Nesauksim to par teātri

Viena no ieilgušās pandēmijas skarbākajām izpausmēm visā pasaulē ir totāla publiskās telpas deformācija, kas nes sev līdzi nomācošu kultūras dzīves paralīzi. Visspēcīgāk to šodien izjūt tie mākslas žanri, kas cieši saistīti ar nepastarpinātu publikas klātbūtni, un tātad arī teātris. Ierobežojumi, distancēšanās un aizliegumi palēnām novājina un saēd šo mākslas veidu organisko pamatstruktūru, aizsprosto asinsriti un izraisa krampjus, ko pavada atsevišķu «kultūras organisma» daļu instinktīvā vēlme drudžaini darboties un turpināt pildīt savas funkcijas. Ir tikai dabiski, ka izdzīvošanas nolūkos tiek iedarbināti dažādi aizsargmehānismi, lai meklētu izeju no šā drūmā stāvokļa, rastu kādus pretlīdzekļus un mazinātu sāpīgos efektus. Tieši to pašlaik cītīgi dara arī teātra cilvēki.

Vecais teātris kārtējo reizi mirst un dzimst jauns digitālais teātris

Pirmā pandēmijas viļņa laikā daļa teātra ļaužu visai intensīvi metās tā saucamā e-teātra virzienā, steidzīgi pielāgojot tam iepriekš radītas izrādes un veidojot gluži jaunus uzvedumus tiešsaistē. Viņu galvenā rūpe bija ātrāk sadiegt pārtrūkušos komunikācijas pavedienus ar publiku un nedaudz apjēgt mākslinieciskās izteiksmes variācijas, ko piedāvā modernās tehnoloģijas. Virtuālajā telpā parādījās atsevišķi mezgliņi, aiz kuriem aizķērās viena otra nepacietīgāka komunicētāja uzmanība, ierindojot tos inovatīvos atradumos. Īsais vasaras pārtraukums ar ierobežojumu mīkstināšanu ļāva mazliet apdomāties, no malas palūkoties uz izdarīto un cerēt, ka dāvātā atelpa dos tomēr iespēju kādu publikas minimumu noturēt teātra zālēs. Otrais vilnis kopā ar ierēdņu haotiskajiem lēmumiem šīs cerības apcirpa pilnībā, turklāt uz neprognozējamu laiku. Teātra ļaudis atkal meklēja patvērumu internetā, mēģinot atjautīgāk lietot dažādus tehnoloģiskos risinājumus, izmantot web-kameras un ierosināt publiku uz šķietamu līdzdarbošanos. Vieniem tas izdevās labāk (spilgtākais piemērs – Elmāra Seņkova veidotā «Irānas konference», kuras panākumu atslēga lielākoties slēpjas Viripajeva lugas dramaturģiskajā uzbūvē), citiem kā parasti, bet paralēli šīm aktivitātēm dzima arī viedokļi, kuros domas dalījās un medijos parādījās vērā ņemams diskurss par teātra turpmāko nākotni un attīstības virzieniem.

Neskaidrā situācija un izolētība no publikas veicināja un varbūt arī pasteidzināja uzskatu izkristalizēšanos teātra sabiedrības aprindās un individuālo pozīciju nostabilizēšanos starp diviem attieksmju poliem – vecais teātris kārtējo reizi mirst un dzimst jauns digitālais teātris. Ja nedaudz ielūkojamies vēsturē, nebūs grūti ieraudzīt, ka tamlīdzīgu uzskatu sadursmes nav nekāds pārsteigums. Kad brāļi Limjēri 1895. gadā sarīkoja pirmo kinoseansu Parīzē, daudzi pareģoja, ka teātris mirs, kad XX gs. piecdesmitajos gados televīzija ieņēma stabilu vietu sabiedrības dzīvē, atkal runāja, ka teātrim pienācis gals. Teātris ne tikai izdzīvoja, bet ātri vien, iekļaujot šos tālaika «tehnoloģiju brīnumus» savos radošajos meklējumos, turpināja savu gaitu. Vai šoreiz būs citādi?