Leģenda par «Skatuvi»

Man Skatuve bija vieta, kur notika patiesas satikšanās un tika stāstīti patiesi stāsti. Askētiskajās telpās pulcējās tie, kam bija absolūta iekšēja nepieciešamība runāt sava žanra valodā pa īstam, bez uzspēles, un teikt to, ko nevarēja neteikt, un arī tiem, kas gribēja klausīties un skatīties pa īstam. Nevarētu teikt, ka būtu tur pavadījis ļoti daudz laika, bet Skatuvē pieredzētais man ir patiesi dārgs.
Kaspars Putniņš, diriģents

Andri sakoda suns 
Mārim iekoda žurka deGunā 
Anna ir sākums 
brīvas un nepastarpinātas idejas Deja
Ģirts Ēcis, režisors

2020. gada sākumā aiziet nebūtībā režisores un pedagoģes Annas Eižvertiņas 1991. gadā izveidotais un līdz pat šim brīdim uzturētais neatkarīgais teātris Skatuve. Savā 75. dzimšanas dienā Anna vācas ārā no teātra, dalot mantību bijušajiem līdzgaitniekiem. Pārāk daudz nozīmīgu atmiņu, pieredzes un cerību man saistās ar to māju Maskavas ielā 108/110, tāpēc gribas atstāt arī savu liecību vēsturei un pateikt paldies Annai. Taču šis nebūs objektīvs Skatuves vēstures izklāsts, šis būs ļoti subjektīvs pārdomu un atmiņu kaleidoskops, kas, cerams, sniegs sajūtu par to, ka neatgriezeniski aiziet kaut kas mūsu teātra asinsritei svarīgs. Vēlos, lai šeit skan ne tikai mana balss, tāpēc kolēģiem, kas dažādos periodos bijuši cieši saistīti ar Skatuvi, uzdevu divus jautājumus: 1) Kādas ir tavas spilgtākās atmiņas no Skatuves? 2) Par ko tu vēlies pateikt paldies Annai? Jo Skatuve un Anna Eižvertiņa ir nesaraujami saistīti fenomeni, bet tas, kā vēlāk izrādīsies, ne vienmēr abām ir nācis par labu.

Aktieri no LKA 2015. gada izlaiduma

Jānis Kronis. Vienubrīd Skatuve bija kļuvusi par otrajām mājām. Izmantoju katru iespēju tur atrasties. Doties uz kursiem, mēģinājumiem, izrādēm, palīdzēt uzbūvēt vai nobūvēt izrādi. Nesen esot Skatuvē, sapratu, cik ļoti esmu saaudzis ar šo telpu. Pēc ilgāka prombūtnes laika roka tik un tā automātiski zina, kur atrodas gaismas slēdži, kur jāpieliec galva. 

Gribu Annai pateikt paldies par to, ka uzņēma mani Skatuvē un iemācīja man, ka disciplīna teātrī ir tikpat svarīga kā radošums. Bet vislielākais paldies Annai par to, ka viņa saskatīja manī potenciālu un vēlmi strādāt. 

Ance Kukule. Anna rūpējās, lai apgūstam aktiermeistarības pamatus. Tas iekļāva arī gatavību neparedzētām situācijām. Spilgti atceros, kā reiz spēlējām kādu nopietnu etīdi un Anna pēkšņi sāk ar pirkstiem klabināt pa skatuves malu. Mēs darbojamies tālāk. Anna uzkāpj uz skatuves, pārvietojas puspiesēdienā un ar pirkstiem turpina klabināt pa dēļiem un stangām. Mēs neizpratnē skatāmies. Anna saka: «Nekas, nekas. Es esmu pele, jums jāturpina, lai kas arī notiktu.»

Paldies Annai par mīlestību un ticību maniem spēkiem arī tad, kad pati tiem neticēju.

Samira Adgezalova. Paldies par drosmi, uzņēmību un spēku! Par to, ka Anna tik daudzus gadus, par spīti visam, centās uzturēt Skatuvi formā. 

Eduards Johansons. Otrās mājas. Mācības un darbs. Viss tur pavadītais laiks paliks atmiņā. Bez Annas šī laika nebūtu. Paldies, Anna, par padomiem, par mācībām, par spēku, par mīlestību!

Lelde Dreimane. Neaizmirsīšu izrādi Perikls, kuras laikā Anna Eižvertiņa skatuves malā aiz aizslietņa izteiksmīgi un pietiekami skaļā balsī suflēja izrādes tekstus. Izrādes gaitā skatītājus arvien vairāk sāka interesēt kulisēs notiekošais, nevis darbība uz skatuves. Annai es vēlos pateikt paldies par to, ka viņa man iemācīja mīlēt teātri sevī, nevis sevi teātrī. 

Sapņi par to, ka šai ēkai ir potenciāls kļūt par laikmetīgu teātri, kas pulcē domubiedrus

Mana profesionālā darbība teātrī, līdzīgi kā ļoti daudziem LKA režijas un aktiera mākslas studentiem, sākās Skatuvē – gan pirmajos studiju darbos, gan diplomdarba izrādēs, gan pirmajos patstāvīgi veidotajos uzvedumos, gan sapņos par to, ka šai ēkai ir potenciāls kļūt par laikmetīgu teātri, kas pulcē domubiedrus. 1993. gadā LKA tika uzņemts apvienotais aktieru un režisoru kurss Pētera Krilova un Annas Eižvertiņas vadībā, un šķiet, ka jau pirmajā studiju gadā mēs piedalījāmies Skatuves labiekārtošanas darbos. Šis bijušais kinoteātris ar 10x11 m skatuves telpu, zāli ar slīpu grīdu, kurā varēja ievietot līdz 200 skatītāju vietām, lai gan tas gandrīz nekad nebija nepieciešams, mazo Annas istabiņu un biļešu lodziņu lejā pie ieejas, divām nelielām grimētavām, kurās mūždien stāvēja pilni pelnu trauki, foajē, gaiteni, gaismu un skaņu «būdu», caur kuras lodziņiem tik daudzas izrādes vērotas, un noslēpumaino «virtuvi», kas patiesībā bija noliktava, ātri vien daudziem no mums kļuva par otrajām mājām. Šeit mēs arī sapazināmies un saaugām ar Daugavpils teātra aktieriem, kuri 1992. un 1993. gadā bija pabeiguši aktiera mākslas studijas Daugavpilī pie Pētera Krilova un Annas Eižvertiņas un tobrīd vai nu dreifēja starp Daugavpili un Rīgu, vai arī meklēja iespējas pastāvīgam darbam profesijā galvaspilsētā. Pirmā Skatuves izrāde tiek datēta ar 1994. gadu – tas ir Annas Eižvertiņas iestudētais Moljēra Amfitrions, kurā piedalās «daugavpilieši» Normunds Bērzs, Evija Elste, Ints Jurjāns, Vigo Roga, Indra Roga, Dainis Bērziņš, Jānis Salenieks, Ģirts Krūmiņš, Jānis Elsts un Dainis Sumišķis, bet vienu no lomām dublē arī mana kursa biedrene Baiba Broka.

Daugavpilieši

Dainis Bērziņš. Tikai jaunības maksimālismā un apmātībā ar sapni par savu teātri un sekojot tik harismātiskam un godprātīgam līderim kā Anna, var pamest garantētu štata vietu valsts teātrī, lai dotos uz Maskačkā pamestu kinoteātri! Uz skatuves mēģinājām atklāšanas izrādi, pārtraukumos vācām būvgružus un pirmo un vienīgo reizi savā mūžā ar āmuru kalu nost vecās kāpņu flīzes. Pateicoties Annai, šeit tapa manas aktiera karjeras augstākais lidojums – Sozijs Moljēra Amfitrionā, kas ļāva pabūt arī Spēlmaņu nakts nominantu kopā. Unikāla iespēja spēlēt kopā ar tādiem meistariem kā Akvelīna Līvmane, Indra Burkovska, Aurēlija Anužīte, Jānis Paukštello, Ivars Stonins u.c. Būt Baibas Brokas, tolaik 2. kursa studentes, pirmajam skatuves partnerim. Neretais pustukšo skatītāju zāļu sarūgtinājums aizmirsās grandiozajā un neaizmirstamajā sezonas noslēgumā, kad T. S. Eliota Kokteiļu vakarā pārpildītā skatītāju zāle elpoja vienā ritmā ar skatuvi.