Vēlreiz pieklauvēt pie durvīm

Šī saruna ir pielikums rakstam Atspoguļot, lai izturētu. Tā iesākas ar dažiem ievadjautājumiem par Agneses Lauras Kumpiņas ceļu uz režiju, lai gūtu kontekstu izrādei Cabaret Siberia, bet Agneses aizraujošais stāsts spraucas ārā pa visām malām un prasa daudz vairāk telpas un laika, nekā iecerēts. Tāpēc tas nonāk šeit kā atsevišķa saruna – par Agneses personības un profesionālo tapšanu, režijas izglītības pieeju Amsterdamas Mākslu augstskolā un spītu noturēties virs ūdens grūtos apstākļos. Izturēt, lai atspoguļotu.

Vai Latvijā tu studēji producentos?

No sākuma es studēju producentos Latvijas Kultūras akadēmijā. Es gribēju studēt aktieros, biju izgājusi Annas Eižvertiņas aktieru kursus. Varbūt tā ir stereotipiska domāšana – liekas, ka patīk teātris, patīk ekspresija – kas tad tu vari būt? Aktrise. Anna Eižvertiņa arī mani uz to mudināja, bet tajā gadā nebija uzņemšanas aktieros, tāpēc sāku studēt producentu kursā. Tas bija pirmais audiovizuālās un skatuves mākslas producentu kurss, ko vadīja Zane Kreicberga un Antra Cilinska. Pēc gada es tomēr mēģināju iestāties aktieru kursā un tiku. Tas bija leļļu teātra kurss, kurā mācījās Matīss Budovskis, Kārlis Arnolds Avots sākumā, Jēkabs Reinis… Bet diezgan ātri mācību procesā sapratu, ka neredzu to kā savu ikdienas profesiju. Pēc dažiem aizrādījumiem, ko teica pedagogi, – mazāk domā, vairāk dari – es sapratu, ka viss mans organisms «kancelē»^[1] šo ideju, šī profesija man neder. Lai gan man ļoti patīk, piemēram, dejot – es visu dzīvi esmu dejojusi. Bet acīmredzot es pārāk daudz analizēju visu, ko darīšu etīdēs. Es arī sapratu, ka šī profesija no mana ķermeņa, nervu sistēmas izvelk visu sliktāko, kas manī ir. Tāpēc atgriezos producentu kursā, turpināju iet pie Iļjas Vlasenko uz skatuves deju. Es pabeidzu producentu kursu un no 18 gadu vecuma strādāju kino aktieru atlases režisores Māras Liniņas vadībā. 

Ko tieši tu darīji?

Es biju aktieru atlases departamentā. Sākot no pirmās sarunas ar režisoru par to, kādus aktierus gribētu, līdz asistēšanai uz laukuma, visu detaļu noskaidrošanai, līgumiem, grafiku saskaņošanai, līdz pat samaksai aktieriem. Tas bija foršs posms, visas vasaras pēc vidusskolas tika pavadītas filmēšanās. Bet tad man likās – es te pienesu kafiju aktieriem, es nekad dzīvē neizmantošu šeit iegūtās zināšanas. Tagad liela daļa no mana darba ir tas, ko esmu novērojusi kino laukumā. Mana izpratne par to, kas ir laba vai patiesa aktierspēle, ir veidojusies tieši no kino skatpunkta. Es rūgti maldījos, kad man likās, ka aktieru vērošana uz laukuma man neko nedos, – tieši otrādi. 2018. gadā es pabeidzu Kultūras akadēmiju. Jau ilgu laiku gribēju strādāt teātrī, bet to es uzskatīju vienkārši par izzinošu procesu.

Kino par izzinošu procesu?

Kino un producentu kursu – tur bija ļoti plašs spektrs ar zināšanām, teorētiskām un praktiskām. Bet, kā jau kino jomā tas mēdz būt, pēc akadēmijas absolvēšanas bija klusais posms. Es mēģināju tikt iekšā teātros, piedāvāju sevi kā suflieri, producenti, jebko – neierobežotās stundās un bez atalgojuma. No filmēšanām zināju dažus teātra cilvēkus, bet neviens neatsaucās. Neatbildēja vai arī teica – jā, tu esi forša, bet mums pagaidām vietu nav. Es saskāros ar industrijas burbuli, kurš ir nevis no ziepēm, bet metāla. Tas bija ļoti nepatīkami, jo es pat runāju vācu valodā… Tas spektrs, ko es biju, sākot no deju skolas, caur aktieru atlasi, producentu kursu uzkrājusi… Man pašai šķita, ka man ir ļoti daudz, ko dot. 

Kāpēc tu runā vāciski?

Tāpēc, ka man ļoti patīk valodas un bija iespēja studēt vācu valodu. Es pusgadu mācījos operas režiju ERASMUS+ apmaiņas programmā Hamburgā. Lai tam sagatavotos, gribēju labāk zināt vācu valodu. Es atbraucu atpakaļ un domāju – jā, es gribu strādāt teātrī un operā. Bet pilnīgs tukšums. Tad sākās manas transformācijas ceļš. Ko vēl es varētu apgūt vai iemācīties, ko es vēl varētu no sevis dot, lai es būtu vienas iespējas vērta.

Šausmīgi izklausās.

(Smejas.) Tā ir mana pieredze. Tā tas sākās. Ikdiena kļuva arvien tukšāka un tukšāka… Un tad es nonācu pie izvēles – vai nu es palieku Latvijā, bet man būs jādara kaut kas cits, fundamentāli jāmaina nodarbošanās vismaz uz kādu laiku vai ir jāmaina vide, ko es negribēju, jo man patīk Latvija. Es tiešām ļoti mīlu šo valsti un ļoti labprāt nebūtu braukusi prom. Bet ja man bija jāizvēlas – palikt Latvijā un darīt kaut ko, kas padara mani nelaimīgu, vai, sakostiem zobiem, braukt citur un mēģināt pierādīt, ka es varu kaut ko dot… Man šķita, ka man ir ļoti daudz ko dot, un, ja tu nevari iedot to, par ko tev šķiet, ka vari, tas ir vēl grūtāk, nekā tad, kad kaut ko nesaņem. Tas nebija par saņemšanu. Tas bija par to, ka nevaru likt lietā to, kas manī ir. Bet es esmu labā ziņā diezgan bezkaunīga vai drīzāk drosmīga. Es domāju – nē, tad es mainu vidi, es uzticos savai iekšējai sajūtai. Atlika izvēlēties, uz kurieni braukt. Man bija izvēle starp… Es nestāstu kaut ko lieku?

Nē, nē. Man patīk, ka es tev uzdevu vienu jautājumu un tu atbildi jau uz nākamajiem četriem, kas man pierakstīti. (Smejas.)

Man ir tāds niķis. Es arī saviem aktieriem mēģinājuma laikā saku: «Es varu aizrunāties. Ja jums kļūst grūti, jums jādod ziņa.» Un tad es aizvēršos vai mainīšu formu. (Smejas.) Man bija izvēle starp Berlīni, un es domāju – es vācu valodu zinu, why not^[2]? Vīne arī bija variants, kur es būtu studējusi operas režiju. Tad jau es biju sapratusi, ka aktiermāksla nav aktuāla, vēlreiz mācīties producēšanu arī neredzēju jēgu, un maģistros arī negribēju studēt, jo man bija sajūta, ka tas ir vairāk pieredzes gūšanai. Es gribēju fundamentāli iegūt apstiprinājumu, ka es esmu kā vērta tieši teātra nozarē.

Maģistri producēšanā būtu tikai pieredzes gūšana vai maģistri vispār?

Vispār maģistri. Es sapratu, ka es gribu būt industrijā, Eiropas vidē. Man šķita, ka piesaiste industrijai būs ciešāka, ja es mācīšos vēl vienu bakalauru, nevis maģistru, kas pēc tam izrādījās tiesa. Es biju domājusi varbūt braukt uz Poliju – Polijas režijas skola man šķiet ārkārtīgi spēcīga. Man bija pilnīgi skaidrs, ka mēģināšu režiju, jo tā varētu būt pozīcija, kurā man nebūtu jāsadala sevi domāšanas daļā un darīšanas daļā. Tā varētu būt perspektīva, kurā es varu apvienot mīlestību pret horeogrāfiju, aktieru atlasi, bet man arī vajadzētu domāt – tas man der. (Smejas.) Bija arī Amsterdamas iespēja. Tas nav DAS Theatre, kur studējis gan Jānis Balodis, gan Jana Jacuka, bet tā bija bakalaura programma [Amsterdamas Mākslu augstskolā]. Es to izvēlējos apraksta dēļ, kur bija rakstīts, ka kurss sastāv no pieciem cilvēkiem. Tas norādīja uz ļoti ciešu saikni visā procesā četrus gadus. Un fokuss bija uz lielo formu. Skolas ēka ir kvartāla lielumā, tā ir aprīkota – mēs strādājām ar virtuālās realitātes brillēm, ar 3D aktieriem, mums bija pašiem sava ierakstu studija, pašiem savs viss. Lielā forma 19x19 metru lielā telpā. Mani uzrunāja kombinācija starp ļoti personīgu pieeju un lielām mākslinieciskajām ambīcijām. Tā es nonācu Amsterdamā.

Tu zināji, ka tas noteikti nebūs Latvijā, jo juti to sienu? Vai bija vēl kāds iemesls? 

Producentu kursā es skatījos uz to, kādi ir mani pedagogi, kādi ir studenti šajā vidē, un bija tāda laba, patīkama, atbrīvota sajūta, bet tas nebija tas pats, ko es novēroju teātra programmā.

Toksiska vide?

Es neteiktu tieši toksiska, bet tas, ko es redzēju no malas tieši režijā – tā enerģija… Un arī no studentēm… Es jebkurā gadījumā būšu sieviete režisore, no tā nevaru izvairīties. Man radās sajūta, ka es savu redzējumu, nelaužot nevienu savu daļu, varēšu realizēt tikai citur. Tad es sociālajos medijos apskatījos, kādas ir, piemēram, meitenes, kas ir absolvējušas režijas programmu Amsterdamā, un es redzēju brīvas, jaunas sievietes, kas nenoliedz nevienu savu daļu, – ļoti saturiski un vizuāli iedvesmojošas. Es vienkārši sapratu – ja es varētu būt tāda režisore, sieviete – jo tas nosaka ļoti daudz…

Ko tu ar to domā?

Režisorēm ir nerakstīti papildu uzdevumi, kuru nav līgumā. It īpaši lielās institūcijās. Atkarīgs no valsts, kultūras, bet režisorēm starp rindiņām līgumā ir, piemēram, tāds punkts – vispār pierādīt, ka tu spēj jebko pateikt vai noteikt. Tas nenotiek pašsaprotami. Joprojām, kad ir jāvada 20–70 cilvēku komanda, it īpaši ja tu esi jauna, var nākties bieži saskarties ar dažreiz veselīgu, dažreiz neveselīgu skepsi par tavām spējām kā tādām. Man bija svarīgi nezaudēt to, ka esmu sieviete, – es negribu to darīt kā vecis, jo es neesmu vecis. Man bija sajūta, ka, Latvijā mācoties, man būs jāiet tā veča līnija. Es varbūt ļoti primitīvi izsakos, bet es to vienkārši negribēju darīt. Un Amsterdamā tika iemācīts veids, kā, nezaudējot sevi, to, kas tu esi – ne tikai sieviete, bet ar savu dzīves pieredzi –, tu to vari ielikt tādā gultnē, ka tā arī kļūst par tavu līderības daļu. Es esmu ļoti laimīga, ka to iemācījos, nelaužot sevi, nelaužot citus.

Domā, tā ir atšķirība izglītības pieejā?

Jā. 

Kā tu teiktu, kas ir tās atšķirības?

Pirmā un vislielākā ir ideja par meistaru. Es nezinu, kā tas ir tagad, es to redzēju pirms septiņiem gadiem. Es to atceros jau no 16 gadu vecuma, Annas Eižvertiņas laika – tas ļoti tipiski nāk no krievu skolas, ka ir viens meistars ar vai bez sveces uz galda (smejas), ar vai bez citiem atribūtiem, kurš tev pateiks, vai tava etīde vai skice ir laba vai slikta. 

Tu to juti pie Eižvertiņas?

Jā, noteikti. Tas jau nav slikti, tā ir izaugusi jūra fantastisku aktieru un režisoru. Es vienkārši stāstu par atšķirībām, katrs var izvēlēties savu. Bet tādā ziņā Anna bija vēl diezgan demokrātiska, neko sliktu par viņu es nevaru teikt. Bet, jā, atšķirības – meistara ideja. Es aizbraucu uz Nīderlandi ar šo domu, ka man arī būs meistars, kurš akceptēs manu darbu un mani kā režisori, pateiks – būs vai nebūs. Mūsu kursa vadītājs Stīvens van Vatermēlens (Steven Van Watermeulen) ir viens no šobrīd labākajiem Beniluksa reģiona aktieriem, viņš strādājis ar Kristofu Martāleru (Christoph Marthaler), Ivo van Hovi, ar tiešām izciliem režisoriem. Mums jau uzreiz pēc mēneša bija pirmā atvērtā prezentācija (neliels iestudējums – R. P.), mūs uzreiz meta iekšā. Man priekšā ir tas meistara mākonis, un man ir skaidrs, ka ir jādabū akcepts no kāda, bet viņi noskatījās un aizgāja prom. Es domāju – nē, man jādabū feedback^[3]! Es aizskrienu pie kursa mākslinieciskā vadītāja un jautāju: «Nu, bija labi?» Un viņš man saka: «Nē, tu man tagad pateiksi, vai bija labi!» Un tajā brīdī vienkārši… Es esmu perfekcioniste, esmu sataisījusies, veikusi izpēti, un pēkšņi to tepiķi, uz kura es stāvu, norauj nost. «Tu man tagad pateiksi, vai šī prezentācija bija laba.» Tad sākās nākamais transformācijas posms, jo manai perfekcionistei vairs nebija, pie kā pieķerties. Es biju pieradusi atsaukties uz meistara vai skolotāja, vai pedagoga secinājumu par mani. Un tad sākās vairāki gadi, kad es ar šo māksliniecisko vadītāju cīnījos. Mums nav bijis nevienas režijas nodarbības. Nevienas nodarbības, kurā mēs sēžam, katrs uztaisa ainu, un tad mēs mācāmies mizanscēnu. Nekā tamlīdzīga.

Ko tad jūs darījāt?

Mums ļoti daudz mācīja teksta analīzi, bija jālasa. No rīta bija trīs teorētiskie priekšmeti, un pēcpusdienā mēģinājām. Katru sesto nedēļu bija priekšnesums. Mums iedeva tēmu, bieži iedeva profesionālus scenogrāfus, arhitektus, diriģentus, komponistus, profesionālus aktierus – katram projektam. Un katrs projekts bija nedaudz ar citu ievirzi, sākot no radio lugas līdz fiziskā teātra izrādei. Mūs vienkārši grūda… Katras sešas nedēļas sākās jauns bloks, kurā tu esi līderis kādai profesionālu mākslinieku grupai, kura tev pašam jāsavāc ar konkrētiem nosacījumiem un uzdevumiem. Tika realizēts šāds modelis, lai mēs iemācītos būt fleksibli jebkādai skatuves mākslas formai. Kursa vadītāja uzskats bija – tikai tad, kad mēs ļoti labi zinām un jūtam, kāds ir stāsta vai vēstījuma kodols, mēs būsim spējīgi to transformēt teju jebkādā formā. Viņš mūs gribēja atbrīvot no citu režisoru vai meistaru priekšstatiem par to, kā ir pareizi jāveido, kas, protams, man kā austrumeiropas overachiever^[4] perfekcionistei bija pilnīgi kaitinoša. Man tā nestrādā smadzenes! 

Es ļoti labi saprotu, es esmu tieši tāda pati.

(Smejas.) Man ir bijušas tik daudzas sarunas ar viņu, kurās es saku: «Mēs neesam ne pirmie, ne pēdējie! Ne jau es tagad kopēšu kaut kādu tur Meierhofu, iedod man vismaz KAUT VIENU instrukciju! Pa punktiem, kam ir jābūt.» (Smejas.) «Un es apsolu, es izdarīšu to pa savam.» Un viņa atbilde vienmēr bija: «Ja tu gribi būt laba režisore 10 gadus, es tev iedošu manu favorītrežisoru, un tu viņu nokopē. Vai es tev pateikšu, kā taisīt mizanscēnas, tu būsi baigi foršā 10–15 gadus, kamēr visi atkodīs, ka tu vienkārši atkārto vienu un to pašu funkciju. Ja tu gribi strādāt 50 gadus, tev būs jāizveido pašai sava instrukcija.» Viņš šo turpināja, viņš spītīgi atteica… Respektīvi, mūs apmācīja kā tādus iRobotiņus. Mums iedod uzdevumu, un kad mēs atsitamies pret kādu vietu… Kad tas profesionālais aktieris uz mani skatās, un es saprotu, ka vairs nezinu, ko viņam teikt, tad ir skaidrs – nākamais uzdevums ir saprast, ko darīt, kad tu esi darbā ar aktieri iegājis strupceļā, un nekas vairs nestrādā. Izejot no tā, kur mēs paši aplauzāmies mācību procesā, katram tika pielāgota programma, kas tālāk jādara. Viņš piesaistīja režisorus, pedagogus, aktierus, piemēram, Johanu Simonu (Johan Simons), Elsi de Brauvu (Elsie de Brauw), kuri dalījās ar savu pieredzi. Un tad nākamās sešas nedēļas atkal nākamais uzdevums, tu ej, atkal kaut kur atsities un saproti – o, šis nestrādā. Visas prezentācijas bija atvērtas, ar biļetēm, skolas teātrī.

Jebkurš varēja nākt skatīties?

Jā, jebkurš no ielas. Pat uz pirmo prezentāciju nāca cilvēki, kas teica: «Es tur pāri dzīvoju, un biļete maksā divus eiro.» Es izbīlī jautāju: «Jūs kaut ko vispār sapratāt?» Un šis jautājums bija galvenais, pēc kā mēs vadījāmies, vai process kaut kur iet. Mākslinieciskais vadītājs un arī citi pedagogi monitorēja, vai cilvēki, kas nāk uz mūsu prezentācijām, kaut ko saprot. Piemēram, mana mamma atbrauca paskatīties prezentācijas otrā kursa vidū, un mans kursa vadītājs viņai jautāja, ko viņa saprata. Ar visām neierobežotajām iespējām režisora unikālajai instrukcijai ir diezgan maza jēga, ja cilvēki nesaprot vismaz kaut kādā līmenī. Faktiski tas bija vienīgais indikators – vai publika kaut ko uztver un kā uztver, vai es spēju ar to komunicēt. Un, protams, vērtēšanā bija svarīgi arī tas, kā mani komandas biedri novērtē kopējo darbu manā vadībā, kādas atsauksmes sniedz par mani kā procesa vadītāju.

Tad sanāk, ka jums nebija nevienas teorētiskas prezentācijas, viss bija tikai uzvedumi?

Nē, teorētiski nekādas prezentācijas nekad nav bijušas, atzīmes nekad nav bijušas un nevienas ieskaites. Uzreiz ar visu, ar gaismām, ar skaņu, visu. Man sāp sirds par dažiem jauniem režisoriem Latvijā, ka tās iespējas ir sākt kaut kur mazā telpā ar diviem krēsliem, diviem aktieriem. Ko darīt šiem jaunajiem cilvēkiem, kuri domā vizuāli?

Tā lielā mērā, es domāju, ir naudas problēma.

Bet tad varbūt tomēr ir jāizdomā kas cits, jo tas baigi lauž cilvēkus, režisorus, kas domā audiāli vai vizuāli. Bet, runājot vairāk par pozitīvo, es biju pateicīga, ka man jau no pašas pirmās prezentācijas bija iespēja izmēģināt arī savu vizuālo gaumi. Tāds bija tas process, ļoti izaicinošs. Bet labā ziņa – kad tu izturi to frustrāciju, to, ka tev liekas – es nesaprotu, ko es te daru, tad ap trešo kursu viss sastājas, apvienojas. Man tas nāca vēl kopā ar ļoti dziļu iekšējo transformāciju. Tas bija kovida laiks. Man bija milzīga trauksme ar vairākām panikas lēkmēm dienā, jo bija daudz jāpārvācas, man nācās dzīvot arī nedrošās vidēs ar modes māksliniekiem narkomāniem, ar pelēm, janvārī dzīvoju istabā ar cauru logu, pa kuru iekšā sniga sniegs. Trīs dienas ar visām mantām dzīvoju viesnīcā. Un tad vēl paralēli mācījos augstskolā, kurā man pasaka – instrukcijas nav, te tev divi pasaulslaveni beļģu aktieri, rīt sākas mēģinājumi, izdomā kaut ko! 

Pamata zem kājām vispār nav.

Ne vides ziņā, ne studiju ziņā. Vispār nav, pie kā pieturēties, tu planē. Nav māju, tu vēl nevienu tur nepazīsti, tev vēl atnāk un pasaka, ka neviens nepateiks, vai tu pareizi izdarīji uzdevumu vai nepareizi, tev pašai tas būs jāsaprot. Visgrūtāk, protams, bija ziemā atbraukt uz Rīgu. Mamma ir nopirkusi biļetes uz kādu jauku teātra izrādi. Es aizeju uz izrādi siltā, jaukā teātrī, padzeru savu saldējuma kokteili un saprotu, ka es vispār vairs nepiederu šai drošajai, jaukajai videi un man ir atkal rītdien 5.00 jāceļas, lai sēstos lidmašīnā, atkal ierastajā vidē, kura ir… (Dziļa ieelpa.) Tad tā vēl īsti nebija ne mana, ne patīkama – vispār nekāda. Neskaitāmas reizes tu rij nost asariņas un vienkārši grūd sevi tur iekšā. Es to darīju arī tāpēc, ka kursa vadītājs man ļoti daudz palīdzēja ar izpratni par to, ka ir jāzina savas cīņas. Jāsaprot, kuras ir grūtības, kuras nav domātas tev, kuras tevi tikai brucina kopā un no kurām ir jāatsakās. Un arī kuras ir grūtības, kas ir nenormāli smagas, bet kuras pārvarot tu jūti, ka jābūt papildu vērtībai. Un viņš man palīdzēja noturēties pie sajūtas, ka šī ir nenormāli smaga cīņa, bet tā ir manējā.

Tu gribēji pamest?

Es jau pirms aizbraukšanas domāju – ja izturēšu vienu semestri, es jau būšu priecīga. Kad es tiku augstskolā un sapratu, uz ko es parakstos, mans ķermenis, it kā nojaušot, kas tūlīt būs par transformācijas posmu, jau sāka dot ārā pamatīgas trauksmes, pat pirms aizbraukšanas. Un es domāju – es pamēģināšu pirmo semestri. Es jau būšu priecīga – es būšu apošņājusi to gaisu. Es kaut ko izdomāšu, es strādāšu Latvijas Pastā. Viss būs labi. Paiet tas pirmais semestris, un man vēl joprojām ir ļoti grūti. Man ir tāda sajūta, ka man zilonis sēž uz pleciem. Bet kaut kā vēl paiet varu. Protams, ar ģimenes atbalstu, draugu atbalstu. Un es domāju – labi – vēl līdz vasarai, būs labāks laiks, nebūs tik grūti aiziet prom. Tad es būšu vasarā Latvijā, būs jauki… Un tad es domāju – ja es otro kursu pabeigšu, tad jau es būšu tik daudz iemācījusies, ka varbūt tad es beidzot būšu interesanta mājās. Un tā vēl viens solis uz priekšu, vēl viens, bet ap trešo kursu šis zilonis pēkšņi pārvērtās ļoti skaistā, baltā, spēcīgā grifā, kas mani apvij un ceļ uz augšu.

Tev tikko radās šī metafora?

Jā. Tas smagums pārvērtās spēkā, mierā un iekšējā brīvības sajūtā. Bet pēc divarpus gadiem ziloņa. Un tad es arī sapratu, kādā veidā man patīk režisēt un ka aktieriem, kas ir gatavi darboties, tas arī der. Un dažos gadījumos – pat patīk. Parādījās miera sajūta, arī pārstāja nākt panikas lēkmes, kuras, paldies Dievam, mani kopš tā laika vairs nav apmeklējušas. Protams, bija arī darbs ar terapeitu visgrūtākajā posmā.

Nīderlandē?

Nē, attālināti. Tas tiešām bija tāds – vai nu braukt prom, vai zvanīt terapeitei. Vienīgais brīdis, kad es jutos daudz maz atvieglota, bija tad, kad es jutu, ka iemiegu. Un tas nav īsti okei. Tas bija tas posms, kad es dzīvoju ar narkomāniem. Es nezināju, pie kā es eju, vienkārši brīva istaba – nāc. Un tad es sapratu, kur es nonāku. 

Tev tur darīja pāri, vai notika kas slikts?

Paldies Dievam, nē. Es pie viņiem nodzīvoju četrus mēnešus, tajā brīdī nebija, kur iet. Es barikādēju savu istabu ciet, jo, kad viņi salietojās, viņi vairs nesaprata, kura ir kura istaba. Visi dzīvokļa biedri – trīs vīrieši un viņu draugi… Es piezvanīju kursa vadītājam, aprakstīju situāciju. Tad es atradu, ka mūsu skolā ir arī baletskola, un tur ir dzīvoklis baleta studentiem, kas brauc no citām valstīm. Es viņiem piezvanīju, tieši tikko bija aizbraukusi kāda jauna balerīna atpakaļ uz Bulgāriju, un viņiem bija viena brīva vieta. Tad mans kursa vadītājs samaksāja depozītu dzīvoklim, jo es viņam pateicu: «Brāl, šis jau paliek fiziski bīstami, un ir kaut kādas robežas tai visai skaistajai, fakinajai^[5] mākslai!» (Smejas.) «Un šī ir mana robeža.» Viņš iemaksāja depozītu, un es jau nākamajā nedēļā sāku dzīvot ar sešiem spāņu baletdejotājiem, kas arī bija diezgan skaļi, bet fiziski droši. Ap to laiku es sapratu – es jūtos spēcīga, brīva, mierīga. Tad es arī varēju palaist vaļā domu par Latvijas teātra industriju, man vairs nevajadzēja apstiprinājumu. Es biju tik daudz kam izgājusi cauri un sapratusi, ka Nīderlandē mani redz, un man nav jāiemācās vēl ķīniešu valoda, lai es būtu kā vērta. Es tur esmu vienkārši tāpēc, ka es esmu – tāda, kāda esmu. Arī kā režisore. Un tad absolvēšanas gadā es uztaisīju diezgan viduvēju, dīvainu, pārāk sadomātu absolvēšanas izrādi, kas nesanāca. Mēs ar kursabiedriem zinājām, ka Hārlemā ir valsts finansēts teātris Toneelschuur Producties, kur štatā ir režisori, nevis aktieri. Un jauni režisori – kādi četri pieci. Viņi uz katru izrādi piesaista jaunu komandu. Mēs zinājām, ka tad, kad mēs absolvējam, viņi meklē uz nākamajiem četriem gadiem režisorus. Nīderlandē ir četru gadu bloks, valsts teātri iesniedz projektus, lai saņemtu četru gadu finansējumu. Mēs zinājām, ka šis teātris ir ļoti stabils, ar lielu zāli. Bet viņiem bija jānoskatās tava diplomdarba izrāde, lai varētu tevi uzņemt. Kad es plānoju diplomdarba izrādi, nezināju, kāds būs grafiks. Mana pirmizrāde bija 6. jūnijā, un viņiem lēmums jāpieņem 12. jūnijā. Es domāju – kāda iespēja? Iespēju nav. Tikmēr mani kursabiedri sen jau ir bijuši uz intervijām, viņi sēž pusdienās un runā: «Ko tad viņi varētu paņemt? Man liekas – mani un tevi vai viņu un viņu.» Un es tur vienkārši sēžu… Bet man likās – at this point^[6] es esmu bijusi cauri tam, kam esmu bijusi, es jūtos labi, es jūtos mierīga, es esmu amazing^[7], un man viss būs labi. Es biju labā emocionālā un mentālā stāvoklī, un tas man, godīgi sakot, bija svarīgākais. Es biju priecīga, ka vispār tik tālu esmu tikusi. Mans Sīzifa akmens jau bija pāri, otrā pusē. Un tad ir mana pirmizrāde, atnāk teātra mākslinieciskais vadītājs, noskatās, pagriežas un iziet laukā. Un man šķita – nu ja, viņam riebās. Pēc pāris dienām sapratu – es nebūtu es, ja es viņiem neuzrakstītu. Es taču negāju visam šim cauri, lai vēlreiz nepieklauvētu pie tām durvīm. Es viņiem uzrakstīju: «Vai jums būtu 15 minūtes laika? Es sagatavošu prezentāciju, man ir divas trīs idejas. Varbūt jūs interesē, ko es gribētu darīt pēc absolvēšanas.» Man atnāk pēc 10 minūtēm e-pasts: «Klau, šis varbūt ir nedaudz neprofesionāli, bet varbūt varētu rīt 9.00 atbraukt uz teātri?» Es nevarēju, bet atbildēju: «Jā, es varu!» Visu pārplānoju. (Smejas.) Visi mani kursabiedri mēnešiem ilgi gatavojās atbildēt uz viņu iesūtītajiem jautājumiem, es tam gatavojos vilcienā. Brauciens ilgst 12 minūtes. Es aizbraucu, un tās 15 minūtes izvērtās par divām stundām, un tad viņi izsūtīja visiem pretendentiem, ka viņiem par nedēļu jāpagarina lēmumu pieņemšana. Un tad trīs dienas pirms diplomu izsniegšanas man piezvana un saka, ka esmu uzņemta štatā uz četriem gadiem. Un visi tie kursabiedriņi, kuri ēdnīcā pirms tam runāja un rādīja ar pirksteļiem, brauc mājās. (Smejas.) Manas idejas viņiem laikam patika labāk, un es iekļuvu štatā uz četriem gadiem – līdz 2029. gadam. Tas notika trīs dienas pirms izlaiduma, un tajā brīdī es domāju – ja par šo visu būtu uzņemta filma, tā kaut kur šeit beigtos, kad viss, kam tu tikko esi gājis cauri, rezultējas ar štata vietu. Ne tikai tev dod iespēju, bet tev dod priekšroku. Ir četras teātra skolas valstī, ir Beļģijas absolventi, konkurence ir 10 reizes lielāka. Un tad sākās mans profesionālais ceļš Nīderlandē.

Tātad tu jau tur esi vairākas izrādes iestudējusi.

Jā, vairāk iesildošie projekti – pusaudžiem, lokāciju teātris… Cabaret Siberia bija mana debija ar pilnvērtīgu komandu, pilnu finansējumu un tūri. Katra Nīderlandē iestudēta izrāde – īpaši valsts nozīmes – dodas tūrē. Tas būtu tā, ka, piemēram, Valmierā uztaisa izrādi, no sākuma nospēlē 10 reizes Valmierā un tad brauc tūrē pa visu Latviju. Nevis vasarā pirms sezonas sākuma, bet ar aktuālajām izrādēm.

Vai tu plāno atgriezties Latvijā?

Es atgriezīšos Latvijā jau ar konkrētiem plāniem. 2027./2028. gada sezonā sākšu darbu pie savas debijas izrādes Valmieras teātrī. 

Valmierā!

Jā, es esmu par to ļoti priecīga, jo man pagaidām ļoti patīk visa komunikācija ar teātri, teātra vadību.

Dzirdot, kā tev gājis, man šķiet, ka Valmiera varētu būt tava īstā vieta – arī komunikācijas ziņā.

Jā, es tajā komunikācijā ļoti atpazīstu Eiropas teātrus, kuriem arī ir, protams, praktiski apsvērumi, uzņēmējdarbības apsvērumi, kas jāņem vērā. Mēs nevaram izlikties, ka mēs dzīvojam uz mākslas planētas, kurā funkcionē tikai jaukie laumiņu un rūķīšu likumi. Mēs dzīvojam tur, kur mēs dzīvojam – šeit ir tādas iestādes kā Valsts ieņēmumu dienests, Kultūras ministrija, ir likumi, apdrošināšanas, nodokļi, ir nauda.

Vai arī tādas nav.

(Smejas.) Vai arī tādas šobrīd nav, un ir ļoti muļķīgi to ignorēt. Tieši Valmieras teātrī es jūtu labu balansu starp to, ka ir pragmatiskie apsvērumi, bet tas viss ir cilvēcības vadīts.

Tieši tā!