Alvis Hermanis: «Es nepiederu pie ilgtermiņa stratēģiem. Ideja var dzimt no kādas sarunas, no grāmatas, no sajūtas.» Foto – Jānis Deinats

XXI gadsimts tūrista acīs

Ar režisoru Alvi Hermani sarunājas Maija Svarinska

Saruna ar Alvi Hermani šoreiz bija ļoti svarīga, jo viņam ir īpaši bagāta darba un kontaktu pieredze Eiropā. Tagad  ir jūtama pasaules maiņa, tāpēc tik ļoti interesēja viņa viedoklis par mūsdienu sabiedrības problēmām, izaicinājumiem un perspektīvu, kas turklāt cieši saistīta  ar teātra mākslas attīstību, līdz ar to ietekmē arī Latvijas māksliniekus.  Saruna bija grūta, abiem bija savi iemesli dusmoties un teju vai apvainoties vienam uz otru. Taču iznākums, domāju, ir interesants, noteikti būs, par ko domāt un arī strīdēties. Personiski man ir bijis svarīgi kārtējo reizi apjaust, kādu garīgo vielu sniedz radoša personība. Ja pat ir strīdi, tie nekad neiztukšo, tikai attīsta un bagātina. Paldies Alvim Hermanim.

Es konkurēju tikai ar Alvja Hermaņa izrādēm, ne ar vienu citu es nekonkurēju

Maija Svarinska. Pirmais jautājums ziņkārības pēc: vai tevi uzrunāja fakts, ka Dailē tagad būs radošais direktors Viesturs Kairišs, kas kopā ar teātra direktoru Juri Žagaru atbildēs laikam arī par kādām finansiālām lietām, bet galvenais – par mākslas attīstību?

Alvis Hermanis. Mākslinieciskais vadītājs vienmēr ir atbildīgs par finansēm. Jā, viņš neparaksta papīrus un nestaigā uz ministriju, bet viņš, protams, domā arī tādās kategorijās kā skatītāju daudzums un biļešu skaits. Viņš domā par teātra esību un tā attīstību mākslas parametros, taču tas nenoliedzami ir saistīts arī ar materiālajām iespējām.

M. S. Mani tomēr interesē tava attieksme tieši pret šo jauno konkurentu kā tādu. Es, piemēram, esmu ļoti priecīga, ka ir Kairišs.

A. H. Man ir tikai viens izaicinājums, un tas esmu es pats. Kg kultūras balvas pasniegšanā visi ironizēja, ka konkurēju pats ar savu izrādi, bet, piedod, tas ir tas, ko daru visu mūžu: es konkurēju tikai ar Alvja Hermaņa izrādēm, ne ar vienu citu es nekonkurēju. Domāju, tā ir jebkuram īstam māksliniekam – viņš konkurē tikai pats ar sevi.

M. S. Tev tagad ir studenti, vai tas būs jauns aktieru kodols Jaunajā Rīgas teātrī?

A. H. Ceru, ka nebūs nekāda jauna kodola, citādi mēs nonāksim tajā pašā konfliktsituācijā, kādu piedzīvoja Ādolfs Šapiro ar savu pēdējo kursu un pārējo trupu. Tā nedrīkst būt.

M. S. Reizēm man ir sajūta, ka darbības gaitā kaut kas jauns veidojas jūsu teātrī, ka var izveidoties tāds kā pretstats.

A. H. Viss, kas viņos tiek ielikts, ir tikai skola, metode, bet tas jaunais, ceru, nāks ar viņu personībām, ko negribu kaut kā grozīt vai pārveidot. Viņi pārstāv citu paaudzi, par kuru es daudz ko nezinu, varu tikai skatīties un brīnīties. Mēs par to varam gari un plaši runāt, un ne tikai par studentiem vien. Tā ir principiāli cita paaudze. Protams, ir atšķirīgs konteksts. Mūsu laikā mākslas teritorija bija tomēr bīstama teritorija un vajadzēja drosmi, lai tur vispār ieietu iekšā. Tagad nodarboties ar mākslu ir tāds «čilošanas» paveids. Forši pavadīt laiku. Man ir vairāki novērojumi, un pirmais no tiem – šīs paaudzes cilvēki ir tādi nedaudz konformisti, tādi, kas grib, lai viss būtu tā jauki un patīkami. Varbūt tam ir saistība ar dzīvošanu sociālajos tīklos, jo pirmais, kas viņiem šajā sakarā ir vajadzīgs, lai tevi «laiko» pēc iespējas vairāk cilvēku. Teikšu tā: viņi ļoti uzmanīgi staigā pa to «mīnēto lauku», lai tikai neuzkāptu uz kādas mīnas, lai tikai nebūtu sprādziena. Atceros, ka mums bija tieši otrādi. Mēs uzskatījām teju par savu pienākumu kāpt virsū visām mīnām pēc kārtas, lai tikai kāds nepadomātu, ka mēs esam kādi «mīkstie». Tas bija padomju laika beigās, tāpēc valdīja tāda kopēja noskaņa – tev jābūt opozīcijā. Šodien ir citādi – viņi visi izskatās tādi jauki un stilīgi, viņi sirdī ir dizaineri. Līdzīgi, ja salīdzinām, piemēram, popmūziku. Mūsu laikos dominēja melodija, tagad ar melodijām ir švaki, viņi tagad ir koncentrējušies uz skaņas kvalitāti, aranžējumu, tur viņi izkopj to perfekciju.

Žurnāli