Man katra loma ir par dzīvi

Iepazināmies pirms gadiem divdesmit, kad Jūlija Ļaha, sava dzīvesbiedra režisora Ivara Lūša aicināta, no Daugavpils teātra atnāca uz Liepāju. Skaista un smējīga dzīvē, neatvairāmi pievilcīga uz skatuves, viņa uzreiz pierādīja īstu profesionāļa krampi. Joprojām acu priekšā Jūlijas Soņa izrādē CV (Tēvocis Vaņa), ko uz Liepājas teātra simtgadi (2007) iestudēja Rolands Atkočūns. Izrāde iesākās ar karnevālu Voiņicku muižā, un Soņa, putna masku uz pieres atstūmusi, kā vanags neizlaida no acīm Ivara spēlēto Astrovu – vai tik kāds neapcels, vai tik viņam būs labi. Un vēlāk – sāpīgais tuvuma mirklis, kad mīļotais apkampj… kā čomu, kam atklāt ilgas pēc citas sievietes un citas dzīves. Un pretstatā – burvīgi vieglprātīgā Vāverīte no Lūša uzvestās Sniegbaltītes skolas (2006)!

Kad Jūlija atgriezās Daugavpilī un ienāca jau kādu laiku spēlētajā Dmitrija Petrenko iestudējumā Tumšie brieži (2021), teātra Eksperimentālajā zālē vārda tiešā nozīmē mainījās temperatūra. Viņas Nadīna bija kā ogle zem pelniem, it kā nemanāma, bet pieskaries – un paliksi bez pirkstiem. Zināju, cik spēcīga dramatiskā izjūta Jūlijai piemīt, un tikpat viņas titulloma Hekubē (2025) nāca kā satricinājums, tāpēc pašsaprotama šķita nominācija Spēlmaņu nakts balvai kategorijā Gada aktrise. Laimīgs tas aktieris, kas savā mūžā kaut reizi ar tāda mēroga lomu saticies, divkārt – tas, kurš godam ticis ar to galā. Jūlijai Ļahai laimējies trīskārt, jo šovasar jūnijā Daugavpils teātris ar Francijā rezidējošās režisores Tatjanas Stepančenko-Bogdanas iestudēto Eiripīda Hekubi piedalījās Starptautiskajā sengrieķu drāmas festivālā Kiprā, Pafā, un viņa varēja Trojas valdnieces traģēdiju izspēlēt gandrīz tur, kur tā reiz radīta.

Pirms divarpus gadiem Ivars Lūsis negaidīti aizgāja Jūlijas acu priekšā. Ejot uz tikšanos, biju drusku nobijusies. Jo kā runāt ar cilvēku, kas nav sastapts tik sen un gājis cauri tik lieliem satricinājumiem? Tomēr bija tā pati Jūle: skaista un smējīga. Tikai arī ļoti pieaugusi un dzīvesgudra. «Jūlija ir brīnišķīga aktrise un dziļš cilvēks. Tāda īsta un uzticama. Teātrī tādu cilvēku satikt gadās arvien retāk,» atraksta Inese Kučinska, kura daudz spēlējusi partnerībā ar viņu.

Kāda ir sajūta spēlēt Hekubi sengrieķu traģēdijas dzimtenē? Tas bija īstais amfiteātris?

Tas bija Pafas Odeons^[1]. Festivāla rīkotāji gan ļoti atvainojās, ka mēs nebijām amfiteātrī, kur ietilpst divtūkstoš skatītāju, mēs bijām sešsimt septiņsimt skatītāju odeonā. Aiz skatītājiem – jūra. Protams, mēs to neredzam, tikai bāku augšā, jo mēs esam apakšā. Gaismas arī bija izliktas tā, ka brīžiem es redzēju tikai sienu, un tas bija pārbaudījums, arī tehniski, jo mēs spēlējām bez mikrofoniem. Kāda tā bija laime! Man vispār ir laime, kad drīkst spēlēt bez mikrofona. Sānos bija kādas apskaņošanas sistēmas, lai var skaņu izlīdzināt. Tā vieta būvēta interesanti – pa vidu ir akmens, uz kura stāvot, vari čukstēt, tevi dzird visi, un jo tālāk esi no tā akmens un tuvāk skatītājiem, jo notiek otrādi. Kaut arī šķiet – nu, kurš tur latgaliski saprot, kāpēc viņiem būtu jādzird. Bet viņiem bija jādzird! Jo bija cilvēki, kas runā latgaliski un saprot valodu, mums fonā bija tulkojums angļu un grieķu valodā. Bet, kā mums teica, pat nevajadzēja skatīties tekstu – visu saprata. Es tāpēc mīlu festivālus, ka tur var tieši pārbaudīt – darbojies pareizi vai nepareizi. Un, ja ej pareizā virzienā, ja ir doma, ko nodot, tad skatītājs to nolasa.