Viņi grib būt aktieri jeb momentuzņēmumi, kurus vajadzēs pārfotografēt

Neesmu pārliecināta, vai varu izmantot «Teātra Vēstneša» piešķirtās tiesības izteikties par Nacionālā teātra kursu, kas četrus gadus izglītojās Kultūras akadēmijā. Kaut arī studentu — pasniedzējas attiecības tiešā veidā mūs nesaistīja un ģimenes būšanu piesiet nevar. Taču iespaidi tādi pavirši, nesistemātiski: fragmentāra klātbūtne kursadarbos, kāda nejauša saskriešanās akadēmijas šaurajos gaiteņos, puslīdz noskatītas diplomdarba izrādes un teorētiskā eksāmena apbusēji mokošais pārdzīvojums. Distance bijusi pārāk liela, lai izteiktos personiski, un pārāk niecīga (tak jau esam uzturējušies vienas mācību iestādes sienās), lai piedāvātu bezkaislīgu skatu no malas.

Aktieriem Kultūras akadēmijā ir sava republika. Gan ģeogrāfiski, jo mītnes vieta Dzirnavu ielas Zirgu pastā atrodas savrup no administratīvā centra Ludzas ielā, gan arī politiski, jo aktieri ir īpašā Kultūras akadēmijas prorektora profesora Jāņa Siliņa rūpju un uzmanības lokā. Priviliģētā šķira, tā sakot. Savukārt teorētisko priekšmetu pasniedzējiem viņi tēlojas drīzāk kā sāpju bērni un izmisuma avots. Vismaz pāris reižu semestrī «uzpeld» un atkal «nogrimst» jautājums, vai nepārveidot aktieru uz bakalaura grādu notēmēto apmācību par profesionālu programmu, lai reiz beigtos vājsekmīgā un visiem nervus bendējošā aktieru vajāšana ar teorētisko zināšanu drumslām. 

Pirmā konkrētā atmiņa ir par kādu kursadarbu — studijteātrī «Skatuve» tika spēlēti fragmenti no Dostojevska «Idiota», «Nozieguma un soda», «Brāļiem Karamazoviem». Priekšnesums ritēja rāmā vienmuļībā, jaunieši likās gaužām līdzīgi cits citam, un, uzdodot sev jautājumu, vai gribētos viņus redzēt uz skatuves, atbilde bija tikai viena… Uzmanību uz īsu brīdi piesaistīja divas meitenes — Karīna Tatarinova un Daiga Kažociņa. Karīnas Tatarinovas Aglaja intriģēja ar vērīgu un tiešu skatienu, melni kruzuļoto matu rūpīgu sakārtojumu un skolnieciski neatlaidīgu vēlmi analizēt un kārtot cilvēku attiecības. Visvairāk dzīvības bija Daigas Kažociņas Soņā Marmeladovā — lielas, tramīgas, mazliet uz āru izvelbtas acis maigā un jūtīgā sejā, vibrējošs smalkums viņas apvaldīti nervozajā vēlmē pierunāt Raskoļņikovu iet garīgas šķīstīšanās ceļu. Kurš gan bija Raskoļņikovs? Un Miškins? Nav vairs ne jausmas. No vēlēšanās iekšēji «norakstīt» jauno maiņu kā neperspektīvu tobrīd atturēja vien nesenā pieredze, kad četrus gadus no vietas brīnījos, kāpēc netiek atskaitīts Artūrs Skrastiņš, un tikai pēc viņa pirmajām lomām Dailes teātrī sapratu, ka laikam pedagogi atšķirībā no manis būs jau studiju gados spējuši saskatīt pīlēnā gulbi.

Aktieriem Kultūras akadēmijā ir sava republika

2000. gada pavasarī Nacionālā teātra kurss kļūst par preci darba tirgū, tālab, šķiet, ir jēga uzdot jautājumu, vai un kādas pārmaiņas ar jaunajiem aktiera profesijas pretendentiem notikušas šo četru gadu laikā. Vispirms gan jāteic, ka formāli visi absolventi nav vienādā situācijā. Bakalaura grādu, pārvarot teorētiskā eksāmena barjeru, ieguvusi Kristīne Alberte, Kristīne Klētniece, Anna Klēvere-Melbārde, Dita Lūriņa, Karīna Tatarinova, Mārtiņš Egliens, Mārcis Manjakovs un Egils Melbārdis. Daiga Kažociņa, par spīti tam, ka līdz ar Mārci Manjakovu pieder pie veiksminieku dueta, kas dabūjis štata aktieru angažementu Nacionālajā teātrī, pie grāda vēl nav tikusi. Tāpat kā Varis Piņķis, Ainārs Ančevskis un Uldis Ulmanis. Pirmais no aktiera brīvklausītāja šoruden pārkvalificējies par režijas studentu, abi pārējie tikai periodiski bija «pieslēgušies» mācību darbam. Taču diplomizrādēs varēja redzēt visus.

Kā tad izskatās Kultūras akadēmijā «perētais» Nacionālā teātra aktierkurss brīdī, kad tikko pabeigts viens darba posms un tūlīt sāksies nākamais? Plašāka publika droši vien ievēroja toreizējos studentus F. Lova operetes «Mana skaistā lēdija» iestudējumā. Diplomdarba izrādēs (starp citu, piecas!) pavīdēja un drīz vien pazuda Nacionālā teātra Aktieru zāles un Maskavas forštates «Skatuves» savrupībā, tik vien kā tuvinieku, draugu un interesentu pamanītas. Tālab vienots dizains viņu radošajai vizītkartei prātā nenāk. Vien improvizēta portretu galerija, virkne momentuzņēmumu, ko varbūt ielīmēt darba apliecībās, bet varbūt pēc laiciņa vajadzēs pārfotografēt.

Vairākiem jaunajiem skatuves māksliniekiem studiju gadi bijuši par svētību. Ditai Lūriņai pat vairākās nozīmēs. Vispirms jau aktrisei izdevies panākt vizuāli pievilcīgu fizisko tēlu. No mollīgas apaļvaidzes, kas šķita nolemta Blaumaņa komēdiju laukstrādniecēm un istabmeitām, Dita Lūriņa izveidojusies par graciozai porcelāna figūriņai līdzīgu seksīgu subreti. Turklāt tādu, kam pa spēkam arī dramatiskas lomas. Kaut no H. fon Kleista viduslaicīgiem noslēpumiem un atklāsmēm apvītās «Heilbronas Katiņas», ko kā diplomdarbu iestudēja Anna Eižvertiņa. «Skatuves» ledainajā saltumā izturēju tikai pirmo cēlienu (jūtoties vainīga jauno aktieru priekšā, kuriem nebija iespējas laisties lapās), tas bija pietiekami, lai pamanītu, ka Ditas Lūriņas Katiņai piemīt gara cildenība, spēks un mērķtiecība, bet pašai aktrisei — tehniska māka neizkaisīt sevi sīkās, neobligātās darbībās, kas varētu izārdīt viduslaicīgi stilizētā tēla garīgās un fiziskās dzīves vienotību. Jaunās aktrises kontā ir arī divas apburošas mietpilsones — pieglaudīgā un šķietami par zāli zemākā Tea («Heda Gablere»), kuras naivajā lietišķībā jaušams slēpts paštaisnums, un dzelžainā Nataša («Trīs māsas»), kas makiavelliskā gudrībā groza lietas pēc sava prāta.

Par to, ka Ditai Lūriņai ir tiklab interese par režisores profesiju, kā arī atbilstošs tvēriens un morālas tiesības mēģināties šajā virzienā, liecināja trīs faktori. Pirmkārt, viņa bija vienīgā, kas teorētiskajā eksāmenā demonstrēja ne tikai dabisku inteliģenci, bet arī gluži pietiekamas zināšanas literatūrā un mākslā. Otrkārt, kopā ar kursabiedriem Dita iestudējusi Kārenas Bliksenas «Sapņotājus». 

Vairākiem jaunajiem skatuves māksliniekiem studiju gadi bijuši par svētību

Melodramatiskajā vēstījumā par draudzības un uzticības lielo vērtību un likteņa līkloču neprognozējamību varēja saprast sižetu (ko nebūt nav tik vienkārši panākt materiālā ar sarežģītu daudzpakāpju notikumu uzbūvi un tēlu izkārtojumu spoguļattiecībās), bet atsevišķās epizodēs Ditai ar ekonomiskiem līdzekļiem bija izdevies radīt daiļrunīgus, neilustratīvus, funkcionāli precīzus tēlus. Kā, piemēram, trakajā braucienā ar zirgien, kad Kristīnes Albertes varone, neesošus grožus vienā, pātagu otrā rokā satvērusi, traucas tālumā, bet pārējie izrādes dalībnieki ar plaukstām pakšķina pa skatuves malu, atveidojot pakavu klaboņu. Treškārt, kā pilnmetrāžas izrādi Dita Lūriņa bija iestudējusi arī savu skatuves runas eksāmenu kopā ar kursabiedru Egilu Melbārdi. Mirdzas Ķempes un Erika Ādamsona vēstuļu aranžējums, tāpat kā «Sapņotāju» uzvedums, liecināja par labu melodrāmas žanra izjūtu — no jūgendiski gurdenas kaislības ar rozi, vīna glāzi un tango līdz ikdienas smagumā un banalitātē iestigušu divu temperamentīgu intelektuāļu konfliktam.

Vispār bakalaura eksāmens skatuves runā izvērtās par laikietilpīgu pasākumu vairāku dienu garumā. Atšķirībā no iepriekšējiem gadiem, kad visi absolventi piedalījās kāda viena prozas darba lasījumā, šoreiz pedagoģes Rutas Vītiņas vadībā katram atsevišķi bija jāsagatavo četrdesmit minūšu ilgs priekšnesums. Pārmaiņas eksāmenā diktēja tiklab kolektīvā darba tikuma atmirums (studenti mūsu laikos vairs neesot spējīgi vienā laikā sapulcēties vienuviet), kā likumsakarīga vēlme pārliecināties, vai jaunais aktieris, atstāts viens aci pret aci ar publiku, spēj noturēt tās uzmanību. Lai cik neierosinoša (no skatītāja viedokļa) liktos šāda eksāmena forma, tieši skatuves runas pārbaudījumā suģestējošu iespaidu atstāja Karīna Tatarinova. Izvēloties fragmentus no Bulgakova romāna «Meistars un Margarita», viņa demonstrēja atzīstamu prasmi ne tikai patstāvīgi veidot prozas teksta dramaturģiju, bet arī atklāt vārda juteklisko dabu, radīt tiešas, nepastarpinātas klātbūtnes sajūtu Margaritas fantastiskajā lidojumā un Volanda ballē. Viņas pasīkajā augumā un nebūt ne klasiskajos vaibstos allaž jaušama vitalitāte un neatlaidīga gatavība tērēt savu garīgo enerģiju bez skopošanās. Tā tas bija gan «Dusmu augļos», kur Karīna Tatarinova spēlēja Māti — dzīves smaguma liektu, bet nesaliektu sievieti, gan «Hedā Gablerē», kur Karīnas atveidotā kalpone Berte klusējot izstāstīja pati savu stāstu par notikumiem Tesmana namā, gan «Trīs māsās», kur viņas Maša ar izmisīgu azartiskumu lika visu dzīvi uz vienas kārts. Tikai dziedātāja Pelegrina Leoni no «Sapņotājiem» šajā kombinācijā īsti neiederējās ar savu paabstrakto dzejiskumu.

Jau trešajā kursā, domājot par diploma izrādi, Māra Ķimele ar studentiem sāka strādāt pie Ibsena «Hedas Gableres». Fragmenti bija sakārtoti secīgi, kā to prasa sižeta attīstība, bet tēlotāji katrā epizodē citi. Uzmetums topošajam diplomdarbam iznāca līdzīgs daudzgalvainajai Gorgonai Medūzai — vairākas Hedas, vairākas Teas, vairāki Tesmani. Fināla skatā Heda «iekrita» Kristīnei Klētniecei, kas līdz šim bija šķitusi piemīlīgi laiska, pat flegmatiska skaistule bez mazākās slieksmes uz disharmoniju. Nu atklājās, ka viņai piemīt gan drosme ņemt sev laiku un telpu, gan dramatisks temperaments, gan dvēseles aizlauztība. Tāpēc nebrīnījos, ka diplomdarba tīrrakstā tieši Kristīne bija Heda — dekadentiski gurdena un ironiski distancēta, taču slēpta nemiera dedzināta, tālab liktenīgi neiederīga apkārtējā vidē. Šķiet, ka Māra Ķimele varones tieksmē uz izaicinājumiem un provokācijām bija iekodējusi kādu emocionālu atmiņu par savu hipijisko jaunību. Otru pārsteigumu Kristīne sagādāja runas eksāmenā, kuram bija izvēlējusies fragmentus no E. Malpasa humoristiskā stāsta «Septiņos no rīta pasaule vēl kārtībā». Kad, šmaugo augumu dzelzs gultelē ieritinājusi un plaukstas zem vaiga palikusi, viņa atvēra acis un lietišķi līksmā balsī pateica: «Rīts,» — radās sajūta, ka rīts patiešām iestājies, ka dzīve ir trakoti interesanta un, ja kādam tā nav interesanta, tad Kristīne Klētniece parūpēsies, lai būtu. Citiem vārdiem, Kristīne ir apveltīta ar tādu vērtīgu un ne tik bieži sastopamu īpašību kā humora izjūta. 

Uzmetums topošajam diplomdarbam iznāca līdzīgs daudzgalvainajai Gorgonai Medūzai — vairākas Hedas, vairākas Teas, vairāki Tesmani

Anna Klēvere-Melbārde no visiem studentiem šķita gandrīz vislabāk pazīstama, jo bija palikusi atmiņā kā dienvidnieciski vitāla neapolitāniete — īsts jaunības eliksīrs — Nacionālā teātra izrādē «Piena upes šeit sen izsīkušas» un maigs, nevainīgs upuris Valmieras teātra iestudējumā «Tāda mīla». Bakalauru eksāmenu laikā Anna drosmīgi ķērās pie demogrāfiskās situācijas uzlabošanas, tālab nebija tik daudz redzama kā kursabiedri. Viņas nozīmīgāko lomu — Hedu — kopumā neiznāca noskatīties, tikai uzmetumu fragmentus, kas nekādus jaunus iespaidus esošajiem nepievienoja. Trausla, gandrīz ēteriska, ar sievišķīgu pievilcību bagātīgi apveltīta būtne, kuras tēls vizuāli raisa asociācijas gan ar aristokrātisku izsmalcinātību, gan ar bohēmisku brīvību. Kamēliju dāma Margerita Gotjē varbūt? Aktrises uznācienos likās nojaušamas sastrēdzinātas emocijas, kam izpausties traucēja… Jā, kas tad? Sasaistītība? Pārliecīga prāta kontrole? Prasīgums pret sevi? Spilgtākais iespaids palicis no «Dusmu augļiem», kur Anna bija nelaimju piemeklētās Džoudu ģimenes mazā māšele Rūtiņa — meitenīte, kas netīšām kļūst par sava brāļa nodevēju. Šķita, ka aktrise iemantojusi tādu pārdzīvojuma tiešumu, kas dabiski un bez piepūles transformējas fiziskajās izpausmēs: tievo, apskretušos zābaķeļos ieauto kāju izmisīgā mīdīšanās, tramīgās kustības kā zvērēnam, kas instinktīvi mēģina aizsargāties, radīja gluži šerminošu sajūtu tieši tālab, ka Rūtiņas nodevībā nebija bezjūtības vai ļaunuma, tikai konkrēta reakcija uz konkrētu kairinājumu. Bez šaubīšanās, bez pārdomām.

Kristīni Alberti kāda mācību gada sākumā ievēroju Kultūras akadēmijas šaurajās kāpnēs pie stundu saraksta un tūdaļ kolēģiem apjautājos, kas viņa ir. Tik izteiksmīga likās seja ar plašajiem vaibstiem un lielajām, mirdzošajām acīm. Izteiksmīga un tajā pašā laikā neitrāla (kā Indrai Briķei). Seja, kurā var ierakstīt jebko. Šķita, lūk, aktrise, kas varēs spēlēt visas lomas — no šķīstas nevainības līdz liktenīgajām sievietēm. Droši vien, ka varēs, tikai priekšā, tāpat kā pārējiem kursabiedriem, stāv milzums darba. Sevišķi ar runu, kura rit gludi līdz brīdim, kad pasprūk dzimtā Jaungulbenes novada intonācijas. (Kaut gan latviešu skatuve šobrīd bezaizspriedumaini pieņēmusi gan Aurēlijas Anužītes, gan Māra Liniņa nestandarta intonācijas. Savukārt latviešu aktieri — ne bez latviska akcenta — ar panākumiem spēlē Krievu drāmā.) Tomēr studiju laika ietvaros Kristīne palika minama mīkla. Labi atceros viņas vizuālo tēlu, bet ne lomu būtību. Vai tā būtu netverami noslēpumaina «vieglā žanra» meitene («Sapņotāji») vai augstprātīga aristokrāte («Heilbronas Katiņa»), vai karojoša mietpilsone («Trīs māsas»), no Kristīnes Albertes varonēm plūstošais emociju strāvojums, adresātu neatradis, izkaisījās kaut kur izplatījumā.

Kursa mākslinieciskais vadītājs bija Nacionālā teātra galvenais režisors Edmuns Freibergs. Viņa iestudējumā tapa Čehova «Trīs māsas». Šo pašu lugu režisors izvēlējās arī iepriekšējā Nacionālā teātra kursa diplomdarbam 1990. gadā. Toreiz jaunatgūtās neatkarības laika optimistiskajā gaisotnē izrādes varoņi kaut uz mirkli centās izlauzties katrs no savas vientulības, veidojot smalku, mainīgu un sarežģītu attiecību vijumu. 2000. gadā par dominanti kļuva vilšanās, izmisums. Kontrasts starp gaidīto un sagaidīto, cerēto un iegūto. Irinu šoreiz spēlēja Daiga Kažociņa. Viegli ierosināma aktrise, kam ekstremālu psiholoģisko stāvokļu savietojums nesagādā nekādas grūtības. Uzvilkta līdz pēdējai iespējai, viņa lomu burtiski noraudāja, radot iespaidu, ka Irina atrodas uz pilnīga spēku izsīkuma robežas. Ir tādi dvēseles stāvokļi, kad pietiek ar vienu vārdu, ar vismazāko pieskārienu, lai sāktu birt asaras. Irinai, šķiet, pat pieskāriens nebija vajadzīgs, asaru avots pats no sevis plūda pāri. 

Daigai Kažociņai jau tagad ir talantīgas aktrises reputācija un visspilgtākais publiskais tēls, kas «iet pa priekšu» darbam uz skatuves. Viņai ir sava vieta «klaču» žurnāla «Privātā Dzīve» lappusēs. Savs ģērbšanās un dzīves stils. Un visvairāk lomu ārpus studiju darbiem. Jutekliski maigā Vizbulīte («Indulis un Ārija»), androgīnais Ariels («Vētra») ar čūskai līdzīgu augumu, kas izvijas dīvainās arabeskās, prātīgā un reizē azartiskā meitene Ņina («Vecākais dēls») ar flautu smalkos, drebošos pirkstos. Daigai, šķiet, bijis visvairāk iespēju, bet arī visvairāk apstākļu un pašas radītu šķēršļu to piepildīšanai, tālab šobrīd, tieši tāpat kā pārējie kursabiedri, viņa atrodas uz nezināmas nākotnes sliekšņa, kura gluži banālā kārtā atkarīga vien no talanta, neatlaidības un veiksmes sakritības. 

Kāpēc ne dāmu un kungu gals, ja visi kopā jaunie aktieri veido atšķirīgu sievišķības un vīrišķības tipu galeriju?

Varbūt nav labākais risinājums, rakstot portretskices par absolventiem, sadalīt viņus kā pirtī vīriešu un sieviešu nodaļā, bet alternatīvu nav nemaz tik daudz — alfabēta secība, kvantitatīvie un kvalitatīvie rādītāji… Kāpēc ne dāmu un kungu gals, ja visi kopā jaunie aktieri veido atšķirīgu sievišķības un vīrišķības tipu galeriju? No kungu gala vissenākās atmiņas ir par Mārci Manjakovu, kuru vēl pirms mācībām Kultūras akadēmijā pamanīju Annas Eižvertiņas teātra studijā. Ne jau meistarības dēļ, bet tāpēc, ka bērnišķīgā seja bija neadekvāti «piemontēta» īsti raženam augumam. Toties pa studiju gadiem radies iespaids, ka Mārcis ir teorētisku zināšanu neapgrūtināts aktieris no Dieva žēlastības. Aktieris, kam nav ne jausmas, ka ir izdzīts no Ēdenes dārza, un tālab arī ne mazāko problēmu padarīt par saviem visneparastākos garīgos impulsus un atrast tiem atbilstošu fizisko izpausmi. Pat tādā dīvaini karikatūriskā tipā, kādu Edmunds Freibergs «Trīs māsās» bija iedomājies Mašai apnikušo dzīvesbiedru skolotāju Kuliginu, Manjakovs spēja atrast slēptas cilvēcības rezerves. Par spīti ākstīgi iztapīgai uzvedībai, sapomadētiem matiem, sieviešu kurpēm un biksēm, kas ne līdz potītēm nesniedzās. Arī līdz galam nepadarītā darbā, kāds bija pavirši «sadiegtais» runas eksāmena priekšnesums, viņa eksistences veids nebija ne pārmērīgs, ne pietiekams. Līdz šim nospēlēto lomu vidū īpaši izceļas Vaseņka («Vecākais dēls») un Toms Džouds («Dusmu augļi»). Vaseņka saistīja ar neviltotu naivitāti, uzticēšanos un pusaudzisku tiešumu — īpašībām, kuras šķiet neiespējamas mūslaiku virtuālās realitātes apstākļos, kad tiek spēlētas cietsirdīgas izlikšanās spēles. Savukārt dumpīgais un taisnību alkstošais Toms Džouds iezīmēja nākotnes perspektīvu — Vaseņka tāds varētu kļūt vīra gados.

Kad Pēteris Krilovs diplomiestudējumu afišā ierakstīja Džona Steinbeka romānu «Dusmu augļi», izvēle likās pavisam greiza. Nu ko gan var iesākt ar šo amerikāņu «černuhu», kas enerģiski sludina revolucionāra apvērsuma idejas! Taču Krilovs nemēdz strādāt ar cirvi, viņam pa rokai daudz smalkāki instrumenti, kas līdzējuši atklāt romāna cilvēcisko saturu. Tālab izrāde meklēja atbildes uz mūžīgiem, eksistenciāliem jautājumiem, apliecinot gandrīz reliģiozu bijību pret dzīvi kā ciešanu ieleju. Tieši «Dusmu augļos» mācītāja Keisija lomā no savas pieklājīgi smaidīgās nogludinātības atbrīvojās Egils Melbārdis. Raupjā vide un skarbās kaislības atdzīvināja aktieri, kurš citās lomās (Tesmans «Hedā Gablerē», Veršiņins «Trīs māsās») spēja piedāvāt vien gatavas, garīga impulsa nebalstītas izpausmju klišejas. Kaut vizuāli šķiet piemērots visplašākajam lomu spektram — no varoņiem līdz intrigantiem. Šajā izrādē uzmanību piesaistīja arī juceklīgās filmas «Tristans un Izolde» galvenais mīlētājs Uldis Ulmanis. Gan ne ar izstrādātu tēla darbības līniju, bet ar sadzīves līmeņa reakciju patiesīgumu. Viņa Als ne tikai spēja atsaukties partnera piedāvājumam, bet, braucot ar mašīnu, arī neaizmirsa, ka lauku ceļš mēdz būt grumbuļains. Varētu iebilst, ka aktierkursa absolventam tas nav nekāds lielais sasniegums (nav jau arī), tomēr kas dzīvs un cerības raisošs salīdzinājumā ar inerto bezkaislību, kas citkārt mēdz spoguļoties Ulmaņa sejā un pēc trenažieru zāles skumstošajā augumā.

Ainārs Ančevskis arī pēc diplomdarba izrāžu noskatīšanās atgādina «melno kasti», kurai acīmredzot jānonāk ārkārtējos apstākļos, lai varētu pārliecināties, ko tā slēpj. Lomu Aināram netrūkst — Konijs «Dusmu augļos», Andrejs «Trīs māsās», grāfs fon Štrāls «Heilbronas Katiņā». Arī Nacionālais teātris jau studiju laikā deva iespēju kāpt uz skatuves. Kalsna, inteliģenta seja, vēsi rezervēts izturēšanās veids. Skatoties, kā Ainārs Ančevskis spēlē, neatstāj sajūta, ka viņš stāv tēlam blakus un vēro to. Varbūt brehtiskais ir viņa stils?

Par Vara Piņķa skatuves dabu gan jautājumi nerodas. Tā šķiet ierakstīta viņa druknajā zarota ozoldēla augumā un kinematogrāfistu aci piesaistījušajā kolorītajā sejā ar enerģisko zodu un jutekliskajām lūpām. Tēlā Varis dzīvo sulīgi, ar garšu, pakļaujot to savai īpatnajai personai. Tāpēc arī gara aristokrātam Lēvborgam («Heda Gablere») viņa interpretācijā piemita apreibuša satīra vitalitāte, un ne jau dvēseļu radniecība saistīja dekadentisko Hedu pie Lēvborga, bet tieši pretējība. Tālāk no sava paštēla Varis Piņķis bija aizgājis Vectēva («Dusmu augļi») lomā, kur gadu nastas uzliktie nosacījumi provocēja meklēt neierastāku eksistences veidu.

Mārtiņš Egliens ir personificēta stabilitāte un harmonija. Pa studiju gadiem šīs īpašības šķiet augušas augumā. Varbūt tālab, ka fiziskajā veidolā Mārtiņš kļuvis vīrišķīgāks un druknāks. Vai arī tālab, ka diplmodarba izrādēs visi viņa varoņi bija apveltīti ar spēcīgu pozitīvu starojumu, kas brīžam pat robežojās ar pārliecīgu pareizību. Tēvs («Dusmu augļi»), Marks Kokoca («Sapņotāji»), Tuzenbahs («Trīs māsas») bija nesatricināmi stabilas personības, cilvēki, uz kuriem var paļauties. Mārtiņa Egliena atveidā pat viltīgais asesors Braks («Heda Gablere») raisīja uzticību — un sātaniskā daba viņam bija «jāpiekabina» no ārpuses, uzliekot tumšas brilles un iekrāsojot violetas matu šķipsnas. 

Kungu galā vairāk neatminētu mīklu un, kas zina, arī pārsteigumu nākotnē

Savirknējusi miniatūrportretu skices, sapratu, ka tajās ieviesies līdzsvara trūkumus dāmu pusei par labu. Vai jauno aktrišu salīdzinoši spilgtākais sniegums būtu saistāms ar feministisku tendenču ienākšanu latviešu teātrī? Varbūt tā ir skolas laikam raksturīgā parādība, ka meitenes mēdz būt čaklākas, strādīgākas un nobriedušākas, kamēr puikas ir grūti valdāmi un savu spēju aspektā ne tik viegli definējami? Vai gluži vienkārši nejauša sakritība? Tā vai citādi — kungu galā vairāk neatminētu mīklu un, kas zina, arī pārsteigumu nākotnē. Bet visi kopā viņi labi dzied un ne gluži tik labi kustas. Kaut gan latviešu teātrim jau laikam nekad nebūs vajadzīgi aktieri ar pamatīgu fizisko sagatavotību un nevainojamu kustību koordināciju, kādu viesizrādēs demonstrēja jaunie lietuvieši Oskara Koršunova «Sapnī vasaras naktī». Taču azartiska spēles prieka un draudzīgas pleca sajūtas netrūkst arī mūsējo «Sapnim», ko iestudējusi Anna Eižvertiņa.

Iepriekšējais Nacionālā teātra kurss beidza augstskolu tieši pirms desmit gadiem ļoti līdzīgā «mizanscēnā». Līdzību rada ne tikai Edmunda Freiberga vēlme diplomdarba izrādē vēlreiz atgriezties pie «Trim māsām», bet arī tas apstāklis, ka teātrim uz štata vajadzībām vajadzīgi tikai daži aktieri. Toreiz — Armands Reinfelds, Juris Rudzītis, Juris Hiršs un Kaspars Brūveris, tagad — Daiga Kažociņa un Mārcis Manjakovs. Taisnības labas jāpiebilst, ka šoreiz arī pārējiem tiek solīta iespēja atsevišķos uzdevumos pārbaudīt savus spēkus, lai pēc pirmās darba sezonas izšķirtos, kurš paliks, kurš ne. Jācer, ka 2000. gada absolventus nepiemeklēs priekšteču liktenis, jo lielākā daļa no viņiem ar teātri vairs nav saistīta. Tāda situācija, ka viss kurss arī pēc studiju beigšanas paliek kopā, pēdējos divdesmit gados ir piedzīvota tikai trīs reizes — 1982. gadā, kad konservatoriju absolvēja Nacionālā teātra kurss, satricinot Latvijas teātra dzīvi ar spožiem diplomiestudējumiem, kas tika rādīti uz Lielās skatuves, 1985. gadā, kad Jaunatnes teātrī ienāca Ādolfa Šapiro vadītā studija, un 1992./93. gadā, kad Mūzikas akadēmiju beidza Annas Eižvertiņas un Pētera Krilova skolotie daugavpilieši. Turpmākās aktieru paaudzes kā vienota grupa teātrī vairs nav ienākušas. Varbūt tas saistīts ar sociālekonomiskajām pārmaiņām un jauno laiku individuālismu, kad katram jātur rūpe par savu ādu un karjeru un kolektīvās idejas kopšanai laika vairs neatliek. Turklāt lielas jaunu cilvēku grupas klātbūtne teātrī nozīmētu pārmaiņas, ierastās darba rutīnas apdraudējumu.

Tomēr aktiera profesijas alcēju skaits nebūt neiet mazumā, par spīti prestiža zudumam sabiedrībā. Pēdējos divos gados uz vienu vietu pretendē 13—14 reflektantu, kuriem priekšstats par aktiera profesiju veidojies ne jau latviešu teātra iespaidā (labi, ja Agnesi Zeltiņu kāds zina nosaukt), bet gan Holivudas filmas skatoties. Arī profesionālo iemaņu apgūšanā tagadējās paaudzes paradoksālā kārtā kļūst laiskākas — kādreiz bija problēmas ar teorētiskajām disciplīnām, nu arī ar meistarības nodarbību apmeklējumu.

Jānis Ozoliņš, jauns teātra kritikas adepts no Maskavas Teātra institūta, žurnālā «Māksla+» skumst par to, ka Latvijas teātrī nav cieņā amata prasme. Savā ziņā viņam taisnība. Profesionālis no diletanta vispirs atšķiras ar prognozējamību, neatkarību no nejauša iedvesmas mirkļa un sapratni par to, ko viņš dara. Tieši šīs kvalitātes garantē skola. Tomēr nav teikts, ka skolai būtu jānozīmē akadēmiska mācību iestāde, kā to apliecina kaut vai Daces Eversas lieliskā karjera, strādājot ar tādiem režisoriem kā Māra Ķimele un Felikss Deičs. Tāpēc nedomāju, ka aktierapmācība Latvijā ir problēma. Tiklab akadēmijas sienās, kā ārpus tām strādā pieredzes bagāti režisori un aktieri, kas (labāk vai sliktāk) spēj dalīties savā pieredzē, un viņu audzēkņi sekmīgi iekļaujas citos kolektīvos.

Māras Ķimeles vadītā kursa 1993. gada absolventi Rēzija Kalniņa un Ivars Auziņš ar panākumiem strādā Dailes teātrī, Daiga Gaismiņa, Uldis Anže un Ivars Stonins — Nacionālajā, bet Agnese Zeltiņa — JRT. Pētera Krilova kādreizējie studenti — gan daugavpilieši Vilis Daudziņš, Ģirts Krūmiņš, Andis Strods, gan Kultūras akadēmijas lolojumi Baiba Broka, Aurēlija Anužīte, Ģirts Ēcis, Kaspars Znotiņš, Andris Keišs, Māris Liniņš — veido Jaunā Rīgas teātra trupas kodolu. Toties viņu vienaudžiem no Jura Rijnieka vadītās studijas nepaveicās, kaut šajā studijā arī bija talantīgi cilvēki. Kad Rijnieks no teātra aizgāja, viņi, kriminālo aprindu leksikā runājot, palika bez «jumta», un šobrīd īsti pilnvērtīga radošā karjera ir tikai Sandrai Kļaviņai JRT un Ievai Puķei Valmierā.

Zināšanas, ko apgūst aktieris, lielākoties ir mēmas, tās pāriet no ķermeņa uz ķermeni

Savukārt Pētera Krilova audzinātie režisori pēc oriģinālu ideju pieteikumiem diplomdarbos tagad liek domāt, ka atšķirībā no aktieru apmācības režisoru apmācība Latvijā tomēr ir problēma. Zināšanas, ko apgūst aktieris, lielākoties ir mēmas, tās pāriet no ķermeņa uz ķermeni. Režisoru apmācībā bez teorētiskas amata pamatu apzināšanas neiztikt. Kaut arī skola pati par sevi vēl neko negarantē — ne talanta radošu atplauksmi, ne panākumus. Toties tās trūkums pilnīgi droši garantē agrāku vai vēlāku krīzi un iztukšošanos, kā liecina vairāku jauno, pašmāju izglītību guvušo talantu laušanās cauri profesijas ērkšķiem. Gatis Šmits pašlaik mācās Amerikā; Viesturs Kairišs tēmē uz ieiešanu Eiropā, mēģinot radīt starptautiski konvertējamu estētiku; Džilindžers ar mainīgām sekmēm turpina inventarizēt dažādas absurda formas; Regnārs Vaivars pēc izgāšanās ar Šekspīra «Vētru» meklē glābiņu pie Aleksandra Vampilova; Zane Kreicberga specializējas bērnu izrādēm — un visi kopā, spriežot pēc gatavās produkcijas, cieš no neprasmes strādāt ar aktieriem. Bet Ivars Lūsis Valmierā vēl tikai sāk iešūpoties režijas darbam. 

Deviņdesmito gadu pieredze aktieru ceha papildināšanā, jādomā, šā gada absolventiem nekādas ilūzijas nerada, ja nu vienīgi apziņu, ka katram pašam nāksies cīnīties par vietu zem saules. Varbūt tā ir viņu priekšrocība, ka diplomdarba izrādes norisēja klusi, bez spilgtiem uzliesmojumiem un sabiedriskas rezonanses. Tā kārtēji, ikdienišķi, lieki neapgrūtinot jauniešus ar cerību nastu, kas nākamībā jāattaisno. Taču pedagogi — Anna Eižvertiņa, Māra Ķimele, Rūta Vītiņa, Pēteris Krilovs un kursa vadītājs Edmunds Freibergs, atzīmes liekot, ilgi svēra un mērīja. Diendienā kopā strādājot, bija izzināti apstākļi, kas vienu lika avansēt, citu brīdināt par zemūdens akmeņiem. Bet studiju gadi jau ir tikai ekspozīcija. Un novērtējums — pašreizējā posma ceļazīme, kas var vēl neskaitāmas reizes mainīties. Jo nākotne ir tikpat skaidra, cik miglā tīta.