Egils Levits: «Nozīmīga doma raksturo labu literatūru, labu teātri un labu kino.» Foto – Aivars Liepiņš, Dienas mediji
Egils Levits: «Nozīmīga doma raksturo labu literatūru, labu teātri un labu kino.» Foto – Aivars Liepiņš, Dienas mediji

Pirms atnāca adjutants

Ar Latvijas Republikas prezidentu Egilu Levitu sarunājas Ieva Struka

Jums palikušas vēl pāris minūtes, teica Valsts prezidenta Egila Levita adjutants, un es sapratu, ko zināju jau sarunas sākumā: vismaz pāris būtiskas iecerētās tēmas paliks neizrunātas. Bet varbūt tā ir laba saruna, par kuru liekas, ka tā varētu turpināties vēl labu laiku.

Uz sarunu Teātra Vēstnesis Prezidentu lūdza tālab, ka viņa ievēlēšana beidzot radīja sajūtu, ka var atslābt, atslābt no tā sprieguma, kas jau sen bija kļuvis par normu ,valsts mēroga pasākumos klausoties valsts augstākās amatpersonas uzrunu. Vienlaikus beidzot ir atgriezusies subjektīva vēlme strādāt Prezidenta nereti pieminētā kopējā labuma vārdā, jo aicinātājs pats ir darītājs. Bet sarunu mēs tomēr sākām par teātri, jo iepriekšējā vakarā Prezidents ar kundzi apmeklēja Federiko Garsijas Lorkas pirmizrādi Tukšais zieds Latvijas Nacionālajā teātrī.

Arī latviešiem ir tautasdziesmas par nonākšanu ļaužu valodās un ciešanām, kas no tā ceļas

Teātris un pirmie iespaidi

Ieva Struka. Vakar tikāmies pirmizrādē, kāda jums tā likās?
Egils Levits
. Vakar bija interesants teātra iestudējums, askētiska skatuve, arī fleksibla, jo scenogrāfijā izmantotie krēsli varēja nozīmēt visu un neko. Manā ieskatā šī izrāde bija atkailināta, proti, tā fokusējās uz lielo stāstu, atskaldot nost visu lieko, un tas atspoguļojās arī skatuves veidolā. Es neesmu lasījis Lorkas lugu, bet, manuprāt, problēmas, ko režisore gribēja parādīt, arī tur bija «izpreparētas». Kad Garsija Lorka to 30. gadu sākumā sarakstīja, viņš bija rakstnieks ar kreisiem un moderniem uzskatiem, un viņš kā modes rakstnieks rakstīja par lietām un problēmām, par ko tai laikā bija klasiski nerunāt. Vakar skatoties izrādi, man likās, ka tā atspoguļo divus līmeņus – priekšplānā bija sievietes vajadzība un ilgas pēc bērna, bet aiz tā arvien vairāk atklājās stāsts par divu cilvēku attiecībām, aukstumu un nespēju atvērties otram, un šī otrā problēma tika «atslēgta» caur pirmo, un es teiktu, ka tā otrā bija galvenā. Tā ir samērā klasiska problēma, kas nolasāma arī caur pārējām sievietēm Andalūzijas lauku ciema dzīvē. Un tai brīdī, kad dāmas veļas mazgātavā klačojās, man ienāca prātā, ka arī latviešiem ir tautasdziesmas par nonākšanu ļaužu valodās un ciešanām, kas no tā ceļas. Arī tas tur bija parādīts. Šai ziņā tas bija reālistiski nopietns stāstījums. Beigas man likās sirreālas, un es pieņemu, ka Lorkam luga nebeidzas vannā (pasmaida).

Nebeidzas gan. Beidzas ar pārkostu kakla dzīslu.
(Smiekli.) Tātad vēl sirreālāk. Tātad nopietns reālistisks stāsts ar sirreālām beigām, varbūt pat ne sirreālām, bet katrā ziņā laba izrāde.

Atgriežoties pie teātra kā mākslas žanra, cik tas jums dzīvē bijis svarīgi līdzās citām lietām?
Man teātris ir tuvs, tūlīt aiz literatūras, ko es savā ziņā uztveru kā viena virziena radniecīgas formas. Arī kino. Teātris pieder pie tām mākslām, kas vislabāk var attēlot vai kur visprecīzāk nāk ārā mākslinieku domas un idejas, un tās var būt ļoti niansētas. Jo gleznā tu savu domu nevari izteikt tik niansēti, tu radi asociācijas skatītājā, bet tās var nebūt tās pašas, kas bijušas māksliniekam. Teātrī, kino un literatūrā katrā ziņā ir svarīga doma, un šai domai jābūt (pauze) nozīmīgai, es teiktu tā. Nozīmīgai tādā izpratnē, ka tā rada tālākās, sekojošās domas. Es noskatos, man ne tikai ir interesanti, bet domas, kas izskanējušas uz skatuves vai ekrāna, manī rada nākamo domu. Šī doma man seko, kad es izeju no skatītāju zāles, un liek man domāt tālāk, un to es saucu par nozīmīgu domu. Ja es vienkārši aizeju no izrādes un tālāk nedomāju, tad tā ir bijusi informatīva izrāde.

Vai izklaidējoša.
Jā, vai izklaidējoša. Bet nozīmīga doma raksturo labu literatūru, labu teātri un labu kino. 

Valodas dziļuma niansētības samazināšanās noteikti ir arī jautājums par spēju aptvert pasauli

Vai jūs varat atcerēties kādu izrādi, kas pirmā atstājusi paliekošu iespaidu, likusi domāt tālāk?
Tās, ko es atceros, vienmēr ir likušas domāt, un tās, kas nav likušas, esmu aizmirsis. Bet gadu gaitā tādas ir bijušas gana daudz. Es uz teātri eju vidēji bieži un labprāt to darītu vairāk, kas diemžēl laika trūkuma dēļ nav iespējams. Bet vienu izrādi es šobrīd nevarēšu izcelt. 

Žurnāli