realitātes uz kino realitāti. Pierodi pie savas sejas – tas ir pārbaudījums, bet ļoti veselīgs, tu saproti, kāda ir iedarbība.» Baiba Broka – Signe JRT seriālā Aģentūra. Foto – Mārtiņš Grauds

Teātris un kino

Aktieri par savu pieredzi

Uzdevām dažādu paaudžu aktieriem divus jautājumus: kā atšķiras aktiera eksistences veids teātrī un kino; vai pieredze vienā jomā palīdz vai apgrūtina darbu otrā.

Redakcija

Baiba Broka

To var salīdzināt kā vienas vielas divus agregātstāvokļus. Avots ir viens, bet agregātstāvokļi ir kā sniegs un lietus. Vai arī kā sprinta un maratona distances. To, ko tu lieto maratonam, tu nelietosi sprintam un otrādi.

Kino galvenais ir spēja mirklī sakoncentrēt maksimālo sniegumu, saglabājot arī organiku. Teātrī tas brīdis tomēr nav tik koncentrēts. Sarežģīti ir arī tas, ka jāspēj iekļauties procesā, kur ir paralēli citi plāni, un tev viss ir jāizdara ne sekundi par ātru, ne par vēlu.

Ja to iemācies kino, tad teātrī tas ļoti palīdz: nevis iekratīties, iespēlēties, bet koncentrēties un acumirklī ieausties tajā kopējā audumā. Tā koncentrēšanās spēja arī atšķir, kuram kino strādāt ir vieglāk, kuram grūtāk.

Kino – ja saproti, ko vajag, un uzticies sev, tad tas dzīvais moments patiešām daudz palīdz

Protams, ir jājūt kamera. Tas nāk tikai ar pieredzi. Īstenībā Zoom palīdzēja pārslēgties no teātra realitātes uz kino realitāti. Pierodi pie savas sejas – tas ir pārbaudījums, bet ļoti veselīgs, tu saproti, kāda ir iedarbība. 

Ekrānā viss ir smalki redzams. Māra Ķimele saka, ka teātrī nevajag pareizi spēlēt, bet pareizi domāt. Kino tas ir vēl svarīgāk – pareizi domāt. Pasarg dies, darboties ar ārējiem līdzekļiem. Kino tas ir šaušalīgi redzams! Uzreiz ir redzams, ja pārdzīvojums vai emocija ir taisīts ārējiem paņēmieniem.

Mums liels handikaps bija tas, ka mūsu kursa vadītājs bija Pēteris Krilovs, kinorežisors. Nupat, skatoties mūsu diplomdarba izrādi Brāļus Karamazovus, mani pārsteidza patiesīgums. Arī tagad, strādājot pie Dubliniešiem, Pēteris Krilovs strādā pie katras detaļas, katra pavērsiena – un tas, manuprāt, ir kino paņēmiens. Tāpat strādā Gatis Šmits, un reizēm viņam ir jāatgādina: atkāpies zālē, tās nolaistās acis nebūs redzamas jau trešajā rindā! Man ir jāpievieno roka, žests, nepazaudējot to emocijas sakni. Teātrī tas ir «jāapskaņo» skaļāk. Arī vārda tiešajā nozīmē – jārunā, paceļot balsi. 

Māra Ķimele, protams, strādā ļoti niansēti, visam pamats ir ļoti smalki sastrādāts, taču viņa vienmēr redz arī nepieciešamo gradāciju, lai tas sasniegtu skatītāju.

Agnese Cīrule: «Man patīk pievērst uzmanību niansēm, kas teātrī var būt soļa garums vai rokas kustība, bet kino – katra sejas muskuļa un acu kustība.» Agnese Cīrule – Naiga filmā Pilsēta pie upes. Foto – Agnese Zeltiņa

Agnese Cīrule

Manuprāt, atšķirības galvenokārt ir tehniskas. Scenogrāfija vai filmēšanas laukums, kameras vai skatītāja tuvums... 

Ja domāju par iekšējo pasauli, tad teātrī aktieris ir tas, kurš ved skatītāju līdzi savam stāstam. Lielā daļā izrāžu aktieris ir tas, kurš nosaka izrādes temperatūru, tempu un noskaņu. Bieži «atrašanās vieta» – skats aiz loga, aiz durvīm, aiz skatītāju mugurām – ir tikai aktiera iztēles bilde, kuru veiksmīgā gadījumā ierauga arī skatītāji.

Žurnāli