«DRAAMA» ir vieta, kur atgriezties

Saruna ar Igaunijas teātra festivāla DRAAMA organizatoru pārstāvēm – festivāla direktori Mari Nurku (Mari Nurk) un Igaunijas Teātra aģentūras vadītāju, festivāla DRAAMA radošās grupas locekli Līsi Aibelu (Liisi Aibel).

Linda Rudene. Vispirms es labprāt dzirdētu, kā īsti radās DRAAMA festivāls, jo angliski apkopojumu neatradu. Esmu šeit viesojusies jau daudzus gadus, bet tā arī neesmu pajautājusi – kurā gadā festivāls aizsākās, kas to dibināja?

Mari Nurka. DRAAMA festivāls radās pirms 30 gadiem.

Linda. Trīsdesmit?

Mari. Jā, tas tika dibināts 1996. gadā. Ideja nāca no Igaunijas Teātra savienības, par paraugu tika ņemts Tamperes festivāls Somijā, lai visi teātri varētu izrādīt savus labākos iestudējumus. Šo 30 gadu laikā festivāls ir piedzīvojis daudz pārmaiņu, meklējot labāko veidu, kā veidot programmu: vai to kūrē kāds konkrēts cilvēks, vai arī paši teātri izvēlas, kuru savu labāko darbu vest uz festivālu. Katram modelim bijuši gan plusi, gan mīnusi. Sešus gadus festivālu kopā ar radošo padomi ir veidojusi Hedi Līsa Tōme (Hedi-Liis Toome), un tagad vadību esmu pārņēmusi es. Šobrīd ir nostiprinājusies forma, ka programmu veido radošā padome. Tātad festivāls demonstrē radošās padomes izvēles. Manuprāt, tas ir labākais veids. Pēc tik daudziem eksperimentiem beidzot ir izveidojusies stabilitāte, un es gribētu to saglabāt. Pārņemot festivālu, mēs nedaudz mainījām radošās padomes sastāvu, iekļaujot tajā arī aktieru un scenogrāfu pārstāvjus, ne tikai teātra kritiķus. Tādējādi rodas atšķirīgi skatījumi uz teātri, jo radošā padome fiziski nevar noskatīties visus 250 vai 300 jaunos iestudējumus, kas vienas sezonas laikā top Igaunijā. Par šā gada programmu esmu saņēmusi daudz komplimentu – cilvēki saka, ka tā ir daudzveidīga un ir interesanti darbi, kurus sezonas laikā viņi, iespējams, nemaz nebija pamanījuši. Festivāls savā ziņā atspoguļo mūsu teātra gaumi. Cilvēki novērtē, ka mūsu izvēles ne vienmēr ir piesardzīgi drošas. Man šķiet, tieši tas programmu padara interesantāku – ir iespēja ieraudzīt izrādes, par kurām skatītāji varbūt nav pat dzirdējuši vai ir tikai dzirdējuši, bet nav paguvuši noskatīties, jo daži no iestudējumiem spēlēti vien sešas vai desmit reizes.

Linda. Cik cilvēku ir radošajā padomē?

Mari. Mēs esam pieci.

Linda. Vai padomes sastāvs katru gadu mainās, vai arī ir kādi citi noteikumi, rotācija?

Mari. Padome strādā vienu sezonu, un mēs katru reizi izvēlamies tās sastāvu. Līsi padomē ir bijusi daudzus gadus. Viņa ir tā nemainīgā konstante un ieņem būtisku lomu programmas veidošanā – tā daļēji pārklājas ar Showcase programmu.

Līsi Aibela. Kopš sākām DRAAMA festivāla un Showcase sadarbību, DRAAMA programmā ir vairāk eksperimentālu darbu. Tas ir risks gan skatītājiem, gan festivālam, tomēr liela daļa Tartu publikas to augstu vērtē, jo citādi šādi iestudējumi līdz viņiem, visticamāk, nemaz nenonāktu.

Mari. Daudziem mazajiem teātriem un eksperimentāliem projektiem nav finansējuma, kas ļautu doties viesizrādēs uz citu pilsētu; arī Igaunijas kultūras finansēšanas sistēma to ne vienmēr spēj nodrošināt. Savukārt festivāls nodrošina norises vietu un sedz arī mākslinieku honorārus. Viņiem atliek atbraukt un parādīt savu darbu. Festivāls dod iespēju iepazīstināt Tartu un, plašāk raugoties, Dienvidigaunijas publiku ar šiem teātra māksliniekiem un trupām. Tādējādi festivāls ir gan satikšanās vieta, gan veids, kā paplašināt auditoriju.

Līsi. Viens no galvenajiem jautājumiem, kas DRAAMA festivālu pavada, ir – kas ir mērķauditorija, kam festivāls ir domāts? Un kurš patiesībā veido programmu.

Linda. Jā, tas bija arī viens no maniem jautājumiem.

Mari. Lielākoties mūsu publika ir pusmūža vai vecāka gadagājuma cilvēki. Taču eksperimentālāki teātra darbi festivālam piesaista arī jaunāku auditoriju. Viens, par ko šā festivāla laikā aizdomājos, ir biļešu cenas. Lai festivāls kļūtu pieejamāks jauniešiem, īpaši tad, ja cilvēks vēlas redzēt vairāk nekā vienu izrādi.

Linda. Piemēram, piedāvājot kādu biļešu komplektu?

Mari. Jā, tieši tā. 

Linda. Es gribētu labāk saprast DRAAMA festivāla un Showcase festivāla saikni – kur abas programmas pastāv neatkarīgi un kur tās satiekas?

Līsi. Pilnais nosaukums ir Estonian Contemporary Performing Arts Showcase. Tā ir programma ārvalstu kuratoriem, kurus uzaicinām personīgi. Mēs veidojam īpašu viņiem veltītu četru dienu programmu, paredzot, ka viņi skatīsies visas izvēlētās izrādes, tāpēc arī programmas secība ir zināmā mērā dramaturģiski veidota. Divas dienas viņi pavada Tallinā, skatoties izrādes, kuras vēlamies parādīt, bet kuras dažādu iemeslu dēļ nevar atvest uz Tartu vai kuras nav tik piemērotas Tartu auditorijai. Pēc Tallinas dodamies uz Tartu, kur viņiem atkal ir īpaši atlasīta divu dienu programma. Abu festivālu sadarbība sākās kovida laikā. Pirms tam Showcase ilgu laiku bija atsevišķs festivāls, kas notika Tallinā novembrī. Pandēmijas laikā bija loģiski apvienot spēkus. Mēs ieguldījām lielu darbu programmas veidošanā, taču nezinājām, vai rudenī vispār varēs uzņemt ārvalstu viesus. Tāpēc šķita saprātīgi apvienoties – pat ja viņi nevarēs atbraukt, mums tik un tā būs festivāls. Toreiz tas bija sava veida drošības spilvens. Sākumā neplānojām, ka sadarbība turpināsies ilgi, bet redzējām, cik ļoti viesiem patīk šīs divas dienas Tartu, un bija loģiski turpināt. Mēs esam dažādas institūcijas ar atsevišķiem budžetiem, tomēr varam viena otru atbalstīt. Mari, kad tu pārņēmi festivālu, šī sistēma jau bija pašsaprotama. Vai, sākot darbu, tu vispār saprati, kā tā darbojas?

Mari. Nē, nesapratu. (Visas smejas.) Pēc pirmās sezonas man ir radies jautājums par to, kā DRAAMA festivālu padarīt pievilcīgāku ārvalstu viesiem un skatītājiem. Viens no maniem mērķiem ir vairāk uzrunāt ārzemniekus, īpaši Latvijas publiku, kas ir ļoti ieinteresēta starptautiskajā teātrī. Aicināt viņus atbraukt un redzēt, ko piedāvā Igaunijas teātris. Lai cilvēki zina: Tartu notiek šāds festivāls, tas ir pavisam tuvu Latvijai, un turklāt tagad uz Tartu var atbraukt arī ar vilcienu. (Smejas.) Līsi jau ir savs profesionālais kontaktu loks, bet es redzu daudz plašāku potenciālu. Piemēram, latviešu aktieri, režisori un dramaturgi varētu braukt uz festivālu, atklāt jaunus scenogrāfus, režisorus un izrādes un vienas nedēļas laikā gūt priekšstatu par to, kas pašlaik notiek Igaunijas teātrī. Turklāt ne tikai laikmetīgajā skatuves mākslā un eksperimentālajā teātrī, bet arī tradicionālākās teātra formās.

Līsi. Manuprāt, tā ir galvenā atšķirība starp Showcase un DRAAMA kopējo programmu, kurai arī tiek nodrošināts tulkojums. Showcase programmā iekļaujam darbus, kuriem ir potenciāls ceļot uz ārzemēm. Savukārt, atbraucot uzDRAAMA, iespējams gūt plašāku priekšstatu par Igaunijas teātra ainavu. Showcase norisē mūsu mērķis nav viesiem demonstrēt pilnīgu Igaunijas teātra panorāmu. Viņi zina, ka redz tikai nelielu, tieši viņiem atlasītu daļu. Teātris ir viņu ikdiena un darbs, un tāpēc viņiem nav nepieciešams redzēt visu plašo spektru. Turklāt Showcase programmā mēs nekad neiekļaujam izrādes, kuru pamatā ir ārvalstu dramaturģija. Tie vienmēr ir pašu autori.

Linda. Mari, šis ir tavs pirmais gads festivāla vadībā. Ko tu darīji iepriekš, un kādi tagad ir tavi galvenie pienākumi?

Mari. Es savā ziņā esmu «melnais zirdziņš». (Līsi smaidot noliedzoši šūpo galvu.) Igaunijas Drāmas teātra mārketinga direktorei pārņemt DRAAMA festivāla vadību nav ierastākais ceļš. Parasti šādā amatā nonāk teātra kritiķis, dramaturgs, režisors vai kāds cits no teātra mākslas vides. Taču es vienmēr esmu sekojusi festivālam un domājusi, ka gribētu kaut ko producēt vai organizēt pati. Sešus gadus esmu strādājusi Baltoscandal komandā – tas ir viens no nedaudzajiem Igaunijas starptautiskajiem festivāliem, kas notiek regulāri. Īstajā brīdī biju īstajā vietā. Ļoti priecājos par šo iespēju, jo man tas ir liels gods. Esmu no Tartu, tāpēc man bija savs redzējums par to, kā tas varētu attīstīties. Manuprāt, festivāla būtība nav mainījusies, taču ar savu mārketinga un komunikācijas pieredzi redzēju, cik daudz neizmantota potenciāla tam ir tieši komunikācijā. DRAAMA festivāls ir iespēja runāt par Igaunijas teātri daudz plašāk. Man šķiet, viens no jaunās komandas pienesumiem ir tas, ka festivāls kļuvis redzamāks gan medijos, gan Tartu pilsētvidē. Šo domāšanas veidu esmu paņēmusi līdzi no savas iepriekšējās darba pieredzes mārketingā un komunikācijā. Savukārt Līsi un radošā padome dod māksliniecisko ieguldījumu, izvēloties, kādus darbus vēlamies parādīt. Pēc tam stafeti pārņemam mēs un cenšamies radīt pēc iespējas labākus apstākļus, lai mākslinieki varētu Tartu izrādīt savus darbus.

Linda. Taču festivāls nesastāv tikai no izrādēm, vai ne? Ir arī papildu programma – sarunas, konferences un citi notikumi. Vai arī tos organizē jūsu komanda?

Mari. Manā komandā ir cilvēks ar izglītību teātra zinātnē, kurš tieši ar to nodarbojas. Sarunas pēc izrādēm festivālā ir tradīcija jau aptuveni desmit gadus. Igaunijas teātrī nav īpaši ierasts, ka pēc izrādes skatītājiem ir iespēja satikt tās veidotājus, bet DRAAMA ir vieta, kur abas puses savedam kopā. Cilvēki divas vai trīs stundas ir pavadījuši vienā tumšā telpā, un pēc tam viņiem ir iespēja kopīgi pārrunāt tikko piedzīvoto. Tā ir tradīcija, kuru ļoti novērtējam un gribam saglabāt, vienlaikus arī paplašinot sarunu loku. Mēs nerunājam tikai par tikko redzēto izrādi – festivāls dod iespēju apspriest arī tēmas, kas, pēc mūsu domām, pašlaik ir aktuālas. Piemēram, šogad runājām par jaunajiem teātra kritiķiem – kur viņi ir, ko domā un kā viņiem ienākt profesionālajā vidē. Bija arī saruna ar Līsi uzaicinātajiem ārvalstu kuratoriem, lai dotu ieskatu tajā, kas pašlaik notiek ārpus Igaunijas un ko viņi meklē. Manuprāt, Igaunijas teātrim pietrūkst kaut kā tāda, ko ļoti novērtēju Latvijā: jums ir liela interese par Igaunijas teātri, bet mums līdzīgas intereses par kaimiņiem nav. Mums trūkst dialoga ar Somiju, Latviju un Lietuvu, īpaši medijos. 

Linda. Varbūt tas ir tāpēc, ka jums pašiem ir tik plašs piedāvājums – citiem vienkārši neatliek laika. Tu minēji, ka gadā top ap 250–300 jaunu iestudējumu. Tas ir milzīgs skaits! Man likās, ka mums ir daudz, bet Latvijā ir maksimums 150.

Mari. Tiešām, tikai?

Linda. Bet jums ir arī daudz vairāk teātru, vai ne?

Mari. Jā, tā gan ir.

Līsi. Tomēr man šķiet, ka Igaunijas teātra profesionāļi diezgan labprāt brauc uz Latviju skatīties teātri.

Mari. Jā. Pietrūkst tikai tā, ka tie, kuri aizbrauc, pēc tam dalītos redzētajā ar cilvēkiem, kas palikuši mājās un paši to nav varējuši piedzīvot. Šonedēļ man bija ļoti vērtīga saruna ar teātra profesionāļiem no Islandes, un es būtu vēlējusies, kaut Igaunijas teātru vadītāji un kultūrpolitikas veidotāji dzirdētu, kādos apstākļos strādā teātris Islandē. Salīdzinājumā mēs Igaunijā esam ļoti privileģētā situācijā. Tieši šādu perspektīvu festivāls var dot, iespēju salīdzināt un aptvert, ka patiesībā mums taču ir tik daudz iespēju.

Līsi. Mums ir arī lieliskas teātra izrādīšanas vietas. Bet, atgriežoties pie tava jautājuma par papildu programmu, pasākumu ir tik daudz arī tāpēc, ka ne visu organizē DRAAMA festivāls viens pats. Piemēram, teātra laboratoriju New North, kas saved kopā Skandināvijas dramaturgus un jaunos Igaunijas režisorus, organizē Igaunijas režisoru un dramaturgu savienība. Savukārt Igaunijas Teātra konferenci rīko Igaunijas Skatuves mākslas institūciju asociācija, kurai šogad aprit 35 gadi. DRAAMA ir lieliska platforma sadarbībai ar citām organizācijām. Vēl viena sena tradīcija ir Igaunijas teātra gadagrāmatas atvēršana, ko rīko Igaunijas Teātra savienība. Šogad tā iznāk jau 73. reizi, tā patiešām ir ļoti sena tradīcija.

Mari. Būtībā festivāls var kļūt par jumtu dažādām idejām – ļaut tās izmēģināt, eksperimentēt un īstenot jaunus pasākumus. Mēs varam piedāvāt mārketinga atbalstu un platformu, kas palīdz tiem kļūt pamanāmākiem, jo festivāla laikā Tartu ir daudz teātra profesionāļu. Jaunie režisori, kuri rāda savus darbus New North laboratorijā, iegūst iespēju nonākt teātru vadītāju redzeslokā. Viņi, visticamāk, atnāks paskatīties un varbūt piedāvās sadarbību.

Linda. Tas rada arī īpašu festivāla izjūtu – Tartu visapkārt redzi cilvēkus ar festivāla akreditācijām, un tā varbūt arī ir vieglāk uzsākt sarunu un iepazīties. Labi, tagad lielais jautājums – kas īsti notiek radošajā padomē? Kā jūs izvēlaties? Kā nonākat līdz galīgajam lēmumam par to, ko skatītāji festivālā redzēs un piedzīvos, ja gadā ir 300 pirmizrādes?

Mari. Mums ir demokrātiskas un atklātas diskusijas. Viens no jautājumiem, ko man nemitīgi uzdod, ir: «Vai programmai ir kāda tēma vai īpašs fokuss?» Taču jau pašā sākumā sapratām – tiklīdz nosaki tēmu, izvēles loks kļūst šaurāks, un mēs to negribējām. Manuprāt, šādam festivālam tēma nav nepieciešama.

Līsi. DRAAMA vēsturē tas jau ir izmēģināts – kādā periodā programmai bija konkrēts tematiskais fokuss. Taču tas tikai sašaurina iespējas.

Mari. Daudz atkarīgs no tā, cik spēcīga bijusi iepriekšējā sezona. Mēs cenšamies atrast interesantus, svaigus iestudējumus un darbus, kas aizvadītajā sezonā mūsu acīs kaut kādā ziņā izcēlušies, un parādīt tos Tartu publikai un ikvienam, kurš vēlas šo nedēļu pavadīt Tartu.

Līsi. Mari ir izdevies sapulcināt ļoti labu padomes kodolu. Mums ir atšķirīgi skatījumi un pieredze, bet samērā līdzīga gaume. Katrs ienes sarunā kaut ko jaunu, tomēr mūsu priekšstati par teātri nav diametrāli pretēji, tāpēc vienoties ir diezgan viegli. Turklāt padomē pārstāvētas dažādas paaudzes: ir cilvēki divdesmit, trīsdesmit un četrdesmit gadu vecumā.

Linda. Tomēr joprojām grūti iztēloties, kā nonākat līdz gala lēmumam, ja iespēju ir tik daudz un nav konkrētas mērķauditorijas.

Līsi. Sākumā mēs vienkārši izvirzām priekšlikumus. Pirmajā kārtā katrs piedāvā izrādes, kas pašam ļoti patikušas. Kad tās visas ir «uz galda», skatījumu var paplašināt. Varbūt kāds darbs nav gluži manā gaumē, bet es varu atzīt, ka tas ir profesionāli augstā līmenī veidots un tam noteikti ir sava auditorija. Tad nāk klāt vēl citi slāņi. Beigās paskaties uz kopējo atlasi un redzi: te ir kaut kas kuratoriem, te – publikai, kas novērtē eksperimentālāku mākslu, te – tiem, kuri grib ko drošāku, bet ļoti kvalitatīvi veidotu, un te ir arī kaut kas pavisam radikāli eksperimentāls. Kādā brīdī redzi, ka esam aptvēruši ļoti dažādas intereses.

Mari. Mēs neizvēlamies drošāko ceļu. Es zinu, ko iespējams panākt ar labu mārketingu un komunikāciju. Izpārdota izrāde man nav galvenais mērķis. DRAAMA zīmols ir ļoti spēcīgs, un Tartu publikai ir milzīga apetīte pēc laba un dažāda teātra. Tāpēc es nebaidos riskēt.

Linda. Līsi, tu teici, ka Showcase programmai ir sava iekšējā dramaturģija – secība, kādā viesi skatās izrādes. Vai arī DRAAMA programma tiek veidota no šādas perspektīvas? Es zinu, ka es kā skatītāja savā galvā to tik un tā izveidoju. Varu noskatīties divas pilnīgi atšķirīgas izrādes, bet prāts vienalga sāk veidot saiknes starp piedzīvoto.

Līsi. Šī dramaturģija nav balstīta tēmās, drīzāk enerģijas līmenī. Jāņem vērā, ka kuratora uztveres spēja dienas gaitā mainās, un programma jāveido, domājot arī par to.

Linda. Jā, tieši to es domāju. Es pat nemēģinu meklēt līdzības – drīzāk mans prāts savieno pieredzes un izveido sava veida piedzīvoto emociju dramaturģiju. Piemēram, vakar pa dienu noskatījos Expedition Theatre izrādi Pat nepamanīju tavu aiziešanu (I Didn’t Even Notice You Leaving), bet vakarā – Maikes Londas Trīs balādes, stāsts un manas mātes mantojums (Three Ballads, a Story and My Mother’s Estate), un biju ļoti pateicīga tieši par šādu secību. Pēc pirmās izrādes – brīnišķīga, bet ārkārtīgi intensīva emociju sprādziena – bija liels atvieglojums dienu pabeigt ar kaut ko tik smalku un trauslu. Man pašai vairs nebija jānomierina uzārdītās emocijas – jūs ar šo iekšējo dramaturģisko loku to izdarījāt manā vietā.

Mari. Tas ir ļoti forši! DRAAMA gadījumā gan situācija ir citāda nekā Showcase, jo festivāla izrādēm parasti ir dažādas auditorijas. Nav tā, ka viens liels skatītāju pūlis visu dienu pārvietojas no vienas izrādes uz nākamo; Showcaseprogramma šogad ir intensīvāka un koncentrētāka. No DRAAMA skatpunkta programmas plānošana ir daudz praktiskāka – kurš, kad un kur var ierasties. Tur dramaturģijas ir mazāk.

Linda. Kāpēc DRAAMA festivāls savulaik tika izveidots tieši Tartu, nevis Tallinā?

Mari. Tartu ir vieta, kur aptuveni pirms 150 gadiem dzimis igauņu teātris. Tas ir viens iemesls. Otrs – laikā, kad festivāls tika dibināts, Vanemuines teātra vadītājs esot teicis: «Jā, brauciet uz Tartu, es to noorganizēšu.» Tāpēc DRAAMA sākotnēji notika sadarbībā ar Vanemuini. Droši vien tie bija ļoti praktiski apsvērumi. Bet Tartu vide ir pateicīga, jo tā ir koncentrētāka. Tā paša iemesla dēļ Baltoscandal notiek Rakverē – pilsētā, kas ir vēl mazāka par Tartu. Festivālam nāk par labu lokācija, kur viss ir kompakts, un cilvēki var vieglāk sanākt kopā. Tallinā ļaudis, visticamāk, izklīstu pa visu pilsētu.

Līsi. Savulaik DRAAMA festivālā bija arī viesizrādes no Latvijas un Lietuvas. Bet tas notika reizi trīs gados Baltijas Drāmas foruma laikā.

Linda. Lasot par DRAAMA programmu, redzēju, ka tiek pieminētas arī nominācijas un apbalvojumi. Kā šī sistēma kopumā darbojas?

Līsi. Nominācijas un balvas DRAAMA programmas veidošanu neietekmē, jo lēmumi par festivāla programmu parasti tiek pieņemti agrāk, nekā tiek paziņotas nominācijas. Taču tā kā arī mums ir zināma profesionālā kompetence šajā laukā, nominācijas un mūsu izvēle diezgan bieži pārklājas. Balvu žūrijas darbu organizē Igaunijas Teātra savienība, un mums ir ap 28 kategorijām – tas ir milzīgs skaits. Zinu, ka Latvijā sistēma ir citāda, pie mums ne gluži katrai, bet lielākajai daļai kategoriju ir sava specifiska žūrija. Nominācijas izziņo 1. martā, bet balvas pasniedz 27. martā – Starptautiskajā teātra dienā.

Linda. Mari, tu minēji, ka viens no mērķiem ir panākt, lai uz festivālu brauktu vairāk skatītāju no Latvijas. No savas pieredzes varu teikt, ka tā ir lieliska iespēja vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, festivālā ir ļoti dažādas izrādes, un tu nekad īsti nezini, ko sagaidīt, – tas vienmēr pārsteidz. Otrkārt, es gandrīz neko nezinu par šo darbu kontekstu. Protams, zinu atsevišķus autorus, režisorus un teātrus, bet man nav vajadzības zināt darba tapšanas fonu. Nezinot priekšvēsturi, šķiet, varu daudz «tīrāk» uztvert to, kas notiek uz skatuves. Šķiet, ka šeit vairāk nekā Latvijā varu uzticēties savai intuīcijai. Es tik daudz nesalīdzinu, prāts nepārtraukti neproducē atmiņu uzplaiksnījumus – kur esmu redzējusi šo, kur kaut ko līdzīgu. Un tādēļ pieredze kļūst autentiskāka. Tas būtu viens no iemesliem, kāpēc es ieteiktu Latvijas skatītājiem atbraukt un pašiem to piedzīvot. Ko jūs varētu piebilst? Kāpēc cilvēkiem būtu vērts atbraukt uz festivālu?

Mari. Tas dod ieskatu igauņu domāšanā un tajā, kas pašlaik notiek mūsu sabiedrībā, kādas tēmas ir svarīgas Igaunijas teātra veidotājiem. Un, lai gan pati esmu igauniete, mani sajūsmina tas, cik labi ir mūsu aktieri. To ir vērts piedzīvot. Tā ir arī iespēja paplašināt savu teātra pieredzi un salīdzināt Igaunijas un Latvijas teātri. Turklāt ārvalstu teātra profesionāļiem piedāvājam biļetes ar atlaidi.

Līsi. Nezinu, vai plašai publikai tas šķiet būtisks arguments, bet tas, ko es ļoti novērtēju Igaunijas teātrī un jo īpaši šajā programmā, ir savdabīgs vieglums. Salīdzinot ar pārējām Baltijas valstīm, es Igaunijas teātrī jūtu zināmu paradoksu – tas pats sevi neuztver pārāk nopietni, bet vienlaikus tomēr uztver nopietni. Teātris bieži ir brīvdomīgs, turklāt atļaujas šo brīvdomību izpaust spilgti.

Mari. Katru vakaru darbojas arī festivāla klubs, kur iespējams brīvi aprunāties ar aktieriem un režisoriem, iepazīties un veidot kontaktus. Šī festivāla laikā sapratu arī to, ka DRAAMA var būt laba iespēja aktieru atlases režisoriem. Pie mums šogad vērsās Igaunijas aktieru atlases režisore un teica: man jābrauc uz DRAAMA, jo īsā un koncentrētā laikā te varu redzēt, kādi aktieri pašlaik ir Igaunijā. Tas pats varētu būt vērtīgi arī jaunajiem Latvijas režisoriem. Latvijas scenogrāfi, protams, ir ļoti labi, bet varbūt kāds režisors vēlas sadarboties ar scenogrāfu no Igaunijas. Kopumā šī ir lieliska vieta, kur satikties un iepazīties. Par to runājām arī ar ārvalstu viesiem – par kopražojumu iespējām starp dažādām valstīm, jo sadarbība var pavērt plašākas finansējuma un darba iespējas.

Linda. Drīzumā arī Latvijā būs iespēja plašāku publiku iepazīstināt ar ko jaunu no Igaunijas, jo režisore Renāte Kērda veido izrādi Sala Liepājas teātrī.

Mari. Tas notiek, pateicoties Valteram Sīlim, kurš Igaunijas teātrim seko jau sen.

Linda. Noslēgumā gribētu jautāt par festivāla nākotnes redzējumu. 

Mari. Es gribētu redzēt arvien vairāk un daudzveidīgākus starptautiskos viesus. Taču starptautisko viesu pulcēšanās festivālā ir tikai viens no virzieniem. Otra iespēja būtu festivālam kļūt par kopproducentu kādam eksperimentam vai izrādei, kura pirmizrāde notiktu festivālā. Mēs gribētu attīstīt jaunas starptautiskas sadarbības, varbūt kļūt par partneri vai daļu no kāda lielāka festivālu tīkla. Viena no atsauksmēm, ko saņēmu no Somijas kolēģiem, bija ļoti precīza: mēs kā festivāls nevaram gaidīt, ka visi vienkārši atbrauks un skatīsies tikai to, ko darām mēs. Arī mums pašiem vairāk jāinteresējas par to, kas notiek ārpus Igaunijas. Un tas attiecas ne tikai uz festivālu, bet uz visu Igaunijas teātra vidi. Vēl viens jautājums – kā panākt, lai uz festivālu atbrauktu vairāk Igaunijas teātra profesionāļu un lai viņi šeit kopā ar kolēģiem uzkavētos ilgāk. Lai festivāls kļūtu arī par mūsu profesionāļu satikšanās vietu. Bet tas, šķiet, ir mūžīgais jautājums.

Linda. Patiesībā vēl viens ļoti labs iemesls braukt uz festivālu ir tulkojums. Tas vienmēr ir rūpīgi pārdomāts, un forma tiek pielāgota katrai konkrētajai izrādei, tāpēc nevajadzētu baidīties, ka nesapratīsiet. Turklāt arī tiem, kuri nesaprot angļu valodu, programmā vienmēr ir izrādes bez teksta. Iespēju ir daudz – atliek tikai atbraukt un pašiem to piedzīvot. Esmu gandrīz pārliecināta: ja vienreiz pamēģināsiet, gribēsiet atgriezties.