Mālu ansamblim 50

MIČOTĀJI AUSTRĀLIJĀ UN MĀLU ANSAMBĻA RAŠĀNĀS

Pirmā teātra izrāde, kas tika uzvesta publikai ar Mālu ansambļa vārdu, bija Varbūtības. To pirmoreiz izrādīja Melburnas Latviešu namā 1976. gada 1. augustā. Sekoja izrādes vēl divās Austrālijas pilsētās – Sidnejā un Adelaidē. Pēc tam Mālu ansamblis ar Varbūtībām devās turnejā uz Eiropu, kur to uzveda 3. Daugavas Vanagu globālajās dienās Londonā. No 1976. gada augusta līdz oktobra sākumam sekoja izrādes Londonā, Zviedrijā (Stokholmā, Upsalā, Norčepingā u.c.), Vācijā (Manheimā, Štutgartes Dziesmu dienās, Minsterē, Hamburgā u. c.), un atkal Anglijā (Straumēnos, Līdsā, Mūsmājās u. c.).

Doma par šādu teātra turneju uz otru pasaules malu bija radusies gadu agrāk, 1975. gadā. Tajā gadā Austrālijā viesojās jaunu latviešu bars galvenokārt no Eiropas. Tas bija Minsteres Latviešu ģimnāzijas skolnieku, absolventu un draugu iestudētais Mičošanas uzvedums, kas bija radies jauniešu pašu ierosmē, bez skolas vadības atbalsta. Ar šo uzvedumu bija izbraukāti Eiropas latviešu centri, pēc tam Ziemeļamerika. It kā jokodamies, pēc Amerikas turnejas mičotāji teikuši, ka atliekot vienīgi Austrālija. 1975. gadā šis joks kļuva par īstenību.

Austrālijas latviešu jauniešiem mičotāju turneja Austrālijā bija ārkārtīgi nozīmīga. Vairāk nekā 40 turnejas dalībnieki izbraukāja piecas Austrālijas pilsētas, kur viņi uzstājās ar diviem uzvedumiem – Mičošanu un latviešu dzejas uzvedumu, ko bija izveidojis Juris Kronbergs. Šie vairāk nekā 40 jaunieši katrā pilsētā tika izmetināti pie vietējiem latviešiem un katrā pilsētā dažās dienās izveidoja kontaktus un sadraudzējās ar vietējiem latviešiem. Austrālijas latviešu jaunatnei, kas jutās tik tālu prom no citiem trimdas latviešiem, šī bija jauna, svaiga, radoša saite ar pārējo latviešu trimdu.

Melburnā jau agrāk bija radusies doma sagaidīt mičotājus ar teātra izrādi. Mārai Eichmanei-Rozītei bija iedvesma ar Melburnas jauniešiem iestudēt Ērika Ādamsona lugu Mālu Ansis. Diemžēl dažādu iemeslu dēļ iestudēšana ievilkās, un izrāde bija gatava tikai pāris mēnešus pēc tam, kad mičotāji jau bija prom.

Tomēr Mālu Anša izrāde Melburnā izdevās labi, un svinot pēc tās es izmetu ierosinājumu, ka mēs varētu sagatavot jaunu izrādi un ar to apbraukāt Eiropu. Ierosinājums daudziem likās apsveicams, un tajā vakarā radās doma, ka tādā gadījumā mums vajadzētu saukties par Mālu ansambli. Ar laiku, turnejas domu apsverot nopietnāk, bija seši jaunieši, kas bija ar mieru un kam bija iespējams vairākus mēnešus no savas dzīves veltīt šim projektam. Ķēros pie iestudējuma plānošanas, un mēs visai drīzi uzsākām mēģinājumus.

Biju jau mičotāju turnejas laikā savu ieceri izklāstījis Mičošanas projekta ierosinātājam – Vilnim Zaļkalnam. Viņš bija ar mieru palīdzēt noorganizēt šādu mūsu teātra turneju Eiropā.

VARBŪTĪBAS

Varbūtību Eiropas turnejā piedalījās Roberts Brenners, Viktors Brenners, Rasma Saulīte, Brigita Stroda, Silvija Stroda un Juris Rozītis.

Mēģinājām vairākus mēnešus galvenokārt Brenneru vecāku garāžā. Bijām arī kādas dienas Daugavas Vanagu īpašumā uz laukiem ārpus Melburnas. Tur bijām kopā no rīta līdz vakaram, nodarbojāmies ar dažādiem teātra vingrinājumiem un akrobātiku, improvizējām skatus, veidojām lugas scenāriju un saliedējām ansambli. Izmēģinājām arī dažādu mūziku un skaņas efektus.

Izrādes pamatā bija tautas pasakas un teikas. Meklēju tādas, kas bija neparastākas, izvairījos no labi pazīstamām.

Pamata fabula: mēs bijām ceļojoša viduslaiku spēlmaņu – komediantu trupa, kas ceļo no pilsētas uz pilsētu un uzved vietējiem pasakas. Katram spēlmanim bijām izgudrojuši savu stāstu. Bija gan lāča dēls (Roberts Brenners), gan žonglieris (Viktors Brenners), gan dejotāja, kas apdejojusi visu pasauli (Rasma Saulīte), gan priesteriene, kas nozagusi svēto uguni (Brigita Stroda), gan arī meža māte (Silvija Stroda). Sākotnēji bija arī vēl alķīmiķis, bet, tēlotājam pametot ansambli, es biju spiests pārņemt viņa lomas dažādajās pasakās. Darīju to ar vienkāršu tēla vārdu melnais vīrs.

Kostīmus radīja Brigita Stroda. Tie bija piemēroti katram tēlam un grezni izdomāti. Uzsākot izrādi, katrs nometa savu ārējo kārtu un kļuva par vienkāršu spēlmani, kas tēloja līdzi dažādās pasakās.

Par mūziku izrādei rūpējās Silvija Stroda, ģitāru spēlēja Viktors Brenners. Pārējais ansamblis piedalījās gan ar balss efektiem, gan sitot dažādus instrumentus, grabuļus, zvaniņus.

Labi pazīdami Austrālijas latviešu namus, mēs izrāžu zāli bijām iekārtojuši neparastā veidā. Publika sēdēja uz skatuves, skatuves priekšā, un divās, trīs rindās gar zāles garajām sienām, tā izveidojot it kā U-burtu, kas ietvēra spēles lauku. Zāles ‘aizmugurē’ bijām uzstādījuši dzīvības koku kā stilizētu latviešu rakstu. (Koks bija saliekams no papes caurulēm, lai būtu viegli pārvadājams turnejā). Kokam priekšā bija izklāta liela, balta, apaļa drēbe (Brigita bija atradusi lietotu izpletni) uz kuras bija uzkrāsota mitoloģiska karte – ar jūrām, kalniem, upēm, pilsētām. Pēc katras uzstāšanās iezīmējām to pilsētu, kur nupat bijām bijuši. Rīkotāji un draugi no tās pilsētas arī drīkstēja parakstīties uz kartes.

Uz šī paklāja bija arī izvietoti mūsu mūzikas instrumenti, gaidot izrādi.

Ansamblis kā ceļojoši spēlmaņi iesoļoja zālē, dziedot Spēlmaņu dziesmu.Sapulcējamies pie koka, novilkām tēlu ārējos kostīmus un sākām spēlēt pasakas. Tie, kas nepiedalījās kādā pasakā, uz ceļiem tupēja uz pasaules kartes, gādāja par mūziku un skaņu efektiem vai stāstīja pasaku. Citi zāles vidū tēloja stāstīto.

Kad visas pasakas bija notēlotas, mēs atkal uzvilkām ārējos kostīmus, kas izteica mūsu individuālos dzīves stāstus, un soļojām prom it kā uz nākamo pilsētu, dziedādami Dziesmu laikam. Aizsoļodami prom, katrs no ansambļa noņēma no kakla mazu, primitīvu māla medaljonu ar stilizēto dzīvības koku viena pusē un otrajā pusē iegrebtu tekstu MĀLU ANSAMBLIS LXXVI un pasniedza to kādam publikā.

Spēlmaņi devās tālāk.

Pilnu rakstu lasiet Zviedrijas latviešu kultūras fonda «Skat» vietnē.