Valsis to satver un paceļ

Divdesmitā gadsimta septiņdesmitajos šis melnīgsnējais, bārdainais cilvēks bieži bija redzams klīstam pa Vecrīgas laukumiem, kur tolaik bija dzīvāka ļaužu kustība. Viņš vēroja cilvēkus, pētīja tos. Te viņš satika savas paaudzes mākslas pārstāvjus, arī dažu labu no «kazistiem». Katrā ziņā viņš bija viens no radošajiem, no tiem, kurus cilvēks interesē par visu vairāk. Vispārējā tendencē jau sāka iezīmēties atsvešināšanās, kā atriebjoties par ieilgušo bezpriekšmetiskuma aizliegumu, nu tika vālēts bezcilvēciskumā. 

Bet tālāk viņa mājupceļš veda pāri Daugavai, pa gleznainajām Pārdaugavas ielām, viegli kultivētajā, taču tīkami nevērīgajā Dabā. Iespējams, garajās pastaigās viņš centās neitralizēt hronisko bezmiegu, kas nelaida un nelaida vaļā.

Ar bārdu Felikss izskatījās vecāks, respektablāks, nu tāds īsteni vērā ņemams intelektuālis. Bez bārdas (tiku redzējis foto) – zelta puisēns, drusku nebēdnīgs un viltīgs, taču ne ļauns.

Paradoksāls šķiet Feliksa izvēlēto studiju salikums – hidromeliorācija un teātris

It kā paradoksāls šķiet Feliksa izvēlēto studiju salikums – hidromeliorācija un teātris. Bet varbūt tas nemaz nav tik nesavienojams.

Studiju prakses uzdevumā izstaigājis tālus Latvijas ceļus, viņš vēlāk varēja kādā intervijā sacīt: es Latviju un latviešus pazīstu labāk nekā viņi paši. Varbūt savās melioratora- aktiera- režisora gaitās Felikss līdz galam realizēja to misiju, kas Latvijas teritorijā vēsturiski bija atvēlēta ebreju ceļojošajiem tirgotājiem. Apstaigājot māju pēc mājas, tie informēja par aktualitātēm blakus novados un pasaulē, par darba un precību iespējām un variantiem, savā ziņā viņi taču bija «režisori» ļaužu vidū... 

Kad 70. gados Felikss nāca klajā ar saviem Ludmilas Petruševskas kamerlugu iestudējumiem toreizējā Jaunatnes teātra foajē, tas bija kas jauns un svaigs. Tas jau bija Deiča paša teātris, nevis kāda blakne dižā Ādolfa Šapiro pavēnī. Manuprāt, kritika tolaik to īsti nenovērtēja. Tas bija gadījums, kad vērtējošā doma netika līdzi mākslas procesam.