Pārdomas trešā zvana gaidās

Pagājis gads bez pierastās lietu kārtības. Pērn šajā laikā redaktores slejā rakstīju, ka ir sajūta, it kā, vilcienam traucoties pilnā ātrumā, kāds būtu spēji norāvis rokas bremzi un mēs tur iekšā, inerces dzīti, esam ietriekušies sienā. Toreiz likās, ka bremze norauta tāpēc, ka uz sliedēm ir šķērslis, liels, bet kopējiem spēkiem novācams. Lai tad atkal dotos tālāk iepriekšējā virzienā un veidā. 

Viss izvērtās  citādi. Covid izrādījās nevis šķērslis, bet bedre, kuras dziļums nav nosakāms. Bremze palīdzēja, neesam iegāzušies stāvus, kaklu lauzdami, taču slīdam dziļāk joprojām, nenojaušot, cik tuvu un kāds būs šīs lejupslīdes gals.

Nu jau ir skaidrs, ka turpinājumā nebūs tas pats ceļš. Teātros sastrēgt iestudētās un neparādītās izrādes. Sastopu uz ielas savu kādreizējo studenti Vitu Vārpiņu. Mums ir ļoti interesanta Degunradžu izrāde, saka Vita. Tik ļoti par šodienu. Raugos uz Dailes  ēku un prātoju: paliek nepateikts tas, ko būtu tik svarīgi pateikt tieši tagad, lai mākslinieki un skatītāji vienotos šajā bezizejas sajūtas pārdzīvojumā un varbūt arī atvieglojošā apziņā, ka esam kopā un tāpēc gan jau izrāpsimies. Kāda tam vairs būs nozīme, ja ieraudzīsim kaut kad «pēc tam»? 

Runāju ar Ievu Puķi par Ilgu tramvaja  jaunuzvedumu, ko viņi spēlē reizi mēnesī desmit cilvēkiem no tā paša teātra, un stindzinošo atbildības sajūtu viņu priekšā. Par nesasniedzamo pabeigtības sajūtu, ko dod skatītāju aplausi. Aktieriem daba ir dāvājusi tieši tādu psihi, kas liek izģērbt dvēseli uzmanīgās zāles priekšā, iztukšot sevi un tad uzlādēties no mūsu līdzpārdzīvojuma. Cik ilgi viņi izturēs? Cik ilgi fiziski izturēs «frīlanseri» scenogrāfi un horeogrāfi, kuriem darba būs aizvien mazāk, pat ja teātrus atvērs – vispirms taču būs jānospēlē jau iestudētais milzums.

Feisbukā pamanu jociņu – skapī kaut kas čab, tur no modes iet ārā kleitas. Ekrāna drošajā distancē pie pidžamā vai rītakleitā baudāmās mākslas pieraduši, ik dienu pieejamos Metropoles operas vai izcilu pasaules teātru un režisoru «konservus» salietojušies – vai pēc tiem vēl atgūsim garšu uz teātri kā dzīvo mākslu un arī socializēšanos?

Var tikai minēt, kā viss atjaunosies un pa kādām sliedēm un kādā ātrumā varēsim doties tālāk. Tāpēc ļoti būtiska man liekas Latvijas Teātru darbinieku savienības valdes iniciatīva – nevis minēt un gaidīt, lai pa galvu, pa kaklu skrietu, kad atskan starta šāviens, bet mācīties no citu pieredzes un kļūdām un izstrādāt plānus B un C, un D. Un tomēr mēģināt atgriezties pie dzīvās mākslas dzīvā, acumirklīgā kontaktā, lai tas, kas pasakāms tieši šobrīd, tieši tagad arī tiktu uztverts un kopā izdzīvots.