Dienu putas

Protams, ir milzīgs kārdinājums, ieguldot tikpat daudz darba kā Dirty Deal Teatro e-repertuārā atrodamo instrukciju izrāžu veidotāji, uzrakstīt recenziju kā instrukciju. To droši vien veiksmīgāk pieļautu mūsu jaunatvērtā mājaslapa teatravestnesis.lv, bet papīra formāts prasa papīra formāta rakstu. Tātad izaicinājuma priekšā pārskatīt rakstīšanas paradumus, ja reiz mainīti izrāžu veidošanas un skatīšanās paradumi, uzvar Dirty Deal Teatro. Nākamais uzdevums varētu būt pārskatīt vērtēšanas kritērijus. 

Mainām kritērijus!

Kaut arī teātris mūsdienās ir kaut kas visnotaļ nenosakāms, lielākajā daļā gadījumu tomēr eksistē daži priekšnoteikumi, lai izrādi sauktu par izrādi, – un primāri tas ir teātra radītājs un teātra baudītājs. Objekts un «recipients». Otra pazīme varētu būt tā, ka objektam ir sākums un beigas. Trešā, ka objekts un tā uztvērējs atrodas vienā laiktelpā. Lai arī lielā mērā, atbilstoši vecuma grupai, piederu cilvēkiem, kam šīs trīs un vēl citas pazīmes ir svarīgas teātra uztverei, nevaru noliegt straujās pārmaiņas, kas pandēmijas dēļ notikušas gada laikā un pamatīgi satricinājušas teātri kā žanru, ja reiz pamati izkustināti pat attiecībā uz manis nosauktajām pazīmēm.

Ne vairs skatītājs atrodas vienā laiktelpā ar «aktieriem», ne vairs var precīzi nodalīt sākumu un beigas, ne vairs vajadzīgs skatītājs un izpildītājs kā divas dažādas funkcijas, jo skatītājs kļūst par izpildītāju. Visbeidzot – virtuālu izrādi var ne tikai pārtraukt pusē, to var arī atkārtot daudzas reizes vienas diennakts laikā, nebēdājot par «aktieru» nogurumu, un multiplicēt neskaitāmās ierīcēs.

Kas atliek vērtētājam? Izvēlēties kritērijus, lai par to runātu. 

Pirmais – pilnībā atteikties no «dzīvā» teātra pieredzes un spriest tikai un vienīgi to izrāžu kontekstā, kas tapušas speciāli viedierīcēm.

Otrais – vai, ņemot vērā iespēju izrādi «atkārtot» sev ērtā laikā un vietā, man kā uztvērējam ir vēlme to darīt. Respektīvi, vai es uz šo izrādi ietu otrreiz, kas tomēr ir ierasta prakse profesionāliem teātra vērtētājiem, vai arī tās ir «vienreizlietojamas» un aizmirstas tūlīt pēc tam, kad beigušās. Tādas dienu putas.

Izrādes – instrukcijas veido desmit «noveles», kurās desmit režisori dažādos veidos apspēlē droši vien visai jauno instrukciju teātra žanru, kura pionieris Latvijas teātru kontekstā varētu būt Jānis Balodis un viņa klātienes izrāde Dirty Deal Teatro – OHH, kur skatītāji bija gan instrukciju veicēji, gan instrukciju devēji izrādē iesaistītajiem profesionālajiem aktieriem. Par režisora «lomas» uzņemšanos jārunā arī instrukciju izrādēs: te līdzās cilvēkiem, kas savu ikdienu saista ar režiju, – Valteram Sīlim, Kristai Burānei, Jānim Znotiņam – ir cilvēki, kuri parasti teātrī uzņemas citas funkcijas radošajā komandā, proti, scenogrāfe un kostīmmāksliniece Ieva Kauliņa, dramaturgi Jānis Balodis, Linda Rudene, Laila Burāne, Anna Belkovska, dramaturģe un kultūras žurnāliste Anete Konste, laikmetīgās dejas pārstāvji Ieva Gaurilickaite un Krišjānis Sants jeb IevaKrish. Interesanti, ka dalība šādā projektā visus dalībniekus nostāda līdzīgās izejas pozīcijās attiecībā pret uzdevumu, kas jāveic pirmoreiz (nu, vai vismaz nav ierasta prakse). Līdzīgi kā kovidpārbaudījumu priekšā mēs visi kļūstam vienādi, jo visi ar to saskaramies pirmoreiz. Attiecīgi ienāk prātā ķecerīga doma, ka desmit noveles varēja būt arī anonīmas, un tas varētu būt virsuzdevums, kas jāveic «skatītājam» – pašās beigās jāatmin, kurš no režisoriem kuru darbu veidojis. Pieļauju, ka rezultāts pārsteigtu visas iesaistītās puses. Bet – vai kāds var liegt analizēt izrādes tā, it kā tās būtu anonīmas? Lai iet skatīšanās secībā, kas nesakrita ar Dirty Deal Teatro mājaslapā publicēto secību, jo atšķīrās iesaistīto personu skaits, izrādes garums un nepieciešamie dotie apstākļi – papīrs, internets, vienatne mājās u.tml.