Tur iekšā ir interesantāk

Domājot par teātra un kino attiecībām, palaikam latviešu kinematogrāfam tiek pārmesta pārlieku liela teātra ietekme – teatrālums. Taču šie divi mākslas veidi arī ņem viens no otra, un teatralitāte kā teātra būtība bieži vien ir vērtība arī kino – kā garšviela. Par šiem sarežģītajiem jēdzieniem, par teātra ietekmi uz kino, par kino esenci, par aktiera un režisora pozīciju filmas tapšanā redakcija aicināja jauno režisori un arī teorētiķi Martu Elīnu Martinsoni parunāt ar savu autoritāti un skolotāju Pēteri Krilovu.

Redakcija 

Marta Elīna Martinsone. Orsons Velss ir teicis, ka katrā cilvēkā ir ļaundaris, slepkava, fašists, arī svētais, un aktieris ir tas, kurš var atmest liekās lietas, kas traucē šai vienai patiesībai. Kā tev šķiet, kas ir cilvēciski liekais, kas aktierim ir jāatmet, lai ieietu lomā?
Pēteris Krilovs. Man ir visai šausmīga atbilde – principā aktierim jāmāk atmest visu. Kad es ar Kasparu Zvīguli taisīju izrādi Melot(?)!, tur ir tāda Denī Didro atziņa, ka labs aktieris ir cilvēks, kurš māk sevi pilnīgi iztukšot. Kad viņš sāk spēlēt, viņam jābūt vārda pilnīgākajā nozīmē empty. Un tad viņš tur var iepildīt jebko, ko vajag. Tad viņš arī kļūst par fašistu, par jebko, jo nav grūti to aizpildīt, ja ir apzināts mērķis, kāpēc tas būtu jādara. 

Ir tādi aktieri, kas nevis saplūst ar lomām psiholoģiski, bet asociējas, ka viņi ir, piemēram, ļaundari. Viņi vienkārši ļoti mākulīgi ir iepildījuši sevī to lomu. Tam nav nekāda sakara ar aktiera personību. Ja tu spēlē kaut kādu ļaundari, visu laiku pie sevis domājot: cik tas bija slikts cilvēks, kā man viņš nepatīk, tad tu nevari nospēlēt. Neiespējami! Jāspēlē pieņemot, ka tu viņu izproti. Un tā ir diezgan liela problēma. Mūsdienās, kad ir izplatīta politkorekta attieksme pret cilvēkiem, tas nedrīkst attiekties uz aktiermeistarību. Aktierim tas neģēlis līdz pēdējam ir jāattaisno. 

Es to esmu pārbaudījis, taisīdams filmu par čekistiem. Es studēju tā čekista biogrāfiju, kurš lielā mērā ir vainīgs pie mana tēva nošaušanas 1951. gadā. Un, kad es izpētīju viņa biogrāfiju, pēkšņi – sev, jāsaka, par diezgan lielām šausmām – sapratu, kā viņš par to kļuva. Kā viņu pazemoja: viņš bija no Latgales sādžas, tāds maziņš, neizaudzis, distrofisks čalīts, kurš gribēja iegūt labu izglītību. Un sakritības pēc kļuva par čekistu, jo tajā brīdī tas bija izdevīgi. Un es ar šausmām pēkšņi atklāju, ka viņu saprotu! 

Šo attiecina arī uz režisoriem. Man tas šķiet ļoti svarīgi – ka tev ir jāmīl savi varoņi. Bet vai aktiera gadījumā varonis ir jāmīl vai jāattaisno?
Es neesmu domājis par to teorētiski, bet, ja domātu, nonāktu pie diezgan radikālām, nesmukām atziņām. Principā ar vārdu «mīlēt» cilvēki saprot ļoti dažādas lietas. Un bieži vien uzskata, ka mīlēšana ir līdzvērtīga patikšanai.

Piemēram, reizēm dāmas pēc kādas dzejnieka uzstāšanās iznāk ārā un saka: «Vai, cik jauki!» Tas ir tas, ko cilvēki bieži jauc ar jēdzienu «mīlēt». Bet mīlēt – tas nozīmē saprast visas pretrunas.

Ja runājam par aktierdarbu – Andris Keišs tajā, kā tagad mēdz teikt, leģendārajā [diplomdarba] izrādē Brāļi Karamazovi spēlēja slepkavnieku Smerdjakovu. Un mēs ar Andri atradām Smerdjakovam tik daudz attaisnojumu, motivācijas, ceļus, kā tas ir noticis, psiholoģiskos soļus, kā viņš kļūst par slepkavnieku! Un beigās bija tā, ka gan es, gan Andris mīlējām šo Smerdjakovu. Jo vairāk mēs abi mīlējām Smerdjakovu, jo labāk viņu varēja nospēlēt. Un mēs netaisnojāmies, ka, lūk, nelabais atnāca viņa vietā un sita vecajam Karamazovam pa galvu, – nē, to darīja tas personāžs, kuru mēs ar Andri Keišu mīlējām. Tur ir tā mīlestība, saproti?