«Vajag biezāku ādu.» Pirmā Drāmas un teksta studiju absolventu saruna

Luīze Šnore. Es sākšu ar ko banālu, mūsu savstarpējās sarunās tas ir izskanējis, bet es labprāt iegrāmatotu vēsturē. Kā jūs nonācāt līdz dramaturģijai?

Līva Jevdokimova. Es atnācu no modes dizaina, tikko uzšūtas piecu tērpu kolekcijas. Kad sāku taisīt kolekciju, sapratu, ka taisu piecus tēlus ar pieciem «bekstorijiem» un ka man patīk radīt tēlus un apģērbu specifiskiem tēliem. Kad atnācu uz dramaturģiju, sapratu – visu laiku biju darījusi dramaturģiju, tas vienkārši bija citā formātā. Tas bija autentisks kamoliņš, kurš vienkārši atraisījās.

Marianna Stasiva. Skatījos bakalaura programmas akadēmijā un atradu Drāmas un teksta studijas. Izlasīju aprakstu un atceros to diagrammiņu ar procentiem, cik ir literatūra, cik ir vēsture, cik ir kas… Bet man nebija īsti saprašanas, ka es piesakos dramaturģijai. Kad nonācu 1. septembrī auditorijā, tad sapratu, kur es esmu nonākusi, un man kļuva interesanti. Man bija viegli, tāpēc es paliku. Ja iekšēji justu, ka tas nav mans, ka man nepatīk un man ir slikti, tad es tur nebūtu. Laikam nonācu tur, kur man bija jānonāk, jo man it kā nedaudz sanāk. 

Elza Vildaus. Es atnācu no meža, nevis no modes. (Smiekli.)

Aleksandrs Barons. Iznāci vai atnāci?

Elza. Atnācu no meža nozares un iznācu no bērna kopšanas atvaļinājuma. Es arī nezināju, kur piesakos. Man tajā gadā vasarā bija workaway cilvēki laukos un viņi runāja, ka Vācijā bakalaurā var floristiku studēt, un es sāku skatīties, ko Latvijā var studēt. Domāju par antropoloģiju, tad ieraudzīju šo programmu. Tā ir vienīgā vieta, kur bakalaurā studē tekstu – literatūru, rakstīšanu. Laikam likumsakarīgi un atbilstoši. Bez iepriekšējām pretenzijām uz dramaturģijas veidošanu un teātra nozari vispār. Man patīk improvizācijas teātris un stāsti. Bet dramaturģija… Nebiju par to nekad domājusi kā profesiju, kuru varētu apgūt un kur es varētu definēt sevi. 

Aleksandrs. Es jau biju pamanījis Drāmas un teksta studijas pirms septiņiem gadiem, bet kopā ar atskārsmi, ka nav iespējams pieteikties. Vari lasīt, rakstīt un darboties – viss, kas man patīk. Nav tā, ka es sēdēju uz rokām visu šo laiku, es izmēģināju citas opcijas – filozofiju, baltu filoloģiju, jaunos medijus Liepājā. Tas viss mani nepaturēja ilgāk par pāris mēnešiem, bet šis mani noturēja visus četrus gadus. Ja esi autors, tev ir izpratne par to, kā kārtot tekstu, kā izstāstīt stāstu. Es sevi izjūtu kā rakstošu autoru, tad attiecīgi, ja māki izstāstīt stāstu, dramaturģija sanāks, varēsi arī to izdarīt teātrim, jo mēs visu laiku nodarbojamies ar savu tekstu dramaturģiju. Tā jau arī ir kārtošana. Tu domā par to, kā izstāstīt stāstu. Līdz ar to, iesaistoties studiju procesā, akadēmiskajā vidē, tika saglabāti tie paši principi, kas pārējā radošajā rakstībā, bet tos piemēro ar domu, ka tas tiek runāts uz skatuves. Tā ir kārtošanas māksla.

Līva. Manā praksē tā var būt arī kārtība, kur tu vienkārši nosauc galvenos atslēgas punktus, ko tu sakārto. Tālāk notiek nekārtība un visāda veida kārtošanās ap sakārtoto pamatu. Ja pamats ir sakārtots, tad apkārt var taisīt bardaku.

Luīze. Vai jums iepriekš ir bijusi pieredze ar dramaturģijas veidošanu un kā tā mainījās studiju gaitā? Kas ir tās atslēgas lietas, kas jums nāca klāt, ko jūs iemācījāties? Vai ko «atmācījāties»?

Aleksandrs. Ja godīgi, tas nebija studiju laikā, tas notika Erasmus+ mēneša programmā Klaipēdā un Lionā, kur paveicās mēnesi darboties kopā ar Arpadu Šilingu, ungāru režisoru, tā bija tīra prakse. Mēs diemžēl ļoti daudz nodarbojamies ar teoriju, un nav saskarsmes ar reāliem, dzīviem, elpojošiem aktieriem vai protestējošu režisoru. Jebkuram rakstīt mākošam cilvēkam ir prasme rakstīt teātrim, ir vienkārši vajadzīga prakse. Man tas bija šis Erasmus+ projekts, kas nebūtu iespējams, ja es nebūtu mācību programmā.

Līva. Man mainījās uzskati. Ja no sākuma es biju tādā vilnī uz klasisku dramaturģijas principu, pēc tam es sapratu, ka man patīk lelles. Pēc tam, ka man patīk vārda plašākā nozīmē vizuālais teātris. Un tad man sāka mainīties attiecības ar tekstu kā vadošo dramaturģijas principu – ne visam ir jābūt dialogos, dažkārt tās var būt vienkārši remarkas vai aptuvens scenārijs. Un tas, kas notiks pēc tam, iestudēšanas procesā, būs atkarīgs no komandas, nevis no teksta. Sāku attālināties no lielas plānošanas pirms, bet vairāk balstīties uz to, kas notiks procesā. Mani piesaista tieši vizuālais teātris un performanču māksla. Tur ir brīvība. Pēc garas darba nedēļas aizgāju uz mēģinājumu bez enerģijas. Bet, kā tu nostājies un ķermeniski un mutiski sāc kaut ko pētīt, tā uzreiz manī atnāca pilnīgi jauna dvesma un pilnīgi jauns ķermeņa stāvoklis, kas nebija iepriekš. Un tā ir mana laimīgā vieta un mans teātris.

Elza. Kad sākām runāt par tēliem un tēlu uzbūvi, man bija liels «aha!» moments par attiecībām ģimenē, kāpēc cilvēki dara to, ko viņi dara. Es sāku redzēt motivācijas, kāpēc cilvēki rīkojas, kā viņi rīkojas dzīvē. Tā bija pirmā lielā mācība. Un pēc tam kārtošana, lietu kārtība.

Marianna. Es pa studiju gadiem visu laiku mētājos. No piesardzīgās uz vienkārši haotisko enerģiju. Ja, piemēram, Elza saka, ka viņai palīdz tēlu analīze, es vairāk gāju uz to, ka ne visu ir iespējams analizēt. Cilvēks ļoti bieži ir vienkārši random, teiksim godīgi. Tas, ko mēs runājam, ko mēs darām, ļoti bieži ir vienkārši iekšējais impulss, kas izlaužas uz āru, un dažreiz to nevar kontrolēt. No impulsa rodas vesela situācija, kas savā veidā var aiziet tālāk.

Pa šiem gadiem esmu sapratusi – tiklīdz beidzu kontrolēt savus impulsus un murgus, kas nāk ārā – labos, sliktos murgus –, es arī jūtos vairāk kontrolē. Tad, kad es sāku domāt, analizēt un atgriezties, un pārdomāt, un skatīties no citiem skatpunktiem, tad man sāk viss brukt. 

Elza. Man izklausās, ka ir divi virzieni. Viens ir, no kā iziet radīšana. Radīšanai nevajag analizēt, tur vienkārši ir plūsma un estētika, estētiski jūti, kas der. Tie ir impulsi vairāk. Tad, no otras puses, analīze ir citā sfērā. 

Marianna. Tas ir interesanti, jo man it kā varētu patikt performances, bet es nemāku taisīt. Bet, kad es rakstu, tad tas ir tīri performatīvs projekts. Ja to redzētu, tas būtu pilnīgi skatāms un baudāms process.

Luīze. Ja līdz tavam tekstam nonāk režisors, tu ļautos pārmaiņai? Pamainīt tekstus, kaut ko izņemt ārā. Ja tu saki, ka pievērs uzmanību tam, lai viss turas kopā, un, ja tu sāc kaut ko jaukt ārā, tad vairs neturas kopā.

Marianna. Man nesen bija pieredze darbā ar režisoru – man bija jāstrādā ar ideju, kas bija režisoram, un man to vajadzēja dramaturģiski attīstīt. Man sākumā likās, ka nav nekas grūts. Bet, protams, režisoram bija savs skatījums, sava doma, kā viņš to redz, un viņš mēģināja diezgan konkrēti virzīt mani, kā viņš gribēja. Bija grūti un smagi, bet viņš saprata, ka man tas traucē, ka es tā nevaru strādāt, ka es vienkārši atskaitos par visu. «Tu redzēji to teikumu, ko es uzrakstīju? Šis vārds ir normāls?» Man nepatika tā, es nevienam neatskaitos. (Smejas.) Viņš saprata un iedeva man brīvību uzrakstīt no sākuma līdz beigām, kā es to redzu, tad arī viss sanāca. Nodevu tekstu, nevarēju būt mēģinājumos, tāpēc es viņam teicu: «Jūs droši rīkojaties, varat ko mainīt, bet šis ir tas teksts, ko es uzrakstīju.» Tā, ka mani nekomandē un nelabo katru manu teikumu, katru gabaliņu, bet es iedodu savu tekstu, un darbojieties ar viņu tālāk. Es neatbalstītu, ja pilnībā izmainītu manus teikumus un ieliktu savas domas, nē. Bet, ja ir kas labojams, kādi vārdi pieliekami vai noņemami, kas nemaina būtību, tad es esmu mierā ar to. 

Luīze. Kāda ir pārējo pieredze ar teksta pabeigtību vai tā turpināšanu mēģinājumu procesā? 

Aleksandrs. Man patīk redzēt, kā teksts izmainās. Aktieris ir tas, kas to iznes cauri. Tu jūti, kā viņi atceras, viņi taisa «šortkatus», un tas ir nepieciešams. Man šķiet, ja viņš grib kaut ko palabot, tas noteikti viņam jādara. Ir vērtīgi, ja režisoram ir skaidra ideja, skaidrs koncepts…

Marianna. Nevis tā, ka viņš dzird visus teikumus, visus vārdus pa savam.

Aleksandrs. Jā, ja viņš nav uzrakstījis, tad tā ir viņa problēma. Tādā vietā arī esmu bijis, un tad jau tu izpildi pasūtījumu, kas ir fine, tā galu galā ir profesija. Ja tu raksti sev, tad tu esi mākslinieks, ja tu vari rakstīt citiem, tad tā jau ir profesija, un tas arī ir jāmāk. Atslēga beigās ir iemīlēt arī to viņa vai viņas vīziju kā savu. Tas nav vienkārši, bet to var izdarīt. Man vislabākie atspēriena punkti ir bijuši, kad režisoram ir skaidrs koncepts, ir skaidrs, par ko ir izrāde. 

Līva. Es nevaru būt dramaturgs kā profesijas pārstāvis, jo man nepatīk pildīt pasūtījumu. Varu pildīt pasūtījumu, ja veidoju aptuvenu konstrukciju, bet ne pilnīgu tekstu, ko pēc tam iestudē kaut cik klasiskā formātā. Es neesmu tāds cilvēks, es esmu pārāk liela māksliniece, lai būtu gatava pildīt šo profesijas lietu, man teātris ir ļoti personīga pieredze. Viena lieta, ko man Pauls Timrots tagad iemācīja, ir, ka neviens teksts nekad nebūs pabeigts. Lai arī cik ļoti es centīšos, tāpat mēs vienmēr atradīsim, kur ko pielabot. Bija brīdis, kurā mēs sapratām, ka scenārijs ir labs, liekam punktu. Un, kad notiks šajā gadījumā filmēšanas process, tad arī, protams, mainīsies tas, kā gala produkts izskatīsies.

Elza. Jā. Nav vēl īsti atbildes. Man nav atbildes. (Pauze.) Ir vienkārši vairāki veidi, kā var strādāt. Viens ir – uzraksta mājās dramaturģiju vai scenāriju un tad piedāvā. Un kādam tas interesē vai neinteresē, un tu esi brīvs. Ja tas ir kopradē radīts teksts, tad es vismaz šobrīd vairāk redzu to kā tādu… mediatoru, telpas turētāju, kā uzticības veidotāju. Dramaturga loma kopradē ir citāda. Vajag nošķirt to, kas šis projekts ir, pie kā mēs šobrīd strādājam, un tad arī teksta autorība mainās. Ja es zinu, ka tas ir kopradē radīts darbs, tad es drīzāk kalpoju procesam, kopradei, tam, lai visi, kas ir iesaistīti, justos, ka ir notikusi viņu interešu aizstāvība, viņu balss ir dzirdēta. Bet tā ir vairāk kalpošana, tāds garīgs kalpošanas darbs, kas ir ļoti grūts, jo tev ir jāiemīl tas darbs, tā oriģinālā ideja. Un tas varbūt arī lauž ego, estētiku. Ja es radu tekstu mājās, piemēram, vai pati pētu bez koprades, tad ir svarīgi, ka tomēr ir cieņa pret manis radīto tekstu. 

Bet mūsu pieredzē pārsvarā ir procesā balstīta teksta radīšana, ne? Nav tā, ka mēs uztaisām kaut ko, uzrakstām, mājās sēžot, un tas arī tiek uzvests. Parasti tas ir ar režisoru, sūtot versijas, runājot, «iečekojoties». Nē? Pārsvarā tas ir šādi. Un koprade. Jautājums, ko katrs saprot ar kopradi.

Luīze. Šis jautājums varbūt drīzāk būtu iederējies pirms tā, par ko jūs tikko runājāt, bet tad kā jūs atceraties savu pirmo pieredzi, kad teksts satiek skatītāju? Vai teksts satiek aktieri? Varbūt ir bijis kas tāds, kas maina rakstīšanu?

Līva. Mans mīļākais brīdis bija, kad cilvēki smējās par maniem jokiem. Turpinājās lasījumi, un cilvēki turpināja smieties par maniem jokiem, un es domāju: vau, varbūt es esmu smieklīga dažbrīd. Un tad es domāju: varbūt jāuzraksta «stendaps». Man ļoti patīk, ka cilvēki smejas vai nu par mani kā performētāju, vai par maniem jokiem tekstā, ko izsaka aktieris. 

Marianna. Pirmā pieredze bija sadarbībā ar aktieriem, Elmāra Seņkova studentiem, kad mums bija lasījumi Patriarha rudenī. Un tie bija mūsu pirmie lasījumi mūsu pirmajām lugām, viencēlieniem.

Aleksandrs. Visu lugu lasīja, vai ne?

Marianna. Jā, pilnas lugas. Tas ir pats interesantākais – vienkārši dzirdēt, kā cilvēki lasa tavu tekstu un kā viņi reaģē. Un īpaši es atceros aktierus – Olafs Putrālis un Zanda Krēsliņa. Man ļoti patika, ka viņa izlasa kādu teikumu, paskatās uz mani un prasa – kas ar šo ir domāts? Un tad es paraustu plecus un saku, ka nezinu, ko tu man jautā. Tajā brīdī tā vairs nav mana atbildība. Pats interesantākais ir tad, kad tu redzi, ka aktieriem vai režisoram ir jautājumi un viņiem ir smieklīgi, bet viņiem liekas nepareizi, ka viņiem tas ir smieklīgi. Man ļoti patīk tas strīdīgais moments, kad viņi skatās nesaprašanā, bet viņiem arī patīk. Tur ir kaut kas intriģējošs, ka tas ir uzrakstīts, bet nav līdz galam izlasāms.

Līva. Kad aktieri un režisori sāk ķidāt tavu tekstu un viņi sāk meklēt dziļāku domu, un viņi atrod to dziļāko domu. Bet tu tur nebiji to ielicis. Jā, tā ir ļoti patīkama sajūta.

Marianna. Tas notika ar mūsu bakalaura darbu lasījumiem, bija mans murgainais darbs, un bija režisors, jaunie aktieri, un viņi man met idejas, kā viņi nolasījuši to un to, un es uz viņiem skatos un domāju, cik jūs dziļi cilvēki. Es vispār par to nebiju domājusi, kad rakstīju. 

Elza. Nu jā, teksts vairs nepieder tev.

Marianna. Jā, tāpēc es saku – man viss, es esmu brīva.

Elza. Dažreiz tā ir, man arī pirmā pieredze bija Patriarha rudenī ar Elmāru Seņkovu. Bet man bija svarīgi, lai viņi saprot, ko viņi saka, tāpēc ka man bija politiskais konteksts svarīgs un kuru pusi es ieņemu, jo Latvijā tas nav viennozīmīgi. Un tad mums bija daudz sarunu par realitāti, kā ir Beirūtā ikdienā vai ko es domāju ar šo tēlu, ko es domāju ar šiem vārdiem. Man bija ļoti svarīgi arī būt medijam, kurš pastāsta. Lai gan daudz kas bija tāpat nolasāms. Elmārs intuitīvi jūt tēlus un uzreiz saprata, nebija daudz jādomā vai jāskaidro. Bet es nevarēju atstāt. Ir daži darbi, kur tomēr jātur roka uz pulsa. It kā vai nu tu uzraksti pietiekami labi, lai tas nebūtu jādara, un tad tas tiks labi nolasīts, vai arī nē. (Smejas.) Un tomēr to procesu ievirzi, lai tas būtu tā, kā tu biji domājis.

Marianna. Tas arī ir atkarīgs no tā, par ko tu raksti. Jo, kā tu saki, tu raksti par diezgan politisku tēmu. Un tev ir svarīga nostāja. Bet es vienkārši uzrakstu absurdu situāciju, ko novēroju dzīvē, kur es neesmu dalībnieks, tikai novērotājs. Tāpēc man ir vieglāk no tā norobežoties, lai viņi brīvi darbojas. Es vairāk esmu vērotāja. Protams, tu ieliec sevi šā vai tā, bet tomēr mazliet norobežojies. 

Elza. Tur sanāk pretruna. Mēs uzrakstām un ļaujam tekstam dzīvot tālāk. Bet, ja cilvēks pilnīgi pretēji to nolasītu, piemēram, pretēji maniem politiskajiem uzskatiem…

Marianna. Gan jau vienmēr būs kāds starp deviņdesmit, simts cilvēkiem: «O, Elza ierakstīja tā.» 99 saprata, bet ir viens, kurš vienkārši to uztver pēc savas perspektīvas. Un tāpēc es atmetu ideju, ka vari kontrolēt, kā cilvēki to redz.

Luīze. Tu jau arī vari nodrošināt, ka tiek iestudēts tieši tā, kā tu vēlies, tieši ar to vēstījumu, bet tu nezini, kā to uztvers skatītāji. Tā ir tā daļa, ko tu pēc tam vairs nevari ietekmēt. Ja radošajā komandā jūs vēl varat vienoties par spēles noteikumiem, tad pēc tam tas, ko uzraksta kritiķis vai skatītājs…

(Aleksandram.) Jautājums bija par pirmo satikšanos.

Aleksandrs. Man bija ļoti slikta pieredze. Es gribēju zemē ielīst, jo viss bija pilnīgi nepareizi. Bet ir svarīgi piedzīvot ko tādu pēc iespējas agrāk. It īpaši, ja tu pēc tam paliec tajā sfērā, tad tu gribi būt tur par spīti tam. 21. gadsimtā, ja tev nav 13 gadi kā Džastinam Bīberam un tu neesi sasniedzis jau visas pasaules virsotnes, kāpēc tu vispār esi dzīvs. Mūsu paaudzei ir trauksme par to. Bet viss nāk vēlāk.

Līva. Ir brīdis, kurā tu vari uzņemties atbildību par to, ko tu esi uzrakstījis, un kurā nē. Tas ir diezgan daudz, ja redzi to beigu produktu vai vidus stadiju un saproti, ka šis vispār nesaskan ar to, par ko es pastāvēju. Un, ja tu tam nevari pārkāpt pāri un runā ar režisoru vai ar komandas dalībniekiem, un saproti, ka nevari atstāt savu vārdu uz šī projekta. Man ir tā bijis. Tas projekts ir aizgājis tik tālu no maniem uzskatiem un manas pārliecības, ka tas nav vairs mans. Tas ir pārtapis par ko citu, kam es nepiekrītu. Tur ir interesanta robeža starp to, kad tu uzņemies atbildību par saviem vārdiem kā autors beigu produktam un kad nē. Jo tu vari atteikties, ja uzskati, ka tas, kā tas tika uzlikts, neatbilst tam, par ko tu pastāvi.

Luīze. Kādas tēmas jūs šobrīd urda? Ir kaut kas, kas jūs neliek mierā? Nu tā, ka nevar nerakstīt par kaut ko.

Līva. (Ironiski.) Jūs visi būsiet ļoti pārsteigti – klimata un dabas problēmas, vides problēmas, dzīvnieki. Nav tā, ka es gribētu uzlikt sev to zīmogu, ka gribu darboties tikai ekodramaturģijā un ekoteātrī, bet tomēr tās ir tēmas, kuras man ir sirdī. Domājot par tālāko darbību, es domāju, ka vides un dabas jautājumi ir neizsmeļami. Bet govis nav vairs. (Līvas bakalaura luga Māra, Deus un govs ir darbs par saimniecības Zīvāni ikdienu, mītiem un govīm – L. Š.) Vakar pagāja gads kopš manas pirmās reizes saimniecībā, oficiālas pētniecības sākumi, tā ka es noslēdzu gadu ar govīm.

Marianna. Kopš sava pēdējā projekta, kur man bija jāstrādā ar vardarbības tēmu, morālo, mani sāk interesēt, kā vardarbība var eksistēt, bet neparādīties. Tāpēc man laikam vairāk interesē cilvēku savstarpējā dinamika. Iepriekšējā darbā, kur bija vardarbība, tur bija jāanalizē kaut kādas mazās lietiņas, kā tas aizgāja līdz tam, kā mazi sīkumi, kas parādās, veido attiecību dinamiku starp varmāku un upuri. Iepriekš es diezgan daudz rakstīju tādā absurda, mazliet humora veidā, bet tagad virzos uz smagāku tēmu, kas man kā cilvēkam ir labi, jo es vienmēr esmu izvairījusies runāt par smagām tēmām, kas ir saistītas ar mani vai ar manu ģimeni. Bet, kad es sāku par to interesēties, par to rakstīt un par to domāt, tas parāda to, ka manī kā cilvēkā sāk sadzīt lietas. Rakstīšana var būt arī kā sava veida terapija.

Aleksandrs. Man vienmēr ir divas lielās tēmas aktuālas. Mīlestība un cilvēka «sapisiens». Viss. 

Elza. Man ir saraksts ar lietām. Man ienāk prātā doma, man ir saraksts, kas man jāuzraksta. Šobrīd mani interesē dzīves stāsti…

Luīze. Kur tev ir tas saraksts?

Elza. (Meklē kladē.) Mani interesē mājas celtniecības projekts, kā māja ceļ cilvēku un kā cilvēks ceļ māju. Pokaiņu meža konference. Laumas fabrika Liepājā. Ārpusģimenes aprūpes tēma. Un daļa ir saistīta ar citiem cilvēkiem. To, kas saistīts ar mani, es izstrādāju Drāmas dāmās. Mēs daudz runājam tai performanču apvienībā. Mums terapija notiek tur. Iedziļināšanās sievišķībā un sevī. 

Luīze. Runājot par to, ka jums ir bijušas visādas foršas pieredzes. Kā jūs jūtaties – cik nozare ir atvērta jauniem autoriem, jauniem cilvēkiem?

Aleksandrs. Tā būs mūžīga cīņa ar Šekspīru & co. Ne velti bija kaut kāda organizācija, kas ieviesa petīciju aizliegt Šekspīra lugas uzvest uz gadu un paskatīties, kas notiks. Viss ir par čomošanos kaut kādā mērā.

Līva. Jā, esmu jutusies teātra negribēta un nemīlēta tāpēc, ka man trūkst tiešas saziņas un pazīšanās. Bet sapratu, ka es taču nevaru sēdēt un raudāt, un gribēt, un cerēt, tāpēc arī kļuvu vairāk tendēta uz tādiem darbiem, ko es taisu kā savus mākslas darbus. Protams, ne vienmēr viena pati, bet, ja es uzņemos iniciatīvu par to darbu, tad man arī nav jāraud par to, ka mani neviens nepieņem, jo es pieņemu sevi un paņemu, un radu to darbu. Protams, būtu forši, ja man būtu vairāk pazīstami teātra cilvēki, kas mani aicinātu piedalīties. Kamēr tā nav, tad jādara pašai ar to, kas ir pieejams. Un pieejama esmu sev es.

Marianna. Man arī nav pazīšanās. Tāpēc, ka izskatās, ka es negribu runāt ne ar vienu, kas nav taisnība. Bet es neteiktu, ka es ceru vai gaidu, es visu ko citu pa dienu daru. (Visi sarunas dalībnieki smejas.) Jāatgriežas pie tā, ka es nekad neesmu domājusi, ka es būšu šajā nozarē. Un kad es cenšos, daru, piedalos, tad bieži nesasniedzu īstos cilvēkus. Daudziem mani darbi liekas rupji, nesaprotami vai amorāli un vēl kaut kādi. Un tad ir līdzīga sajūta, ka tevi nepieņem, ka es nevaru neko darīt šajā nozarē. Bet es ticu, ka iespējas ir, arī starp mūsu kursabiedriem daudzi darbojas nepārtraukti. Jāatrod savi cilvēki, kas tev izspārdīs vietu.

Aleksandrs. Es nepareizi ievārdoju par to pazīšanos, tā ir tāda virspusēja frāze, kas var šķist aizvainojuma pilna. Patiesībā šai monētai ir arī otra puse – uzprasīšanās. Teātris ir kopdarbs, tā ir mākslu sintēze, tu esi atbildīgs par tekstu. Nu, lūk, ja tu uzprasies un tiešām gribi to darīt… Ne velti pirmajā kursā mums bija sajūta, ka pret mums izturas tā, lai mēs paši aizietu prom. Bet tā bija diezgan laba mācība.

Luīze. Bet vai jūs izjūtat to, ka dramaturgi ir vajadzīgi? Tu atnāc, mācies, bet ir sajūta, ka esat mazliet par daudz. Tagad mēs esam diezgan daudz absolventu.

Līva. Ir nišas. Es atradu, kas man vairāk interesē. Vai es pašlaik ar to varu nopelnīt izdzīvošanai? Nē, es ar to nevaru izdzīvot. Jā, es saprotu, ka man ir savs teātra lauks un performanču lauks, un animācijas lauks, kas mani interesē. Vai kādam citam šeit tas interesē? Varbūt. Bet mani tas interesē tagad, es to daru jau tagad. 

Marianna. Man šķiet iespaidīgi, ka mūsu kursā ir tik daudzveidīga pieeja dramaturģijai no tik daudz aspektiem, es pat nevaru salasīt visu kopā. Poētiskā dramaturģija, ekodramaturģija, tur vairāk performatīvais. Katram ir savs veids.

Aleksandrs. Man šķiet, ka dramaturgs pienes klāt intelektuālo, literāro pienesumu, par ko tā izrāde galu galā ir. Jo vari uztaisīt smuku – viss midžinās, krāsas smukas, bet pēc tam skatītājs aizies mājās, un tā bija izklaide. Tas ir mūsu uzdevums – spiest iekšā jaunās paaudzes redzējumu vai piedāvāt atbildes. Tāpēc dramaturgs ir vajadzīgs. Šobrīd man ir paveicies, ka es varu darīt to katru dienu. Ir jāapzinās jomas nepastāvīgums, tu vari kuru katru dienu attapties bez tā nākamā projekta, ja tu neesi pats sev to sazīmējis. 

Līva. Bet, Aleksandr, vai tev šķiet, ka izrādei ir vienmēr jābūt ar kaut kādu dziļumu? 

Aleksandrs. Tā ir izrāde, ko es gribētu redzēt pats. Es gribu taisīt tādas izrādes, kuras es pats gribētu skatīties. Ja man negribas dziļumu, tad es ieslēdzu teļļuku, Caur ērkšķiem uz… Kā sabalansēta diēta. Tev vienu dienu vajag «džankfūdu»un vienu dienu normālu ēdienu. Tā es to redzu. 

Līva. Vai teātris var būt «džankfūds»?

Aleksandrs. Pilnīgi noteikti. Panem et circenses jeb maize un cirks. Tas jau ir tautai nepieciešams. 

Marianna. Es esmu dzirdējusi no sava darba cilvēkiem, kas iet uz teātri, ka viņi gaida «džankfūdu». Viņi negrib iet uz teātri pēc smagas dienas par kaut ko domāt. Viņi grib aiziet pasmieties. Viņi grib vienkārši atslēgties no savas dzīves.

Aleksandrs. Mani fascinēja vienu brīdi tas, ka cilvēkiem ir nepieciešamība teātrī pēc kā tāda, jo šīs jomas tomēr aizpilda daudz pieejamākas formas. Nu, ieslēdz teļļuku un dabūsi to pašu. Bet tad es aizdomājos, sapratu, ka tur tā kolektīvā skatīšanās pieredze … Citi smejas, tu īsti nesaprati to joku, bet smejies līdzi un – o, kļuva vieglāk. Man tā bieži ir, man ir slikta dzirde, es nedzirdu, ko viņš tur runā. Bet, jā, bija smieklīgi.

Līva. Tāpēc man ir vēlme uzrakstīt «stendapu» leoparda estētikā – atnākam, noņirdzamies, ejam mājās. Ja es visu laiku runāju par klimata pārmaiņām un dzīvniekiem, tad ik pa laikam varbūt vajag to mākslīgo leoparda praķīti uzvilkt un par kaut ko pasmieties.

Aleksandra. Arī tajā leopardā var ielikt iekšā kaut ko mega dziļu.

Līva. Joki jau vienmēr ir dziļi kaut kādā veidā… Bet es varu pastāstīt jauku stāstu. Es braucu autobusā Rīga–Valmiera. Man priekšā sēdēja divas skolotājas, kuras runāja par to, kā viņas tikko bijušas uz Skroderdienām Silmačos un ka viņām ļoti paticis. Un viņas viena otrai jautāja, vai mūsdienās ir jauni latviešu dramaturgi. Es sēdēju aiz muguras ar atvērtu datoru, rakstot lugu, un domāju – mēs esam neredzami.

Aleksandrs. Nē, mēs vienkārši sēžam viņiem aiz muguras.

Marianna. Ja studiju laikā kāds teica: pajautāsim dramaturģei, uzskatīju, ka es jau tikai studēju. Kad pats ar sevi iepazīstini, tad ir dramaturģe. Bet, kad kāds par tevi pasaka, tad domāju – nu ko jūs. 

Luīze. Vai to iespaidu var kaut kā kolektīvi mainīt? Varbūt tad ir jārīko dramaturgu biedrība, varbūt var stiprināt kopienu?

Aleksandrs. Dramaturgs jau ir tāds vientuļais šakālis teātrī, es nevarētu būt visu laiku kopā ar citiem. Strādāt vajag ar vientuļā vilka pieredzi. Bet visu jau diktē pieprasījums.

Elza. Varbūt mums jābūt tiem, kas proaktīvi uzrunā režisorus. Bet ir arī forši, ka piedāvā. Paldies, ka viņi piedāvā.

Aleksandrs. Ja mēs runājam par to, ko dod dramaturgs izrādē, tas ir kāds, kas tur rūpīgu rūpi par teksta slāni, kas bieži vien cilvēkiem ir primārais teātra medijs, tieši runātais vārds. Es bieži esmu redzējis tādas izrādes, kur šķiet, ka dramaturga darbs varēja būt rūpīgāks. Ir svarīgi, ka ir kāds, kurš zina, kā pareizi salikt komatus un kāpēc, jo komati tomēr arī ietekmē to valodu. Un arī likumsakarības – ķert ārā nesakritības un turēt rūpi. Un, ja tas ir tevis paša radīts, tad ir baigā laime to dzirdēt. 

Luīze. Kāpēc es iedomājos par dramaturgu kopienu – iepriekšējā sarunā, kuru vadīja Linda Rudene, viņas runāja par to, ka viņas gribētu, ka ir kāda vieta vai platforma, kur satikties un parunāties. Man ir ideja, es gribu to attīstīt, kaut kāda domu apmaiņa. Vai jums tas šķiet jēdzīgi un vērtīgi? 

Līva. Idejiski tas izklausās forši, praktiski – nezinu. Es nezinu, kā tas strādātu, man arī nav ideju tā realizēšanai. Ja man tajā brīdī nav projekta un es aizeju paklausīties, kā citiem iet projektos, tad es aizeju mājās paraudāt, tas arī viss. Bet tas varētu būt arī interesanti. 

Aleksandrs. Man šķiet, ka šādas biedrības ir kaut kāda arhaiska forma. Mēs zinām, kas mums nāk līdzi no PSRS laikiem, Rakstnieku savienība.

Elza. Tāpēc bija piedāvājums, ko es otrajā kursā izstrādāju, sociālais uzņēmums Writer's Room jeb Rakstnieku istaba. Un tur būtu visi rakstnieki, dramaturgi un scenāristi. Nāktu starptautiskie projekti, mēs pieteiktos. Pirmām kārtām – jāiet starptautiski, mums nav jābūt upuriem, mums ir jābūt tiem, kas vada procesu un kas arī pūlas par labu, kvaltatīvu starptautisku produktu, kur nav ierobežojumu. Tas var būt Ltavijai, var būt tikai Aucei, bet var būt arī jebkam pasaulē. Būtu forši, ja būtu kaut kāda sociālā aizsardzība, garantijas un kaut kādas iemaksas. Tāda uzņēmējdarbības forma.

Marianna. Kā tādas talantu aģentūras. Ir projekti, tu atrodi cilvēku, kuram ir tās dotības.

Elza. Vairāk tādu aģentūru, jā.

Luīze. Vajadzētu arī štata tulkotāju vai vairākus.

Elza. Mums arī cilvēki pārstāv dažādas valodas, spēj rakstīt, ar to Latvijā nav baigo problēmu. Bet, protams, arī mūsu oriģināldramaturģija, ko mēs esam rakstījuši Latvijai. Mums nebija pēdējā kursā iespējas sastrādāties ar starpkultūru sakaru studentiem, kas būtu tulkojuši mūsu darbus. Vai arī mums pašiem angļu valoda kādā priekšpēdējā semestrī, kur mēs paši tulkotu ar mentora palīdzību savus darbus, tas prasa ļoti daudz laika. Bet tikai tā mēs varam sākt starptautiski iet un beigt būt upuri. ja kaut kas interesē, ejam ar savu estētiku, kopjam to, lai mums nāk. Tā var būt kā apkalpojoša sfēra, bet jāņem tā savās rokās. 

Aleksandrs. Es redzēju mūsu sapņu modeli Francijā, Lionā, Ensatt teātra skolā. Bija viena milzīga ēka, kur bija visi departamenti, kas ir nepieciešami teātrim. Atsevišķi kostīmu, dizaineru departaments, tad gaismotāji, scenogrāfi, protams, aktieri, lielās zvaigznes, režisori atsevišķi, skaņotāji, pat ierakstītāji. Viss nepieciešamais vienā teātra ēkā. Un seši dramaturgi uz visu skolu. Bet «prikols» tajā, ka viņu rakstītais ir obligāti visai skolai jāuzved. Konkurence uz tām vietām ļoti sīva. Lai vispār tiktu iekšā, tev ir jāuzraksta, jāiesniedz luga, un to izvērtē pēc tā, vai tu esi jau gatavs iestudēšanai. Tā ir sapņu konstrukcija, iestrādāta jau universitātes ēkā. Mums jāatzīst Kultūras akadēmijas problemātika – būtībā tiek radīti daudzi labi, jauni aktieri, tā sistēma ir jau izveidojusies. Bet ar pārējām jomām ir, kā ir. Mākslas akadēmija ir atbildīga par scenogrāfiem pilnīgi citā ēkā, nekādu seku nav. Tātad dramaturģija it kā tajā pašā akadēmijā, bet tā ir cita ēka, nekādas sadarbības nav.

Luīze. Pēc diviem gadiem būs programma.

Aleksandrs. Tad tas tika sadzirdēts. Mēs tagad esam pēdējie. Tas tomēr ir ierobežojoši. Izveidojot konkrētu sadarbību starp vienaudžiem, paaudze iegūst baigo jaudu. Tad jau es gaidīšu spērienu pēc gadiem pieciem. Prieks dzirdēt, ka šī kritika tiek ņemta vērā.

Luīze. Es vēl gribēju pajautāt, kā jūs attiecaties pret dramaturģijas izdošanu? Nesen uz Daili bija atbraukusi igauņu izrāde Tīrs bizness, kas viņiem ir izpārdota. Zāle bija pilna ar igauņiem. Un mani nošokēja, ka starpbrīdī pie info galdiņa vari nopirkt ne tikai izrādes programmiņu, bet arī lugu igauniski vai angliski. 

Aleksandrs. Baigi labi. Kurš to noorganizēja? Vajag gribēt to darīt, tik vienkārši tas izklausās. Kādam ir bijusi jauda to izdarīt. Un visiem no tā labi.

Luīze. Es domāju, mēs varam visi vienoties, ka mūsu teātrim tas arī būtu ļoti noderīgi.

(Visi piekrīt.)

Aleksandrs. Ir jau dažādi formāti – lasāmlugas, kuras man ļoti patīk. Fausts, piemēram. Bet ir lugas, kas nestrādā tādā formātā, bet tāpat būtu interesanti lasīt.

Līva. Tas padara pieredzi ekskluzīvu – kad redzi izrādi un starpbrīdī vari nopirkt šo lugu, tam ir klāt kaut kāda ekskluzivitāte. Piemēram, tā ir pirmā iestudēšanas reize, tu piedzīvo to oriģinālo, pirmo pieredzi, ko nevar iegūt tikai no teksta. Tā pieredze uzreiz kļūst bagātīgāka un daudzslāņaina. 

Elza. Ja reizē ar iestudējumu vari dabūt drukātu lugu, tas ir daudz taisnāks ceļš pie tālākiem potenciāliem uzvedumiem, ja tu dabū krājumu, kur, iespējams, ir vēl 15 lugas, tur ir daudz mazāka iespēja, ka izsijās tavu. Tas, ka ir nodrukāts, ir stilīgi. Bet kā vispār luga tālāk nokļūst pie potenciālā lasītāja vai potenciālā nākotnes režisora? 

Marianna. Tā ir laba ideja. Piemēram, kad mums bija mini lasījumi bakalaura darbā, ka mēs paši varējām individuāli savus eksemplārus izprintēt. Ja tā ir fiziski pieejama, tad uzreiz vairāk cilvēku ieinteresē.

Elza. Mums bija doma, ka varētu uztaisīt krājumu, vai ne? 

Marianna. Bakalauru darbu? 

Elza. Nevis bakalauru, bet vispār. No vienas puses, kāpēc gan ne? Tas atkal ir proaktivitātes jautājums, vai gaidīt, kad uzaicinās un lūgs izdoties, vai arī iet un dabūt, un meklēt variantus. 

Aleksandrs. Mēs piedzimstot izvēlējāmies šo vietu un šo dzīvi spēlēt uz hard mode. Nav nekādas valsts subsīdijas lielās, kā tas būtu citur. Visi mēs esam noguruši, visiem ir maz naudas. Un «jāmočī» tādos apstākļos, nav izvēles. Vienkārši patīk latviešu valoda un gribas tajā dzīvot un izpausties...

Luīze. … un iesaistīties tajā kultūras procesā.

Aleksandrs. Jā, nu, nav izvēles.

Marianna. Bet tajā hard core režīmā ir arī diezgan interesanti un jautri. Ja viss būtu viegli un vienkārši, tad kur vispār ir…

Luīze. … kur ir jēga, ja? 

Marianna. Nu, ne jēga, bet kur ir azarts, adrenalīns, ko mēs iegūstam no tā, ka mums kaut kas sanāk. Un tajā pašā laikā, kad mums nesanāk, mēs atkal gribam to dabūt. Tās šūpoles savā veidā arī dod jēgu, tu pareizi saki, tas dod jēgu kaut ko darīt.

Elza. Līdz 25 gadiem, jā, bet pēc tam, man liekas, ka tu sāc…

Marianna. Man ir pēc 25.

Elza. Labi, jā, tas arī ir pārspīlējums, tas vairāk domāts sākuma posmā, kamēr tu esi nozarē, pietiek ar adrenalīnu, bet pēc tam… Man liekas svarīgi būvēt tādu sociālo mehānismu, kas aizsargā, kas nodrošina ilgtspēju. Par profesionāli var kļūt tikai caur pieredzi, un tas ir ilgs process. Kamēr tiec līdz punktam, kad varētu saukt sevi par profesionāli, tu jau esi izdedzis, esot tajā nestabilitātē. Filmu industrijas cilvēki, arī vienkārši profesionāļi, kas ir vieni no labākajiem savā nozarē, iet prom un meklē stabilu darbu tikai tāpēc, ka viņi nespēj. Tāpēc ir jāuztaisa forma, kas nodrošina iespēju ilgstoši būt nozarē, kas nozīmē audzēt profesionalitāti. Jo ar šo te augšā, lejā, to adrenalīnu, tas ir… Vai nu tev ir vecāku, ģimenes atbalsts, vīra, sievas, morāls, ekonomisks – jebkāda veida atbalsts. Citādi tas vienkārši pazemina industrijas līmeni, ja viss balstās tikai uz jaunības entuziasma. Es pati esmu savos 30. Ar to es domāju industrijas sākuma posma entuziasmu. Ar to mēs Latvijā izdzīvojam, iztiekam tāpēc, ka mēs katrus divus gadus ražojam jaunus aktierus, jaunus režisorus, kas var ar entuziasmu pirmos piecus gadus nodrošināt kvalitatīvu pieredzi. Bet kāpēc tas neiziet ārpus Latvijas? Tāpēc, ka ar to kvalitāti nepietiek, lai kāds cits varētu starptautiskā līmenī redzēt, ka šī kvalitāte nav tikai tāpēc, ka tu esi latvietis, bet tāpēc, ka tas ir kvalitatīvi. Un tur vienkārši vajag laiku. Tas ir normāli, ka par profesionāli kļūst. 

Marianna. Es piekrītu. Es vienkārši novēroju jauniešos, studentos, kas mācās akadēmijā, ka viņiem ir tā salīdzināšana, par ko mēs jau runājām, par Džastinu Bīberu, ka 13 gados jau jābūt veiksmīgam, ka daudziem jauniešiem, īpaši studējot mākslas jomā, ir sajūta, ka, tiklīdz kāds jau ir ticis tālāk, dabūjis pirmo lomu, pirmo iestudējumu, tad rodas sajūta, ka viss ir iekavēts, pazaudēts un tu nesasniegsi. Sākumā ir mazliet jāpieņem tas, ka nebūs uzreiz, tur ir tas skrējiens, tas adrenalīns, tas nesaprotamais. Bet to nevar arī uztvert kā vienu lēcienu, ar kuru tu tur augšā arī paliksi. Vajag biezāku ādu. Pēc tam, es piekrītu, nevari visu dzīvi šādā skrējienā.

Aleksandrs. Upuri jānes. Es gribētu sīko pilnīgi noteikti, bet es nevaru pašlaik nodrošināt tādu stabilitāti.

Elza. Tas ir paradums, kas arī jāieskicē. Mēs redzam tos, kuri ir kaut ko sasnieguši, un, kad runājam ar viņiem, saprotam, ka viņi tāpat ir darījuši bez maksas, paralēli darba naktsmaiņām. Tas, ka viņi ir ierakstīti vai dabūjuši Spēlmaņu nakts kaut ko, tas nenozīmē, ka viņi var nomaksāt savus rēķinus. Tas nenozīmē iekšēju mieru un harmoniju. Tas arī jāpatur prātā. 

Aleksandrs. Latvijas kultūras eksports ir tēma, ko es gribētu apzināt.

Elza. Latvija nav izolēta. Mani te neredz, mani nepieņem, bet aizmirstam to, ka pasaule ir tik liela.

Luīze. Tā ir jēdzīga tēma. Es gribu ar ko apgarojošu pabeigt. Palaidiet kosmosā savas labās idejas! Ja jums ir kāds režisors, mākslinieks, komponists, jebkas, ar ko jūs gribētu sadarboties, pasakiet šo domu kosmosā. Vai varbūt jūs gribat kādu romānu dramatizēt? Vai uzrakstīt seriālu, vai filmu.

Līva. Man ir trīs. Man šķiet, ka es labi sastrādātos ar Paulu Pļavnieci. Tad, kā jau es iepriekš minēju, savu leoparda «stendapu». Un tad es gribu realizēt prozas darbu, ko es rakstīju pie Ivara Šteinberga, animācijā. Es jau sāku pārstrādāt prozu par scenāriju. Bet tad man ir jāatrod animācijas studija, kas, iespējams, šoreiz nebūs leļļu animācija. Tie ir manī trīs. Un es gribu tikt maģistrā ārzemēs.

Marianna. Es gribu tuvākajos gados padzīvot citā valstī un arī domāju par studijām, bet vēl jāpaskatās varianti. Bet es sūtu to enerģiju par to, ka es dzīvošu citā valstī. Es esmu pārliecināta īstenībā, ka tas ir tikai laika jautājums. Un man dažus gadus jau ir doma, ka es gribētu stāstu krājumu.

Aleksandrs. Es laikam gribētu noteikti turpināt strādāt ar Mārtiņu Meieru. Tā ir absolūti brīnišķīga pieredze. Satiekot viņu, es visu laiku tā domāju, «vecīt, kā tev nesāp visu laiku? Tu taču esi no debesīm nokritis». Un man šķiet, ka mēs ar Seņkovu varētu. Tas būtu kaut kas visaptverošs. Jā, to es noteikti gribētu. 

Luīze. Elza, lūdzu, palaid savu labo nodomu kosmosā.

Elza. Ar ko es gribētu strādāt un ko es gribētu dzīvē… 

Aleksandrs. Te es varu vēl pieminēt Šmitu arī! Ja par tādu vīrišķīgu saprašanos, tad es noteikti gribētu ar Šmitu.

Līva. Es ar Kristu Burāni varētu pastrādāt, bet Krista jau man vairāk tāda kā mentore un tāda teātra mammas persona. Kā sargeņģelis, uz ko tiekties – būt kā Kristai.

Elza. Es vēl gribētu ar Loriju Andersoni pastrādāt.

Aleksandrs. Es gribētu ar Reini Dzudzilo.

Elza. Kaut ko ar fizisko teātri, ķermenisku eksistenci uz skatuves. Un es gribu, lai tie projekti un idejas ļoti veiksmīgi īstenojas, lai īstenojas sadarbības, kas ir sāktas. Lai sadarbība ir balstīta cieņpilnās attiecībās. Un vēl es manifestēju projektus kopā ar dēlu, projektus par visādām tēmām – mašīnām un dinozauriem. Un es manifestēju, ka mums arī izdodas taisīt darbus kopā.

Luīze. Lai piepildās! Paldies par sarunu!