Viens dzīves fragments
Sarunājas aktrise Lolita Cauka un fotogrāfs Kristaps Kalns. Māte un dēls
Fotogrāfs Kristaps Kalns jau daudzus gadus ir viens no labākajiem izrāžu dokumentētājiem, savukārt Lolita Cauka paralēli aktrises darbam savulaik ļoti atbildīgi iesaistījusies Latvijas teātra dzīves kultūrpolitikas veidošanā. Dzīves vērošana ir aktuāla viņiem abiem. Uz redakcijas piedāvājumu atbildēja ar bažām, ka sarunas ir viņu ikdiena un, ja tas notiks speciāli, tad diez vai sanāks patiesi. Tāpēc daži jautājumi ir redakcijas sagatavoti, un arī nedaudz «iestudētajā» sarunā iespējams uzzināt daudz krāsainu vērojumu un emocionālu atziņu gan par darbu abpus fotokamerai, gan par to, kā izbaudīt mirkļus teātra visuma plūdumā.
Kristaps Kalns. Mēs tagad runāsim divatā, sēžot virtuvē, bet skaidrs, ka mēs runājam, apzinoties, ka tas ir publicēšanai. Tāpēc jāņem vērā, ka šī nav ikdienišķa virtuves saruna. Piebildīšu vēl tiem, kas šo lasīs, ka mēs vairāk vai mazāk par teātri runājam visu manu mūžu, 40 un vairāk gadus, tāpēc izcelt vienu atsevišķu sarunu ir diezgan grūti.
Lolita Cauka. Tas vispār nemaz nav iespējams.
Kristaps. Tā ir viena liela saruna daudzu gadu garumā, kas ir gan par konkrētām izrādēm, gan arī vispār apcerīga. Tad nu šodien mēģināsim kādu fragmentu izspēlēt. Turklāt es tikko esmu atnācis no Spēlmaņu nakts organizatoru sapulces, kurā runāja par ļoti aktuālo, tāpēc mans noskaņojums ir konkrēts, nevis apcerīgs un vispārīgs.
NO KURAS PUSES BILDĒT
Kristaps. Ieskatīšos arī jautājumos, ko mums piedāvājusi žurnāla redakcija, pie tiem droši vien pieturēsimies. Tātad. Vai izrādi labāk iespējams iemūžināt filmā, video vai foto? Vai tas vispār ir vajadzīgs?
Lolita. Iespējams ir viss, bet vai vienmēr visu vajag? (Iesmejas.)
Kristaps. Nu, ņemot vērā manu nodarbošanos, man vajag, jo tas ir mans darbs.
Lolita. Iemūžināt vajag gan, jo mēs nezinām, kādus jokus izspēlēs vēsture gan ar cilvēkiem, gan ar autoriem, gan ar teātri vispār. Ja ir nofiksēts, tas ir ļoti labi, lai saglabājas. Vai tas vienmēr jālaiž tautās, ir jau cits jautājums. Nezinu, vai tagad arī tā dara, bet kādreiz Nacionālais teātris tādā kā melnrakstā ierakstīja visas izrādes.