No pūpēža par zombijsēni

Sarunu ir iniciējusi Annas Klišānes aktīvā un meistarīgā beidzamo gadu darbība Leļļu teātrī, kur viņa tika uzaicināta strādāt bez leļļu teātra aktrises izglītības. Viņa ir studējusi teātra režiju pie Māras Ķimeles, bet pašlaik galvenokārt strādā kā aktrise, tostarp arī ārpus repertuārteātra. Satikāmies viņas grimētavā sestdienas pēcpusdienā, iepriekšējā vakarā bija angļu režisora Rasela Dīna iestudējuma Parks, soliņš un kaka pirmizrāde, kur spēlē arī Anna. Saruna atspērās no tās, bet turpinājās par darba ētiku, sēnēm un «saidkvestiem» Kvadrifronā. 

Raimonds Ķirķis. Kā tu šodien jūties?

Anna Klišāne. Normāli. Labi gulēju, biju mājās jau pusvienpadsmitos. 

Skatoties man šķita, ka jūs, aktieri, esat izdarījuši monstrozu darbu. Ka izrāde sastāv tikai no jums. Tā ir etīdēs balstīta, un, no vienas puses, taisīt etīdes – tā ir aktiera maize, bet no otras – nāve un mokas.

Mēģinājumu process bija nenormāli grūts, divus mēnešus bez apstājas. Mēs visi ļoti sagurām. Man liekas, būtu citādi, ja mēs būtu varējuši taisīt etīdes. Mums bija scenārijs, it kā piedāvājām visu ko, bet beigās bija tā, kā gribēja režisors. Mūsu ieguldījums tur ir mazs.

Tad jūs bijāt lelles viņa rokās? (Smejas.)

Tieši tā. Tai pašā laikā es ļoti daudz iemācījos…

Spēlēt akordeonu.

Piemēram.

Es vakar ienācu teātrī, un Mārtiņš Eihe, mani ieraudzījis, izsaucās: «Nu, kādi vēji tad tevi te atpūtuši?» Teicu, ka man Anna rīt jāintervē. Uz to viņš atbildēja, ka es jau nemaz nezināšu, kura izrādē ir Anna. Domāju jau, ka uzminēšu. Vienu tēlu atkodu visai ātri. Bet visu pirmo cēlienu bija jautājums, kurš ir otrs. Pēc tā, kā kustējās akordeonists, šķita, ka tā esi tu. Tajā pašā laikā es domāju: «Nu, labi, Annai ir mūzikas izglītība, bet vai viņa māk akordeonu spēlēt? Nē, tas noteikti ir kāds cits.»

Mākens pēdējo gabalu par grūtu sarakstīja, es to nevarēju nospēlēt. Tāpēc, ka maskā es neredzu instrumentu vispār necik. Pirms šī iestudējuma man likās, ka visas akordeona pogas ir dekoratīvas, bet izrādās, ka tās dara ļoti daudz ko. Likās, ka nevar tā būt, ka katra poga nozīmē kaut ko citu. Es ļoti daudzās caurlaidēs esmu piespiedusi absolūti nepareizās pogas.

Ko tu vēl šajā izrādē esi apguvusi?

Oi, ļoti daudz. Masku tehniku, runāšanu caur ķermeni. Visi vārdi šeit jāpasaka caur kustību. Kā izrādās, mēs, latvieši, neesam baigie žestikulētāji.

Latviešu aktieri ir trenēti ar seju strādāt?

Man liekas, drīzāk jā. Rasels Dīns novēroja, ka ekspresija norit mūsu negatīvajā telpā, kaut kur klēpī. Vajadzēja pārkāpt mazliet sev pāri. Bet, kad uzvelc to masku un paskaties spogulī, saproti, kāpēc tas ir jādara. Jo tas vispār neesi tu. Citādāk jau nevarēs saprast. Tad vēl visu ko [apguvu] – kā bumbiņa pārmētājas, kā teksts vispār iet uz priekšu bez vārdiem no viena pie otra. Major and minor princips – ja esmu mažorā un runāju, tu klausies, tu nekusties. Jo, ja mēs abi kustētos, bērniem pazustu uzmanība, nesaprastu, uz ko ir jāskatās, kuram jāseko līdzi. Iemācījos arī, ka ļoti maz var redzēt. Kad pirmo reizi uzvilku masku, teicu Raselam – nē, ir par maz redzamības. Viņš teica: «Pavelc uz leju, caur nāsu caurumiem nav jāskatās.» Un jāzina, kur tu skaties, lai neuzskrien kādam virsū, tāpat arī, kur atrodas pārējie.

Mēs veidojām iekšējos monologus, lai zinātu, ko darām un ko dara citi. Spēlējot izrādi, visu laiku jārunā līdzi iekšējais monologs, lai pats tiec galā ar to, kur tev jābūt un kas jāizdara. Mēs visu laiku mēģinājām angliski, bijām pieņēmuši, ka tā vajag, bet smadzenēm ir baigi nogurdinoši to visu apvienot, un mēs vienā brīdī pārgājām uz latviešu valodu. Un Rasels norādīja, ka iekšējos monologus turpmāk jārunā tikai latviski, jo mēs esam viņa acu priekšā uzplaukuši. Tagad, lai atmēģinātu, mums jāiziet tikai tiem iekšējiem monologiem. Baigais komandas darbs. Vispār jau leļļu teātris ir tikai komandas darbs.

Teici, ka bērniem varētu būt grūti kaut ko uztvert, ja notiek paralēlas darbības. Man iekšā kaut kas sagriezās, jo es nebiju nekad iedomājies, ka leļļu teātrī uz skatuves varētu tikt attēlots pašnāvības mēģinājums. Vai tev ir izstrādājušies savi kritēriji, kas no tā, ko jūs spēlējat šeit, leļļu teātrī, ir bērniem, kas īsti nav, vai cik tur tās robežas ir saplūdušas vai norit paralēli? 

Kā kuram režisoram. Ir tādi, kas iestudējot par to ļoti aktīvi domā, jo skaidrs, ka bērns nāks ar vecāku uz teātri, un skaidrs, ka jāapmierina ne vien tā nelielā vecuma grupa, kas ierakstīta programmiņā, bet visi vecumi. Piemēram, strādājot pie Oskara un lietām ar Paulu Pļavnieci, mēs ļoti daudz domājām par to, lai vecākiem un īpaši vecvecākiem šī izrāde būtu ne tikai interesanta un aizkustinoša, bet arī ļoti smieklīga. Lai cik banāli izklausītos, tie seksuāli pielādētie joki pieaugušajiem bērnu teātrī strādā ļoti labi.

Tāpēc, ka tu negaidi, ka kaut kas tāds būs izrādē bērniem. Tajā ir kas neatļauts. 

Man liekas, ka kontrasts starp bērnu izrādi bērnam un tiem seksuāli pielādētajiem jokiem pieaugušajiem, kas noris paralēli, ir tik spēcīgs un nošķir vienu no otra, ka cilvēks… Tur uzreiz ir pretreakcija, tas ir reāli smieklīgi. Mums pašiem arī. Mēs taču nevaram nepārtraukti spēlēt izrādes par laumiņām, fejiņām un draudzību, vēlamies saturu padziļināt. Protams, ne vienmēr jārunā par seksu vai ko tādu, bet, nu, jā, paspilgtināt. Dažreiz ir arī tā, ka režisors uztaisa izrādi un tad, kad režisors ir beidzis strādāt, mēs to apaudzējam ar visādiem maziem knifiņiem. Protams, normas robežās. Lai pašiem arī ir kaut kāds prieks katru dienu nākt uz darbu un tas nepaliek par rutīnu.

Cik ilgi tu esi leļļu teātrī?

Šī ir mana trešā sezona.

Kā tu šeit jūties?

Es jūtos ļoti labi, ļoti mājīgi. Man ļoti patīk, ka mūsu nav daudz. No vienas puses. No otras puses, kas ir nodarbinātības puse, protams, gribētos, lai ir vēl kāds. Vakar pēc pirmizrādes mēs iznācām paklanīties un cilvēki teica – mums likās, ka jūsu ir daudz vairāk uz skatuves.

Man arī tāds iespaids radās.

Ludvigā un Tutā es lasu tiflotehnisko tulkojumu, kas ir vājredzīgiem cilvēkiem, un tur virs širmja ir pieci gaiļi, četras vistas, trīs lapsas, bet aiz širmja stāv pieci cilvēki. Tas ir komandas darbs, tāpēc es priecājos šeit būt, jo komanda te ir ļoti stipra un atbalstoša. Man šķiet, ka mēs strādājam kopīga labuma vārdā. Mēs nevēlam cits citam ļaunu un gribam, lai visiem viss izdodas, lai visās trīs zālēs ir forši darbi visiem vecumiem.

Pirmajā sezonā es ļoti bieži sev uzdevu jautājumu, kāpēc es šeit strādāju, jo galu galā tam nav īsti nekāda sakara ar manu izglītību, izņemot faktu, ka tas ir teātris. Mums akadēmijas laikā nemācīja gandrīz neko ne no objektu teātra, ne no lellēm. Paralēli bija leļļu kurss, ar viņiem tad arī strādāja. Bet jo ilgāk es te esmu, jo labāk saprotu, ka patiesībā leļļu mākslinieka un aktiera kvalitātes nav tikai darbs ar lelli. Tā pati muzikalitāte. Es sākotnēji smīkņāju, kad Eihe visiem pirmajās sapulcēs teica – viņai ir vidusskolas diriģēšanas izglītība. Es domāju, cik var vilkt šito līdzi, man tas vispār neko tolaik nenozīmēja. Tagad saprotu, ka tas ir devis pozitīvu pienesumu arī šai profesijai. Gan frāzējums, gan sākuma un beigu akcenti, ieelpas, un galu galā viss ir par ritmu. Kā jebkurš amats, tas ir vienkārši jāmācās. Vai, ja tev ir lelle rokās, – tajā pašā Skrību skrābu, tvīt, plunkš es nevaru pati iztaisīties, kā man gribas, manam skatienam jābūt vienmēr vērstam uz lelli, lai skatītājs zinātu, kur viņam jāskatās. Man liekas, ja tev ir lielākas ambīcijas tieši atpazīstamības ziņā, tad varbūt aiz širmja stāvēt nebūtu ieteicams.

Tev ir tādas ambīcijas?

Ne gluži, nē.

Šobrīd nav, vai arī domā, ka nākotnē nebūs?

Es nezinu. Varbūt man kādā brīdī totāli sakāps galvā un gribēsies būt atpazītai. Bet, nē, šobrīd nav. Un es ceru, ka tas paliks tādā veselīgā stāvoklī. 

Kas, tavuprāt, ir tas lieliskais, ko Eihe tevī saredzēja, kad uzaicināja? Tu esi profesionāla kordiriģente, profesionāla režisore, aktrise, tev ir izcila balss, bet kas vēl?

Man šķiet, esmu ļoti labs komandas spēlētājs. Es arī gribu strādāt ar visiem kopā un palīdzēt, un man ir arī ļoti labas darbaspējas. Esmu ļoti atbildīga pret to, ko es daru. Tā ir viena no svarīgākajām īpašībām, lai tevi pieņemtu darbā un gan pagarinātu līgumu, gan citi režisori gribētu strādāt ar tevi. Es ļoti atbildīgi attiecos pret jebkuru iestudējumu, arī ja pirmais cēliens ilgst 23 minūtes un otrais 25. Iestudējot tāpat paiet divi mēneši no manas dzīves, un es gribu, lai izdodas. Ar mani, šķiet, ir patīkami sastrādāties, es diezgan daudz arī spēju piedāvāt visādus, pārsvarā asprātīgus, risinājumus. Protams, kā mums katram, ir arī savas sliktās īpašības, bet tās jāuzlabo, un pie tā arī cenšos piestrādāt.

Piemēram?

Jāpadomā, lai neizblamējos. Cilvēki, kas mani pazīst, zina, ka man nereti ir grūti noturēt mēli aiz zobiem, un es varu nespēt neizrādīt savu attieksmi pret to, ko tobrīd jūtu un kas ar mani tiek darīts vai kāda atmosfēra ir telpā. Man šķiet, ka to vajadzētu mest pie malas, jo tā, iespējams, ir bērnišķīga attieksme. Tā attieksmes izrādīšana – man šķiet, tas nevienam nenāk par labu, arī man pašai nē.

Zinu, ka tev ir bijuši arī vairāki mēģinājumu procesi un izrādes, kurās tu neesi bijusi apmierināta ar dažādiem aspektiem. Vai tev nešķiet, ka tajos brīžos tev būtu vajadzējis tieši vairāk izrādīt attieksmi? 

Man šķiet, ka attieksmes izrādīšana nekur neved. Tad man ir vai nu jānāk klajā ar kādu piedāvājumu, vai arī jāpasaka – nē, es nepiedalos, ja man dara pāri. Attieksmes izrādīšana ir ļoti pasīva darbība. Drīzāk – vai mana attieksme aizved līdz dialogam ar iesaistītajām personām. Ne vienmēr. Daudzreiz baidos, slēpju to, ko patiesībā domāju. Man liekas, ir jābūt drosmīgākam. Es ticu, ka iestudējuma procesa laikā mēs varam te arī apvainoties cits uz citu vai sakašķēties, bet tas tāpat tiks atrisināts, tas nav dzīvības vai nāves jautājums. Pārsvarā process ir daudz svarīgāks par gala iznākumu. Procesā galu galā mēs visi gribam, lai jūtamies labi, lai tas ved uz to, kas mums patīk. Tikai tādā labticīgi noskaņotā vidē var tapt kaut kas sirsnīgs, īpaši bērniem.

Kā tev ir ar dažādiem strādāšanas stiliem, kurā sevi labāk jūti? Vai drīzāk kurā tu spēj labāk atraisīt savu talantu?

Tas noteikti būtu koprades process, bet strukturizēts koprades process, jo tāpat ir jābūt vienam, kurš pieņem gala lēmumus. Tik un tā pastāv nosacīta hierarhija, bet visiem jābūt mierā ar to. Ir ļoti daudz tehniku, kā strādāt koprades procesā. Ja šis process nav ne uz ko balstīts un ja mēs neejam uz rezultātu, ja mēs vienkārši kopā pavadām laiku, tad tas ir tieši tikpat liela katastrofa, kā ja ir riebīgs režisors, diktators, kurš tev saka – liec roku pa labi vai kāju pa kreisi. Ideālā gadījumā tā ir sava veida simbioze. Ir kāds, kurš pieņem lēmumus, bet jūs varat kopā radīt.

Kurš tev ir bijis pozitīvs piemērs?

Noteikti Paula Pļavniece. Protams, es nevaru saprast, vai režisors arī spēj radīt ilūziju par to, ka mēs strādājam kopā, bet patiesībā mēs to nedarām. (Smejas.) Bet vismaz jūties iesaistīts. Piemēram, Oskara un lietu gadījumā – tas ir par manu piedāvājumu, nevis to, ka režisors jau mājās ir izdomājis, kāda balss būs lejkannai. Tas ir manā varā, un spēju robežās es varu piedāvāt dažādus risinājumus, arī kā šo vai citu ainu pamainīt, lai būtu interesantāk. Koprade ir saruna, un arī sarunu kāds vienmēr pabeidz. Tas būtu ļoti muļķīgi, ja es turētu ļaunu prātu vai budzētos par to, ka nepieņēma manu ideju. Skaidrs taču, ka ideju ir tik daudz. Pie režisoriem, kuri visu jau ir izdomājuši, un esmu tikai kāda citas idejas izpildītājs, kurā nav mana pienesuma, es laikam negribētu strādāt.

Bet vai tagad jaunā izrāde arī nav kaut kas uz to pusi? Vismaz pēc tā, ko tu saki?

Uz to pusi, jā. Mēs varējām paši veidot savus tēlus, viņu pagātnes, viņu fizionomiju un kā viņi kustas. Bija ļoti daudz piedāvājumu, par kuriem režisors teica, ka tie ir brīnišķīgi. Tomēr beigās tos neizmanto, nevienu.

Patiesībā mums šajā izrādē bija svarīgi iemācīties amata pamatprincipus, lai varētu vēl kādreiz tādu foršu izrādi taisīt. Tā ir jauna prasme. Ne katrā teātrī var izmēģināt tādu garšu buķeti kā šeit. Tieši vakar, skatoties izrādi, domāju, cik mēs esam forši un daudzpusīgi. Man šeit ir bijušas izrādes divgadniekiem ar planšetlelli, ir bijis mūzikls, masku izrāde, Pirmā jauniete, kas ir pat mazliet reālpsiholoģiska drāma. Žanri un spēles veidi ir tik dažādi, ka garlaicīgi nav.

Jūs veidojat nākamo teātra skatītāju paaudžu gaumi un izpratni par to, kas ir teātris.

Tad lielie teātri lai saturas, jo mēs skatītāju diezgan labi audzinām!

Vai tev ir misijas apziņa? Vai, radot teātri bērniem un jauniešiem, tajā ir arī stratēģiska domāšana?

Neteikšu, ka no sākta gala man tāda misijas apziņa bija, bet kaut kad jau piezogas, jā. Kad māsai piedzima bērni, tuvība ar bērniem kļuva daudz lielāka. Man ir arī svarīgi, ka tieši viņi nāk uz teātri, ka nāk manu draugu bērni. Jo zinu, ka tur ir tas mazais skatītājs, kuru pazīstu, un es gribu, lai viņš izaug par labu cilvēku, arī skatoties labas izrādes par vērtībām. Lai viņam ir priecīgas atmiņas, tāpat kā man no bērnības, kad gāju uz teātri.

Un tavi «saidkvesti» Kvadrifronā?

«Saidkvesti»? (Smejas.) Jā, tās ir manas dramatiskā teātra izrādes! Man vispār daudz «saidkvestu» ir. Pagājušogad pie sienas biju salikusi visu darāmo darbu listi, gara, gara, ar līmlapiņām salikta. Galā bija uzraksts «Madeira». Tad es zināju – ja to visu izdarīšu, man būs ceļojums uz Madeiru. Tā arī aizbraucu. Tikai vienu no tām lapiņām neizdarīju. Bet izdarīšu. Es vienmēr mīlu mazliet pastrādāt Kvadrifronā! Tā patiešām ir bauda dvēselei. Jo, pirmkārt, ļoti laba kompānija, saukta arī lielākoties par maniem draugiem.

Iepriekš par izrādes veidošanas procesu teici, ka, ja vienkārši labi pavadāt laiku, tas ir «dizāsters». Kas ir tas, kas jūsu izrādes padara par ne-«dizāsteriem»?

Tas, ka mums ir tik liels darba tikums. Mēs ļoti labi pavadām laiku, bet mēs izdarām savu darbu. Mēs zinām, kāpēc esam atnākuši, par ko mums maksā naudu. Bet to visu mēs ietērpjam patīkamā putukrējuma masā, lai neesi nelaimīgs visu laiku, kad visu dienu stāvi, piemēram, Valmieras estrādē 30 grādu karstumā kā uz pannas. Kvadrifronā ir arī ļoti konkrēti lēmumu pieņēmēji. Man liekas, tur darba stils ir labi izkopts.

Jā, tu nezini, ko no viņiem sagaidīt, nezini, kas būs nākamais. Un arī skaidrs, ka tam visam ir doma apakšā. Viņi nebaidās arī no stāstiem ar labām beigām. Kaut gan Ērces manā izpratnē bija ļoti dziļš psiholoģisks materiāls par kukaiņiem – no Ērču libreta var jaunu teiku uzrakstīt. Tas pats jau arī ar Gadsimta kāzām, katrs tur var atrast, ko grib un ko meklē. Bet man šķiet, ka ir tas X faktors, kas Kvadrifronu… Arī tas, ka viņi nebaidās, neuzdod liekus jautājumus. Ja mums vajag, lai aizdegas tualete, tad vajag un nedomājam, kāpēc. Un tad tas viss kā domino kauliņi saiet, līdz pat grandiozajam finālam.

Tavam kursam bija pusotrs gads kovidā un saraustīts studiju process. Vai tagad jūti, ka ar kursabiedriem esat viens veselums? Kā ir jūsu karjeras attīstījušās vai neattīstījušās? Vai tas vispār ir no svara?

Man liekas, ka mums lielākajai daļai akadēmijas laikā bija – visu vai neko. Režiju vai… neko. Bet Māra mums visu laiku atkārtoja: neuztraucieties, teātrī ir ļoti daudz citu profesiju, kurās strādāt. Es atceros, kā domāju – nē, es pierādīšu, ka nav citu profesiju, es gribu būt režisore. Tad bija kovids, un no nedarīšanas, kad nebija praktizēšanās… Es nedomāju, ka tāpēc kāds aizgāja darīt ko citu vai izlēma par citu profesiju, vai sākt biznesu vai dibināt ģimeni. Tas tikai parāda to, ko mums pasniedzēji teica, – mēs esam ļoti dažādi. Es ļoti priecājos, ka mums nebija obligāti jākļūst par režisoriem tieši tagad, jo, kā arī Māra teica, vari kļūt par režisoru 40, 50 un 60 gados, tas nav jādara tagad. Tāpēc es joprojām veros ar skatu nākotnē, ka tas kādā brīdī var atnākt pie mums visiem. Bet lielākoties mani kursabiedri vienā vai citā veidā nodarbojas ar mākslu.

Par režisoru lielajās formās neviens nav strādājis?

Roberts Dauburs Nacionālā teātra mazajās zālēs, arī Liepājā viņam kaut kas top. Henrijs Arājs arī Nacionālajā teātrī. Sabīne Ozoliņa tagad Willa teātrī savā maģistra darbā uztaisīja Maiju un Paiju. Elīza Dombrovska Liepājas teātrī, Endīne Bērziņa… Jurģis Lūsis gāja kuģniecības skolā mācīties.

Vai tas liecina, ka beidzamos 15–20 gadus Latvijā ir bijusi režisoru pārprodukcija?

Es nezinu, man liekas, tas drīzāk norāda uz to, ka vari darīt daudz ko vienlaicīgi. Arī strādāt vienā darbavietā vai taisīt izrādes… Es absolūti saprotu Māras teikto, ka, lai taisītu izrādes, ir jāgrib taisīt izrādes. Ja tev nevajag, tad ej prom. Es sev arī ilgu laiku uzdevu jautājumu, vai es to gribu darīt. Un, tā kā es to negribēju darīt tik, kā Māra teica, fatāli, tad es to arī nedaru. Man liekas, ka līdzgaitniekiem ir līdzīgi. Mēs darām… darām jau arī ļoti daudz, varbūt retāk, bet kvalitatīvāk. Man šķiet, ka mūsu paaudze saprot, ka arī ar šo profesiju ir ļoti grūti nopelnīt naudu un izdzīvot, tāpēc vajag visādus «saidkvestus». Dažreiz tie «saidkvesti» pārvēršas par to, ko tev pat patīk darīt labāk. Es nezinu, kā ir ar to pārprodukciju, man liekas, ka Latvijā uz riņķi figurē kādi desmit režisori. Kas nav slikti, bet…

Bet viņi jau arī piepilda visu ēteru, un, ja akadēmiju beidz desmit jauni režijas studenti, tad ir jautājums, kas ir ar viņiem, kāpēc viņi tiek skoloti, kāpēc varbūt tiek radīta ilūzija, ka viņi visi būs režisori. 

Protams, līdzko beidzas akadēmija, tālāk ir tikai tava pašiniciatīva – vai tu to gribi vai nē. Tas jau nav kā aktieriem, ka mūs paņems kādā teātrī strādāt štatā uz mūžīgiem laikiem. Es personīgi noguru no tā saucamās pierādīšanas, ka man visu laiku atkārtoja – tev vispirms ir jāpierāda sevi, lai tu kaut ko dabūtu taisīt. Tā nepārtrauktā pierādīšana un vēl VKKF projektu noraidījumi bija nomācoši un nemotivējoši. Man paveicās, ka varu strādāt šeit, Leļļu teātrī. Nostrādāju par skolotāju divus gadus, tikpat par žurnālisti un ko tik vēl iemācījos pa ceļam līdz šai darbavietai. Bet, jā, es noguru no «visu vai neko». Man tas laikam nav tik svarīgi.

Bet vai tev nav ne kripatiņas vajadzības sevi pierādīt?

Liekas, man ir vajadzība sevi pierādīt sev. Nav obligāti jāpierāda sevi citiem. Mākslinieciskā ziņā arī es gribu primāri pierādīt sev, ka varu to izdarīt. Tāpat kā ar šo akordeonu. Man teica – mēs varam tev slēgt fonogrammas, es teicu – nē, es gribu pamēģināt līdz galam, ja man nesanāks, tad slēgsim. Tas automātiski paģēr, ka arī citiem gribu pierādīt to, ka man izdosies. Vai neizdosies. Bet pierādīt, lai man darba devējs pēc tam teiktu – tu sevi pierādīji, tagad mēs tev dosim taisīt lielajā zālē izrādi. Galu galā, kas tad ir tie kritēriji, pēc kuriem tu sevi vari tā pierādīt. Izpārdota zāle? Vai kas? Katram cilvēkam, kurš man dzīvē ir teicis – pierādi sevi –, kritēriji noteikti ir citādi, es nevaru tos visus piepildīt. Jā, es no noraidījuma noguru un pazaudēju degsmi vispār kaut ko taisīt.

Un tad tu to atguvi?

Jā, patiesībā atguvu gan.

Caur ko?

Caur vajadzību, caur to, ka Māra vienmēr teica – netaisi, ja tev nav, par ko runāt, un man ļoti ilgu laiku patiešām likās, ka man nav, ko teikt. Bet tad notika visādas sliktas lietas, un sapratu, ja es jūtos bezspēcīga situācijā, kas notiek ar man mīļiem cilvēkiem, es varu atbalstīt emocionāli, bet nevaru atbalstīt naudas ziņā vai fiziski būt klātesoša tik ļoti, tad varu palīdzēt caur mākslas notikumu. Tā sajutu vajadzību radīt izrādi vai koncertu. Ir baigi forši, kad āķis lūpā. Ja apkārt ir cilvēki, kuri atbalsta to, ko dari.

Tev teātris ir māksla vai sociāls projekts? No tā, ko saki, izriet, ka dzirksti tev rada sociālā mākslas puse, bet liek turpināt darīt mākslinieciskā.

Jā, man liekas, ka tās neizslēdz viena otru. Man liekas – tā ir liela uzvara, ja tu sasniedz arī pareizo auditoriju. Es sapratu, ka var izmainīt cilvēka domāšanu kaut vai uz mirklīti, radot sociālāka rakstura mākslas darbus.

Kuri tev tie ir? Pirmie man nāk prātā Visi putni skaisti dzied.

Vientūļība, ar kuru mūs tikko uzaicināja uz festivālu Kauņā. Kad to spēlējam, tas ir vismierīgākais laiks teātrī, jo mēs esam divatā ar Agri [Nātri], vēl ir skaņa, gaisma, rekvizīti, un nāk tikai 25 cilvēki, man šķiet.

Vajag pilnīgu klusumu, lai tā izrāde strādātu. 

Jā, tas viss ir tik meditatīvi, intīmi un patīkami klusi. Ļoti daudzi cilvēki neiet pēc tam ārā, paliek sēžot. Daži arī apraudas. Kad saņem tādu atgriezenisko saiti, tad, protams, ir prieks to darīt. Protams, ka šķiet, ka tam ir jēga. Un tas ir ļoti priecīgi.

Kas ir tas, ko jūs Vientūļībā gribējāt pavēstīt skatītājiem?

Tā lielās līnijās – gribēju, lai skatītāji iziet ārā un, ja ir vecmāmiņas un vectētiņi, var viņiem piezvanīt un papļāpāt. Vientulība jau it kā nav nekāda slimība, bet tā atstāj tieši tādas pašas fiziskas sekas kā reālas slimības. Mēs nevaram zināt, vai tas ar mums nenotiks. Ja mēs būvēsim sev pasauli apkārt labsirdīgu un sirsnīgu līdz pat, tā teikt, mūža galam, tad mēs varam mēģināt no tā izvairīties. Bet apsolīts tas nav.

Par Sēnēm. Tā ir izrāde, kuras dēļ man pasūtīja šo interviju, jo tu tur esi absolūti lieliska, un es guvu tam apstiprinājumu. Tātad Sēnes...

Tikai nejautā, vai es sēņoju, vai biju šoruden jau sēņot.

Vai tu lieto sēnes?

(Skatās debesīs.)

Es brīnos, ka sēnēm tagad ir tāds uzvaras gājiens. Par latviešiem skaidrs, tās vienmēr bijušas svarīgas latviešu dzīvesziņā. Nu jau tās ir ieguvušas prestižu globālā mērogā. Vienudien staigāju ar suni, skatījos uz kaut kādu suņusēni un domāju – varbūt viņas ir uzzinājušas par cilvēka eksistenci, un tāpēc pašlaik visi ar tām ir tik ļoti apsēsti. 

Tāpēc tās vēlas, lai mēs viņas nevis iznīcinām, bet pielūdzam. 

Lai mēs zinām, cik tās ir visuresošas un visuvarenas.

Sēnes ir foršas, jā. Es, protams, ļoti daudz iemācījos Sēņu izrādes radošajā procesā. Skatījāmies filmas, lekcijas, video, spriedām, taisījām prezentācijas par sēnēm, kas mūsu personībai liekas vistuvākās.

Kas tev bija?

Pūpēdis.

Pūpēdis?! Kāpēc?

Tāpēc, ka mani bērnībā skolā sauca par pūpēdi. Es nācu neapmierināta uz skolu. Skolotāja teica – ja jūs viņai pieskarsities, viņa uzsprāgs.

Vai tu joprojām jūties kā pūpēdis?

Šad tad protams. 

Tad, kad attieksme jāparāda?

Jā.

Ja tu esi savā transformācijas arkā prom no pūpēža, no attieksmju izrādīšanas, uz kuru sēni tu virzies? Kura sēne tu gribētu būt?

Zombijsēne. Tā pieķeras kukaiņiem, ielien viņu smadzenēs, un tad kukaiņiem no galvas izaug kaut kāda sēne un sāk valdīt pār kukaiņa prātu. Kukainis kāpj kādā zariņā, sēne pieķeras, nelaiž to vaļā, un tas tur vienkārši lēni nomirst.

Izklausās, ka tu gribi kļūt par režisoru pēc 20 gadiem.

(Smejas.) Vai arī iet politikā.

Tas ir vēl viens solis uz priekšu.

Tā jau tāda normāla prakse – pastrādāt par režisoru un tad aiziet politikā. 

Jūs Tā ir mūsu kauna vaina vairs nespēlējat. Vai tev šī izrāde palīdzēja tikt vaļā no kauna un vainas?

Mazliet. No kauna jā, no vainas nē. Pie tā vēl jāpiestrādā. Nē, nu, ja man nebūtu kauna vispār, tad cilvēki domātu, ka esmu jukusi. Kauns un vaina ir normālas psiholoģiski vesela cilvēka emocijas. Ja tās pazaudējam, esam sociopāti. No noteiktām tēmām vai darbībām, par kurām man kādreiz ir bijis kauns, esmu atbrīvojusies, vienkārši par to mazāk domāju. 

Un vaina? Kāpēc tā ir saglabājusies? No kurienes tev radusies?

Tagad sāku domāt, par ko es jūtos vainīga… Man liekas tāpēc, ka šobrīd īsti nejūtos ne par ko vainīga, es neizjūtu to vainu, bet ļoti spilgti atceros, ka agrāk ļoti bieži esmu to izjutusi, īpaši citu cilvēku priekšā. Un tā man bieži vien arī radošajā procesā ir ierobežojusi spēju radīt. Esmu nonākusi situācijā, kur jutos par kaut ko vainīga vai mēģinu atvainoties par savu darbu vai kādu izrādi – man liekas, tā ir tā lielā vainas sajūta. Bet to es arī palēnām metu nost, jo es vairs neatvainojos par to, ko es radu. Tam nav nekādas jēgas. Kurš būs tas, kas pieņems manu atvainošanos, un tad man kļūs vieglāk? Es nezinu.

Varbūt tu pati?

Visticamāk, jā. Tāpēc es vairs neradu darbus, no kuriem man ir kauns. (Smejas.) Bet es negribu, lai vainas un kauna sajūta vispār izzūd no manas dzīves. Tas ļoti veselīgi tur tonusā, lai būtu par labu cilvēku.

Kas tev ir svarīgāk – būt labam cilvēkam vai labam māksliniekam?

Labam cilvēkam. Es taču nedzīvoju teātrī, es dzīvoju sabiedrībā, pasaulē. Ja es izvēlētos atbildi «labs mākslinieks», es jau sastaptos tikai ar daļu sabiedrības, un labs mākslinieks ne vienmēr nozīmē, ka tu arī cilvēkiem ražo labas domas pēc tam, kad viņi iziet no tava mākslas darba. Kas man šķiet labāk – es izeju uz ielas, tur kādam izkrīt cimds, es kā labs cilvēks pasaucu viņu un pasaku.

Tas tāds vienkāršots priekšstats par labu cilvēku – ka tu viņam izdari kādu sadzīvisku pakalpojumu.

Protams. Tāpēc es iepriekš minēju, ka gribu atvadīties no tās attieksmes, jo man ir savas vērtības, pēc kurām nosaku, vai cilvēks ir krietns. Nē, es tev tās neteikšu. 

Tu vari man atklāt, kas ir labs mākslinieks?

Manā izpratnē labs mākslinieks ir arī komandas spēlētājs, nevis pašpietiekams un egoistisks. Nē, es negribu izdalīt, kas ir labs mākslinieks vai labs cilvēks, es vienkārši gribētu būt labāks cilvēks. Katru dienu tiekties būt labākam cilvēkam it visās sfērās, kurās es nonāku, un visās situācijās.

Un kas tev palīdz būt labākam cilvēkam? Un māksliniekam?

Bērni, kuri nāk uz teātri, kurus katru dienu te aumaļām satieku. Tas rosina būt gan labākam cilvēkam, gan labākam māksliniekam. Gribu nākotni redzēt gaišāku, nekā tā pagaidām tiek krāsota. Te es to varu sniegt, katru dienu tiecoties būt labākam cilvēkam – es varu puteklīti pakustināt uz priekšu uz visa tā lielā informācijas un pasaules fona.

Vai ir vēl kaut kas, ko gribi pateikt? Kaut kas, kas tev rūp vai sāp?

Zinu, ka teātrī esam mazliet noguruši to atkārtot, bet ir svarīgi to darīt – leļļu teātris nav tikai teātris bērniem. Izmantošu katru izdevību to atgādināt visiem. Vecāki to zina, bet viņi piemirst, kad bērni izaug. Mēs ļoti, ļoti gribam un gaidām visu vecumu skatītājus. Mēs par viņiem daudz domājam. Mēs par visiem domājam, bet gribam vairāk redzēt pieaugušos un tāpēc arī vairāk radīt saturu viņiem. Esmu ļoti pateicīga teātrim par iespēju izpausties pašai – ar Vientūļību kamerzālē. Tur var atklāt visādas jaunas formas, jaunas tēmas, par kurām mēs teātrī ne vienmēr gribam vai varam runāt. Bet tā zāle ir patīkama, un ir svarīgi būt viens pret viens ar skatītāju, liekas, ka varu viņu uzrunāt personīgi. Tāpēc redzēt pieaugušos Vientūļībā ir ļoti, ļoti forši, un es gribētu, lai viņu ir vairāk, un es ceru, ka viņi nāks arī uz mūsu jauno izrādi, ja to paņems repertuārā.