Antonena Arto pašportrets. 1948.gads

Teātris un tā dubultnieks

Nežēlības teātris (Otrais manifests).

Tulkojusi Inga Rozentāle

Nobeigums

Nežēlības teātra pirmās izrādes nosaukums būs:

MEKSIKAS IEKAROŠANA

Tā pievērsīsies notikumiem, ne cilvēkiem. Cilvēki ar savu psiholoģiju un kaislībām atradīs savu vietu, taču tiks skatīti kā zināmu spēku emanācija un no notikumu un vēsturiskās fatalitātes perspektīvas, kurā tiem bijusi sava loma.

Šis sižets tika izvēlēts:

Savas aktualitātes un visu to alūziju dēļ, ko tas raisa saistībā ar Eiropai un visai pasaulei vitāli svarīgām problēmām.

No vēsturiskā viedokļa Meksikas iekarošana uzdod jautājumu par kolonizāciju. Tā liek brutālā, nepielūdzamā, asiņainā veidā atdzīvoties tai augstprātībai, kas Eiropai vēl šodien raksturīga. Tā ļauj pārdurt šo pārākuma idejas burbuli, kādā Eiropa dzīvo. Tā pretstata kristietību daudz senākām reliģijām. Tā labo nepareizos uzskatus, kādus Vakareiropa izveidojusi par pagānismu un dažām dabas reliģijām un tā aizkustinošā, emocionālā veidā pasvītro to veco metafizisko pamatu krāšņumu un aizvien aktuālo poēziju, uz kuriem šīs reliģijas ir celtas.

Uzdodot ārkārtīgi aktuālo jautājumu par kolonizāciju un viena kontinenta tiesībām uzkundzēties otram, tā [izrāde] uzdod jautājumu par patiesu kādu rasu pārākumu pār citām un uzrāda iekšēju saikni, kas savieno vienas rases ģēniju ar konkrētām civilizācijas formām. Tā nostāda kolonizatoru tirānisko anarhiju pret kolonizējamo tautu dziļo morālo harmoniju.

Bez tam tā iepretī tā laika Eiropas monarhijas haosam, kas balstījās uz visnetaisnīgākajiem un sbrutālākajiem materiālajiem principiem, izgaismo acteku monarhijas organisko hierarhiju, kas balstīta nediskutējamos garīgos principos.

No sociālā viedokļa tā rāda tādas sabiedrības mierpilno dzīvi, kas zināja, kā pabarot visus savus locekļus un kur Revolūcija ir notikusi jau pašos pirmsākumos.

Caur šo sadursmi starp morālo haosu un katolisko anarhiju no vienas puses un pagānisko kārtību no otras, tā atraisīs neredzētu spēku un [vizuālu] ainu izvirdumu, ko vietām cauraudīs brutāli dialogi. Un tas [viss parādīsies] caur cīņu, vīram cīnoties ar vīru un nesot sevī radikāli atšķirīgus priekšstatus kā stigmas.

Pēc tam, kad šādas izrādes morālais pamatojums un aktualitāte būs pietiekami akcentēta, mēs īpašu uzmanību pievērsīsim aktiermeistarības līmenim minēto konfliktu inscenējumā.

Vispirms te ir pretrunu plosītā valdnieka Montesumas iekšējās cīņas, par kura rīcības motīviem vēsture klusē.

Žurnāli