Ko ieraudzīja «kino acs»?

Kad kamera iezogas teātrī, tā maina skatpunktu. Izrādes notikumu filmēšanas akts pārvieto skatītāja redzespunktu un ļauj ieraudzīt to, kas citkārt būtu palicis apslēpts. Tā arī Teātra Vēstnesī šopavasar ienāk kino kameras acs, rosinot lasītāju uz mākslas procesu palūkoties caur citu optiku. Jo laikā, kad teātra durvis aizvien ir slēgtas un mēs cits citu turpinām pieredzēt savu mazo datorkameru pastarpinājumā, perspektīvas maiņa varbūt ir pat akūta nepieciešamība. 

Piesakot tēmu Teātris un kino, mūsu mērķis bija izkustināt priekšstatus par abām nozarēm kā divām konkurējošām realitātēm vai attiecībām, kas viena otru allaž izslēdz. Kino vēsture dažkārt tiek neprecīzi uzlūkota kā mērķtiecīga emancipācija no teātra saknēm, bet teātris nostājies tam opozīcijā kā neaizstājama dzīvā māksla. Caur atšķirībām un kontrastiem tomēr meklējām to abu krustpunktus. Ko kino laika gaitā ieguvis un turpina iegūt no teātra, un ko teātris – no kino? 

Mūs visus šobrīd visvairāk saista un līdzīgus padara cilvēcīgas ilgas pēc klātbūtnes un vienlaicīga mākslas pārdzīvojuma

Turpinot skatiena metaforu, arī autoru rakstīto var sakārtot pēc klasiska kino kadrējuma principa: esam lūkojuši tēmu atklāt caur tuvplānu, vidējo plānu un kopplānu. «Tuvplānā» aktieri stāsta par niansēm kino un teātra darbā un izsaka dažādas versijas par to, kur slēpjas lielāka brīvība – uz skatuves vai filmas uzņemšanas laukumā. Lai nu kam, bet kamerai nesamelosi – šķiet, šajā ziņā visi ir vienisprātis. Par aktierspēles jautājumu no režisora skatpunkta tikmēr sarunājās divi aroda pārstāvji: Marta Elīna Martinsone un Pēteris Krilovs. Teatrāluma klātbūtne latviešu aktieru žestos un attieksmē nebūt nav tik viennozīmīga, kā kino skatītājam dažkārt šķiet, un patiesībā slēpj neparasta kinematogrāfiskuma potenciālu.

Meklējot atšķirības, atradām līdzības, tāpēc «vidējā plānā» tika izpētītas intermediālās spēles. Kino kritiķe un teorētiķe Dārta Ceriņa raksta par skatiena politiku un uztveres īpatnībām izrādēs, kur kameras un ekrānu klātbūtne liek mīties teātra un kino kodiem. Bet es, Matīsa Kažas filmizrādes Kino un mēs neparastā formāta iedvesmota, apskatīju vēl citas pēdējos gados tapušas filmas, kas plaši izmanto teātra valodas līdzekļus. 

Visbeidzot «kopplānu» sekmē teātra zinātnieces Valdas Čakares vēsturiskais ieskats abu nozaru attiecību pirmsākumos, atgādinot, ka šī diskusija ir tikpat sena kā kino medijs. Kā kino un teātris kā divi «sīvi konkurenti» viens otru mudinājuši attīstīties un kurš kuram galu galā ir parādā vairāk?

Mazo mājas ekrānu nogurdinātie! Tā sintētiskā telpa, ko apdzīvojam pašlaik, ir caurmērā virtuāla. Kā teātra, tā kino cilvēkus – mūs visus šobrīd visvairāk saista un līdzīgus padara cilvēcīgas ilgas pēc klātbūtnes un vienlaicīga mākslas pārdzīvojuma tumšā zālē.