Vai kāds paliks dzīvs

Piecus mēnešus pēc izrādes, to otrreiz neskatoties, tradicionālu recenziju godīgi uzrakstīt nav iespējams. Taču Teātra Vēstneša aicinājumam reflektēt par Artura Millera drāmas Notikums Višī pilsētā atsaucos labprāt, jo ir visai plaši tēmu loki, ko ap šīs izrādes tematiku un estētiku apvīt. 

Millera luga Mihaila Čehova Rīgas krievu teātra mākslinieciskā vadītāja Sergeja Golomazova inscenējumā šajā sezonā (vismaz pagaidām) ir vienīgā lielās zāles pirmizrāde, kas varēja notikt klātienē, lai arī izretinātā skatītāju zālē ar caurspīdīgām sieniņām starp nosacītajām mājsaimniecībām. Izrāde kā stabila repertuāra vienība, kaut arī nav tāda, kas aizsistu elpu ar vienreizīgumu, tomēr apliecina teātra vīriešu ansambļa varējumu kopumā. Kādā televīzijas pārraidē teātra direktore Dana Bjorka izteicās, ka šo izrādi, lai arī tā ir par smagu tēmu, esot viegli skatīties. Man gan ir bažas, ka tieši šis vieglums nozīmē to, ka eksistenciāli sakāpinātās lugas vēstījums skatītāju tomēr līdz sirds dziļumam nesapurina. Bet varētu taču. 

Skatīties uz citu ciešanām 

Tematiski izrāde iekļaujas tendencē aktualizēt skatījumu uz holokaustu un nacismu, kas šobrīd manāms gan literatūrā, gan atsevišķās izpausmēs arī teātrī un kino. Te lai pieminam kaut vai Artura Maskata operu Valentīna (2014), kas balstīta Valentīnas Freimanes memuāros Ardievu, Atlantīda, tāpat Dāvja Sīmaņa spēlfilmu Tēvs Nakts (2018). Feisbuka grāmatu draugu grupās jau ilgāku laiku atzinību gūst gan Alenas Mornštajnovas grāmata Hana, gan Heteres Morisas romāni Aušvicas tetovētājs un Cilkas ceļojums. Ne tik sen atkārtoti izdota arī Frīdas Mihelsones atmiņu grāmata Es izdzīvoju Rumbulā, un atcerēsimies Māra Bērziņa Svina garšas popularitāti kā grāmatas, tā Nacionālā teātra izrādes formātā. Joprojām lasītāju un skatītāju uzmanību piesaista arī grāmatas un filmas par staļinisma represijām, atcerēsimies kaut vai Melānijas Vanagas Veļupes krastā un pēc tās motīviem veidoto Viestura Kairiša Melānijas hroniku, savukārt, piemēram, Krievijā pēc Guzeles Jahinas romāna Zuleiha atver acis uzņemtais seriāls par tatāru izsūtīšanu izraisīja niknas diskusijas. 

Kāda ir mūsdienu kultūras patērētāja motivācija, izvēloties lasīt vai skatīties darbus, kuru galvenais varonis iet cauri tik nežēlīgiem pārbaudījumiem, par kuriem pat lasīt/skatīties ir mazliet bail, kur nu vēl iedomāties sevi varoņu vietā (Ingas Gailes Skaistās ir vēl viens piemērs, kas nāk prātā)? Vai tik vienkārši kā mierinošā apziņa, ka viņiem bija daudz grūtāk nekā mums tagad, teiksim, Covid-19 ierobežojumu gūstā? Vai tā ir vēlēšanās ja ne identificēties, tad kaut kādā ziņā iedvesmoties no drosmīgiem cilvēkiem? 

Savulaik krievu režisors Ļevs Dodins, tiesa gan, Fjodora Dostojevska Velnu kontekstā, runāja par to, ka vissmagākajos vēsturiskajos pārbaudījumos «cilvēka dvēsele alkst nevis pēc izklaides vai apreibināšanās viegluma, bet divkārt stipri grib, lai tiktu saprastas tās cerības, trauksme un mokas. Cilvēks grib izjust cieņu pret savām sāpēm.» Dodins to saka pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā, kad ekonomisko grūtību nomāktie skatītāji nāk uz teātri ar termosiem un sviestmaizēm. Kopš tā laika skatītājs, iespējams, ir arī mainījies, un arī pandēmijas situācija visā savā nomāktībā Latvijas teritorijā nav bijusi tik draudīga, lai vilktu paralēles ar karu, un tomēr vismaz daļai cilvēku gribas savas brīžiem eksistenciālās izjūtas un pārdomas samērot ar citām, vairāk vai attālāk līdzīgām.