Cepure, mīlestība un kažoks

Par šīs sezonas pirmo iestudējumu Liepājā rakstu apmēram pusgadu pēc pirmizrādes noskatīšanās 4. septembrī. Neraugoties uz to, ka teātri pēc pirmās ārkārtas situācijas daļu vasaras un visu rudeni strādāja turborežīmā, atsevišķi notikumi atmiņā tomēr iegūluši ar īpašu spēku. Viens no tādiem notikumiem ir Dmitrija Petrenko veidotais uzvedums Malыš. 

Ivaškeviča lugas mugurkaulu veido skaudrs stāsts par lietuviešu vīrieti labākajos gados (Liepājas izrādē tas ir latvietis), kurš 1941. gadā tiek izsūtīts uz Sibīriju, dzimtenē atstājot meitu Silviju. Sibīrijā vīrietis satiek Nastju, kuras dēls Ļoņa savukārt Otrā pasaules kara beigu posmā dodas uz Eiropu «dzīt fašistus atpakaļ uz Berlīni» un satiek Silviju. Tā izveidojos divi krusteniski pāri. Stāsta otrajā daļā Silvija vairākkārt iesaucas: «Bet kas ir Ļoņa?» Sekojot lugas burtam, noprotams, ka Ļoņa arī ir tas mazulis, kas minēts lugas un izrādes nosaukumā.

Vai dzeja?

Izrādes iespaida spilgtums acīmredzot radās no pārsteiguma. Dramaturga Marjus Ivaškeviča luga nepavisam nav rakstīta saistītā valodā, tomēr reakcija uz izrādes norisēm ir, kā lasot dzeju. Ja ar dzeju saprotam tādu valodas telpu, kurā vārdiem ir daudz plašāks nozīmju spektrs, nekā lietojam ikdienas saziņā. Arī Ivaškeviča lugā vārdi rada īpašu asociāciju lauku, spēlējas ar kontekstiem, akcentē kādus kontrapunktus kopējā vēstījumā un vienlaikus virza sižetu. Savukārt režisors Dmitrijs Petrenko kopā ar mākslinieci Mariju Ulmani, gaismu mākslinieku Mārtiņu Feldmani un četriem aktieriem – Karīnu Tatarinovu, Ilzi Trukšāni, Kasparu Godu un Mārtiņu Kalitu – dramaturga valodas poēziju jutīgi pārcēlis teātra telpā.

Šā stāsta atslēgas vārdi varētu būt «cepure», «mīlestība» un «kažoks». Pirmajā daļā vairāk dzirdam runājam par cepuri un kažoku, kas apzīmē gan konkrētus apģērba gabalus, gan pārnestā nozīmē arī mājas, ierasto dzīves telpu, minimālo komfortu, materiālo nodrošinājumu. Taču pamazām starp abiem fiziski taustāmajiem priekšmetiem (lai kādas pārnestās nozīmes tiem būtu) parādās arī mīlestība. Un tieši par mīlestību, kā atzīst pats autors, esot šī luga. O, varētu domāt. ka nav nekā vienkāršāka, kā stāstīt stāstus par mīlestību! (Izsauksmes vārdu «o!» ik pa brīdim lieto Silvija un Tēvs savos monologos, it kā visu laiku no malas vajadzētu apstiprinājumu viņu uzvedībai un apbrīnu rīcībai.) Taču ap mīlestības kategoriju Ivaškeviča stāstā ir visvairāk jautājumu. Vai tas tāpēc, ka katrs monologs, ko izspēlē aktieri, izklausās kā atsevišķs dzejolis, kurā mīlestība iet ne tikai caur vēderu vai siltu azoti, bet arī caur atejas saturu un traucējumiem radio viļņos? Vai tāpēc, ka varoņiem katram ir sava spēcīga balss, bet tās cita ar citu īsti nesatiekas, jo skan paralēli? Bet varbūt tāpēc, ka visu laiku tomēr prātā paturami apstākļi, kādos šie cilvēki satikušies? Man joprojām nav atbildes.

Par izsūtīšanu. Bez cipariem

Tomēr ne jau tikai par četriem lugas varoņiem ir izrāde. Dmitrija Petrenko interpretācijā, šķiet, visvairāk tas ir par spēju vai nespēju saprasties cilvēkiem, kas runā dažādās valodās un kam ir atšķirīgi «kažoki» un «cepures». Tātad, pārskatot traģiskos vēstures notikumus, turpinām arī sarunu par savējiem un svešajiem. Jāatzīst, ka nekur tālu šodien neesam tikuši, arvien esam nepieauguši «mazulīši» – politika un sociālie tīkli joprojām ir pilni stereotipiem, neizsāpētām traumām un bailēm no svešā.

Savējo un svešo opozīcijas pētniecība nacionālās identitātes kontekstā Marjum Ivaškevičam ir visai ierasta. Ne velti kritiķi Lietuvā viņu dēvē par antropologu. Un Ivaškeviča piedāvātais – ironiskais un tajā pašā laikā sirsnīgais – skatījums uz cilvēkiem un notikumiem ir labi saprotams, jo lielie vēstures grieži aizvadītajā simtgadē gan Lietuvu, gan Latviju ietekmējuši līdzīgi. Vienlaikus autoram ir stingra pārliecība, ka traģēdijai šādos stāstos jāparādās gandrīz nemanāmi: «Ja gribi otram cilvēkam atklāt savas rētas, tad atrodi, kā to izdarīt. (..) Stāstīt par traģisko traģiski – tas neiedarbosies.» Pat lugas ievadremarkā autors norādījis, ka traģiskos tā laika notikumus, kas pieminēti monologos, nevajag pārlieku dramatizēt. Piekrītu, ka tas ir labākais veids, kā vēstīt tiem, kas to nav piedzīvojuši. Te arī otrs lielais pārsteigums – kā izrādes radošajai komandai bez cipariem un skaitļiem izdevies panākt, ka es kā skatītājs tomēr nojaušu to baiso pieredzi, kas skārusi tik daudzas ģimenes. Varbūt tāpēc, ka varu tikai nojaust, kas tā par Ļoņas neuzzīmēto māju aiz sētas?