Ko gribu es?

Sākot no šīs, 2026./2027. gada, sezonas, Ģirts Krūmiņš ir Dailes teātra štata aktieris. Viņš ir izlēmis, un tas nav noticis kādā jūtu uzplūdā, pat ne dienā vai nedēļā. Uzrakstīt vārdu savienojumu «Dailes teātra aktieris Ģirts Krūmiņš» nav nemaz tik viegli. Jūtu, ka rakstu to mazliet negribīgi. Kopš 1996. gada Ģirts Krūmiņš ir piedalījies vairāk nekā 70 Jaunā Rīgas teātra izrādēs un lielā mērā kopā ar Jaunā Rīgas teātra Garās dzīves ansambli – Baibu Broku, Gunu Zariņu, Kasparu Znotiņu, Vili Daudziņu, vēl arī Andri Keišu – ir veidojis mana dzīves laika teātra izpratni un mīlestību. Ģirts Krūmiņš ir viens no labākajiem aktieriem ne tikai savā paaudzē. Visbiežāk raksturots kā aristokrātisks, smalks un muzikāls.

Dienā, kad Ģirts Krūmiņš saņēma ziņu, ka viņam piešķirta Harija Liepiņa balva, aktieris pēc ilgām pārdomām Jaunajā Rīgas teātrī nolika uz galda atlūgumu. Visai teatrāla sakritība, bet patiesība. «Ģirts Krūmiņš ir mans vienīgais kolēģis, ar kuru kā vienaudži esam sākuši aktiera gaitas vienā vietā un laikā – 80. gadu sākumā Tautas kinoaktieru studijā pie [Arnolda] Liniņa un [Ainas] Matīsas. Jau toreiz Ģirts atšķīrās no pārējiem un šo savu atšķirību ir izkopis un attīstījis cauri gadiem. JRT viņš ir jau kopš 1995. gada, kad spēlēja manā izrādē Doriana Greja ģīmetne. Visu šo laiku viņš ir bijis viens no JRT vadošajiem aktieriem un tāds ir joprojām. Gan izrāde Garā dzīve, gan daudzas citas varbūt nebūtu pat notikušas, ja mūsu trupā nebūtu Ģirta Krūmiņa,» ar saņemto Harija Liepiņa balvu 2021. gadā apsveica režisors un JRT mākslinieciskais vadītājs Alvis Hermanis.

Piecu gadu laikā brīvaktiera statusā Ģirts Krūmiņš piedalījās dažādās negaidītās radošās sadarbībās, no viņa staroja jauna enerģija un dzīvesprieks. Producentes Jevgeņijas Šermeņevas paskubināts, izveidoja monoizrādi stand-up žanrā Vientuļās planētas sala, kurā pārsteidzoši un saviļņojoši atklāti dalījās savos kovidlaika piedzīvojumos/pārdzīvojumos un jaunatrastajā patībā. Savā ziņā tas ir izlaušanās stāsts, kas iedvesmoja daudzus cilvēkus Latvijā beidzot uzdot sev jautājumu: «Bet ko gribu es?» Pa īstam. Jautāju Ģirtam Krūmiņam, vai turpinās darboties stand-up žanrā? «Nē, tas derēja tikai tam konkrētajam laikam un stāstam. Tas nav nekas tālāk štancējams,» viņš atbild.

Aktieris interviju ir nolicis tūlīt pēc fotosesijas Dailes teātra parādes portretam. Aizved uz savu grimētavu, kuru dala ar aktieri Lauri Subatnieku. Ģirts Krūmiņš priecājas, ka var atvērt logus, un ainava ar Brīvības ielu ir gana plaša. Pirms sarunas es izstāstu svarīgu faktu – žurnāla Teātra Vēstnesis redakcija šo interviju iecerēja jau agrāk, kad mēs vēl nezinājām, ka viņš kļūs par Dailes teātra aktieri. Viņu tas gandarī. Intervijā vairāk runājam par ceļu līdz aktiera kļūšanai par Dailes daļu. Jaunais posms, kas tikko sācies, jau būs pavisam cita saruna.

Viņa grimētavā pie loga ir kas līdzīgs Freida dīvāniņam. No tā improvizēti aizmetas intervija.

Undīne Adamaite. Tu te vari atlaisties kā pie psihoterapeita. (Smejas.)

Ģirts Krūmiņš. Jā. Zini, ko es klausos, kur tieši tā arī notiek? Britu dizainerei un rakstniecei Bellai Freidai – gleznotāja Lusiāna Freida meitai un psihoanalītiķa Zigmunda Freida mazmazmeitai – ir podkāsts Fashion Neurosis. Viņa vienmēr sāk ar apģērbu. Pati sēž tēva klubkrēslā, kas ir jau tāds nodzīvots, sarunas viesis atgūlies, un viņa vienmēr sāk ar jautājumu – pastāsti, lūdzu, ko tu šodien esi uzvilcis un kāpēc izvēlējies šo apģērbu? Pēc tam saruna aiziet, kur aiziet.

Varam varbūt to izmēģināt?

Labi! (Smejas.) Es atgulšos.

Kāpēc tev šodien mugurā ir šīs foršās, stilīgās bikses un balts T krekls?

(Smejas.) Vārdsakot, tās ir Balenciaga bikses. Man ļoti patīk šis stils. Tās ir īstās Balenciaga bikses un snīkeri.