Kārlis Reijers: «Man šī izrāde nav par to, ka vecāki ir neredzīgi, bet gan – par pieaugšanu.» Mamma – Daiga Gaismiņa. Foto – Kristaps Kalns

Es gribu rakt

Saruna ar Latvijas Nacionālā teātra aktieri Kārli Reijeru

Jēkabs, Ingus, Gatiņš, Gastons, Juris... un visām šīm lomām kaut kur pa vidu aktieris Kārlis Reijers. Puika no Rucavas, kurš aktieros iestājās ar visaugstāko vērtējumu. Ar to gan Kārlis lieki nelepojas. Lepnība, šķiet, ir īpašība, kas viņam vispār nav raksturīga, drīzāk otrādi. Runāt par sevi teātrī un teātri sevī, kā tas mēdz būt raksturīgi jaunības maksimālisma pārņemtajiem, viņam nepatīk. Latvijas Nacionālajā teātrī viņš strādā kopš 2016. gada – pirmie puni pierē jau iegūti, bet tas nemazina Kārļa degsmi darboties profesijā. No darba viņš nebaidās.

Esmu noilgojies pēc gaisa smadzenēs. Lai cilvēks spētu būt radošs, vajadzīga iespēja uzelpot

Anna Šuvajeva. Pastāsti, kā tu jūties tagad, sezonas pašā viducī?
Kārlis Reijers. Šobrīd jūtos saguris. Redzi, es ēdu šokolādi, tas man ir netipiski. 

Tā ir Fazer, visiem garšo. 
Ikdienā jau nesanāk padomāt par to, kā jūties. Tu tikai dari. Līdz šim sezona ir bijusi ļoti noslogota, piesātināta. Es darbojos profesijā, kas paņem ja ne visu, tad lielāko daļu dzīves. Neprotu atrast laiku sev. Es mēģinu sevi ieprogrammēt – tas ir tikai darbs. Laikam vēl esmu tik jauns, ka nemāku to tā nolikt malā, saprast, kurā brīdī domāju par profesiju un kurā brīdī par savu dzīvi. 

Ja godīgi, tad vienkārši jūtos noilgojies pēc mājām, pēc laukiem, pēc nekā nedarīšanas, pēc saviem hobijiem, pēc draugiem. Esmu noilgojies pēc gaisa smadzenēs. Lai cilvēks spētu būt radošs, vajadzīga iespēja uzelpot. Lai kaut kas jauns rastos, ir svarīgs brīvs gaiss. 

Kā tu iztēlojies to brīvo gaisu?
Es savās mājās Rucavā roku zemi, roku grāvi.

Bet tas arī ir darbs.
Jā, bet tas ir elpojošs darbs. Teātrī valda spriedze. Ir palicis vieglāk, bet es vēl neesmu tik meistarīgs. Nemāku netērēt uz skatuves sevi pilnībā. Tas droši vien paņem visvairāk spēka. Aktiera darbu repertuāra teātrī var darīt ļoti labi, ja to dara apdomīgi un ar saprātu. 

Pastāsti par pirmajiem soļiem Kultūras akadēmijā. 
Tie pirmie soļi patiesībā nesākās ar iestāšanos akadēmijā, ar tikšanu «aktieros». Tas viss sākās jau ļoti sen. Kaut gan mans sapnis nekad nav bijis kļūt par aktieri vai strādāt teātrī. Sākumskolā es gribēju būt vetārsts. Pamatskolā sapņoju kļūt par basketbolistu. Man vienmēr ir padevusies matemātika un fizika, tur jutos kā zivs ūdenī. Tomēr mana bērnība bija saistīta arī ar teātri un kultūru – es gāju mūzikas skolā, mamma regulāri mani veda uz teātra izrādēm. Viena no manām pirmajām bērnības atmiņām ir Liepājas teātra izrāde Īkstīte. Es sēdēju Liepājas teātra zālē, no skatītāju viedokļa labajā pusē, tā bija papildvieta zem balkona. Skatījos un biju vienkārši pārņemts. Kāpēc mani šīs atmiņas nelaiž vaļā? Nezinu. Man bija četri gadi. Uz skatuves sēž pasaulē skaistākā meitene uz ūdensrozes lapas (iesmejas). Es uz viņu skatos... droši vien tas iekodējās.

Pareizā motivācija (abi smejas).
Nuja. Pēc tam sāku piedalīties runas konkursos, darbojos Liepājas Jauniešu teātra studijā. Dzīve veidojās tā, ka man nebija šaubu par stāšanos «aktieros». Tolaik nebija tā, ka es par to degu. Tagad esmu ļoti forši noformulējis, kas man teātrī ir vajadzīgs, ko es gribētu dot teātrim. Esmu sapratis un atradis tam jēgu.

Akadēmijā tavi kursa vadītāji bija Elmārs Seņkovs un Māra Ķimele. Par Māru Ķimeli runā un raksta kā par režisori, bet, manuprāt, nepelnīti maz – kā par pedagoģi.
Taču arī nepelnīti maz kā par režisori. Es biju sašauts, kad viņu atlaida no štata režisora vietas Jaunajā Rīgas teātrī. Likās, ka ir izdarīts noziegums. Un tagad, kad pagājis laiks, varu tikai brīnīties, ka viņa nav «izķerta». Māra ir brīnišķīgs režisors aktieriem. Viņa māk ļoti personiski strādāt ar cilvēku. Nevis «kaut kāda kārtējā gaļa man atnāca» un «tu darīsi, ko es gribu». Viņa zina, kas jāpasaka, lai aktieris kaut ko izdarītu. Es nevarētu vēlēties labāku pasniedzēju par Māru. Vienkārši fantastisks pedagogs. Arī kā cilvēks viņa ir fantastiska. Pirms kāda laika skatījos Māras jaunības bildes un redzēju ļoti lielu līdzību ar savu mammu jaunībā. 

Žurnāli