Tīkla sajūta

Pēc spontānas idejas dzimšanas, vasaras vakarā tiekoties ar draugiem, dažādu sakritību rezultātā jaunā dramaturģe Elizabete Šiklova norezervēja Airbnb apartamentu pilī. Nākamajā rītā mēs kopā ar jauno dramaturģi Patrīciju Keišu ielēcām mašīnā, un šī mašīna traucās uz Rakveri pēc teātra. Uzreiz jāsaka, ka festivālā Baltoscandal no piecām dienām apmeklējām divas, tāpēc rakstu nebūt nevar uzskatīt par pilnvērtīgu tā apskatu, drīzāk par vienas apmeklētājas impresijām un no tā izrietošām pārdomām.

Sākumā par vietu. Bija tāda distopiska sajūta. Daudzi igauņi gan jau uz mani tagad dusmotos, bet teiksim, kā ir – nekurienes vidū, Eiropas ziemeļaustrumos, mazā pilsētiņā, kurā uz ielas lietainā dienā nevar satikt gandrīz nevienu dzīvu būtni, notiek skatuves mākslas festivāls. Pilsētā izmiruma sajūta, taču vide ir iespaidīgi labiekārtota. Bez svaigajām Rakveres teātra un kino telpām, tās centrā, Brīvības laukumā, atrodas Ukuaru mūzikas nams – 1930. gadu funkcionālisma un mūsdienu universālā dizaina apvienojuma būve, kurai par pamatu kalpojusi izbijusi baznīca. Netālu no laukuma – tāda kā ieleja, pildīta vairākām dažādu izmēru estrādēm un nosacītu amfiteātri, ko apvij redzami nesen atjaunotas gājēju takas. Šeit viss šķiet svaigs, nostrādāts, ietilpīgs. Gatavs mākslai un cilvēkiem. Tikai cilvēku te nav. Mani, stāvot šajā ainavā, pārņēma tāda absurda sajūta. Es prātoju, ka par šādu vidi sapņo miljoniem cilvēku. Te tā ir manā priekšā visā savā potenciālā. Taču mēs šeit klaiņojam lietainā sestdienas rītā, un viss, ko pa ceļam satiekam, ir viens ēzelis, kāds piecdesmitgadnieku pāris, mazas meitenes skulptūra, absurdi dārgu plīša aitu rotaļlietu pārdevēja un daži festivāla apmeklētāji. Tas arī viss.

Piektdienas vakarā ierodoties Rakverē, uzreiz devāmies uz teātra lielo zāli piedzīvot vācu audiovizuālās mākslinieces Amēlijas Duhovas (Amelie Duchow) uzstāšanos ar darbu Logos Mater. Performances aprakstā teikts: «Skaņas kompozīciju iedvesmojuši fonētiski un akustiski elementi, kas pēta pasaules valodu būtību (..). Tā aicina klausītājus pārdomāt valodu nozīmi mūsu individuālās un kolektīvās identitātes veidošanā un to, ka cilvēce mūsdienās saskaras ar masveida valodu izmiršanu,» taču man jāatzīst, performances aprakstu es nebiju izlasījusi, tā teikt, atnācu negatava. Labi vien ir, jo tas nodrošināja dažādās skatīšanās pieredzes mūsu kompānijā. Kolēģes pēc notikuma sprieda par sadzirdēto valodu īpatnībām un uzdeva jautājumus par atlasīto valodu izvēli, proti, kāpēc tās izvēlētas lielas un eiropeiskas, nevis izmirstošas, taču manas ausis dažādajām mēlēm īsti nemaz nebija pievērsušas uzmanību. Tā vietā es vairāk reflektēju par skaņas kompozīciju un intensīvo vizualitāti – būtiska darba daļa bija ar skaņu ritmiski vienots, spilgti pulsējošs gaismu un formu kompozīcijas video materiāls, kam bija stroboskopisks efekts. Mulsināja izvēle šo darbu pasniegt klasiskā proscēnija tipa zālē. Skatuves priekšplānā novietots mākslinieces darbagalds ar saslēgtu dīdžeja setu, uz tā globuss, aiz viņas ekrāns pa visu skatuves muti, taču publikai rāmi jāsēž zālē. Es biju pilnīgā reivam līdzīga ritma varā, tomēr ierobežojošās sēdus pozīcijas dēļ šī pieredze galu galā man kalpoja vien par labu fonu privātām prāta nodarbēm. Tas gan saistīja mūs visas trīs, neatkarīgi no gatavības pakāpes. Kāda labi atpūtās, mazliet iemiegot, cita tumsas aizsegā ritmiski galvā risināja savā darbā aktuālos uzdevumus. Skatītāju ovācijas, darbam noslēdzoties, gan bija entuziasma pilnas, tāpēc es tikai nodomāju: «Šis laikam ir viņiem, nevis man.» Tā arī var būt.