Mārtiņš Meiers: «Ar Hamletu katru izrādi notiek kaut kas jauns. Tas teksts ir tāda simfonija, ka var gūt tik bezgala daudz jēgas savilkumu un tie visi ir bezgala aizraujoši.» Titullomā izrādē Hamlets (2019) Valmieras teātrī. Foto – Mārtiņš Vilkārsis

«Kopā» man šķiet svarīgākais vārds

Ar Valmieras teātra aktieri Mārtiņu Meieru sarunājas Edīte Tišheizere

Mārtiņam Meieram šobrīd ir ļoti īpašs brīdis skatuves karjerā. Pēc trīspadsmit sezonām Valmieras teātrī viņu vairs nevar dēvēt par jaunu aktieri. Pagājušajā gadā nospēlētais Hamlets, par ko saņemta «skatuves nagla» Spēlmaņu naktī, arī ir apliecinājums noteiktai meistarības pakāpei. Indra Roga Mārtiņu piesaistījusi kā pedagogu, audzinot topošos Valmieras teātra aktierus. Aiz puiciskās ārienes aizvien noteiktāk atklājas nobriedusi un intriģējoša personība.

Edīte Tišheizere. Tu biji režisors Normunda Naumaņa Mākslas kritikas balvai. Tur bija ļoti interesanti dažādu mākslu kritiķu izteikumi, nebija tikai par teātra kritiku. Vai tiešām nebija nekā, kas būtu rakstīts par teātra kritiķiem? 
Mārtiņš Meiers. Par Kritikas balvu – tas man bija personisks darbs. Jo cik bieži kritiķi runā ar citiem kritiķiem, dzird, ko citi kritiķi saka? Jo man, piemēram, ļoti patīk mākslas kritikas un esmu daudz lasījis un ietekmējies.

Bet Latvijā es pats zinu tikai teātra kritiku. Un tas mani nomulsināja. Teātra kritika ir visskaļākā, visaktīvākā, visredzamākā. Tas bija apzināts solis, jo teātra kritika tāpat iekļaujas kopējā mākslas kritikā. Mēs jau tāpat šo apbalvošanu veicām teātra valodā. Mēs jau esam teātrī, jūs jau redzat aktierus, ir jau scenogrāfija, teātris jau ir šeit. Un man tā šķiet, ka citām mākslas disciplīnām ir cits noskaņojums nekā teātra kritikai kopumā. Cits sarunas veids. 

Un sakrita, ka atradu šos rakstus, kur kritiķi savā starpā strīdējās par kritiku. Tie bija periodikā publicēti raksti, jo tas tieši ir kritikas pamats, pamatmaize. Kritiķi strīdējās… Tas bija pirms pāris gadiem, kad žurnālos The New Yorker un The Guardian izraisījās četru, piecu kritiķu sadursme. Un katrs rakstīja ļoti argumentēti. Un es sapratu, ka vislielākajā zelta vērtē ir pati vajadzība argumentēt. Man bija liela bauda to lasīt. Jo viņi asprātīgi strīdējās par savu profesiju, un bija skaidrs, ka kritiķi paši sevi uztver tomēr cienījami. Viņi ciena savu esamību, darbu, kuru teātra vidē, protams, vienmēr praktiķi uztver pavirši. Nē, nu, ne pavirši, bet kā uzbrukumu vai kā kaut kādu klauvējienu no ārpuses, kad kāds laužas iekšā un izjauc ballīti. Viņi rakstīja par to, ka kritiķa profesija ir daļa no mākslas. Un punkts. Man pašam tā bija tāda kā atklāsme. Un ka profesionāla kritika ir lieta, kuru vienkārši vajag uzturēt tāpēc, ka šobrīd ir tik daudz iespēju publiski paust savu viedokli, ļoti daudz viedokļu.

Ļoti daudz.
Un es būtu priecīgs, ja varētu sekot vienai vai divām, trim balsīm, personībām, kuru viedokli par konkrēto jomu es cienu. Jo es nogurstu no informācijas. Bet kritika tiešām palīdz, kritiķi dara to melno izskaidrošanas darbu. Fokusē skatienu. 

Agrāk kritiķi ir bijuši arī praktiķi, Vailds rakstīja kritikas, arī mākslinieki ir paši rakstījuši kritikas. Tas bija – nu, es uzrakstīju par tevi, tu uzraksti par mani. Tā ir izaugusi līdz atsevišķai disciplīnai, kas prasa jau pilnu atdevi. Un tas, ka šo profesiju nevis neciena, bet ka viņa tā kā pazūd tajā informācijas jūklī… Man bija ļoti svarīgi, es teikšu naivi, gan vienkārši celt pašapziņu profesijai, gan apliecināt kritiķu tiesības izteikties, gan savu vajadzību viņos klausīties.

Kas bija tās fantastiskās izstādes idejas autors?
Es gribēju, lai ir mākslas darbi. Kritiķu portretu radīšana uz vietas. Pormale to definēja kā izstāžu zāli. Kad uzzinājām nominantus, tad Krišjānis Elviks mēnesi meklēja, kā katru iztulkot. Ņujorkā atjaunoja MoMa muzeju, un redzēju

tādu video, kā nes iekšā mākslas darbus, ar kādu rūpību to dara, ar slotiņām slauka. Cimdos. Un kāpēc mēs pret kritiķi nevaram izturēties tāpat – kā pret mākslas darbu? Sākumā tur bija dziesma Mīli, mīli mani, saki, ka tu mīli mani, un to tikpat daudz saka mākslas darbs kritiķim, kā kritiķis saka mākslas darbam. Mīli mani, esi pret mani godīgs. Tās ir abpusējas attiecības. Un vēl viena tēma ir, ka mākslu vajag aiztikt. Vajag aizskart, vajag grozīt, mīcīt. Man bija viens citāts, ko tur neieliku, bet kas man ļoti patīk: man nevajag mākslu, kas trīc kā apses lapa, dodiet man mākslu, kas izdzīvo pēc āmura sitiena.

Žurnāli