Aplim nav sākuma

Impulss šā numura Tēmai radās, redakcijas sanāksmē spriežot par to, ka aizvien nenoteiktākas kļuvušas robežas starp to, ko izrādes tapšanā dara katrs no tajā iesaistītajiem māksliniekiem. Koprades teātrī tādu robežu, vismaz šķietami, vispār nav. Redzamākie katras jomas pārstāvji pārņem citas funkcijas un sauc savu darbu citos vārdos.

Reinis Dzudzilo ir viens no tiem, kas viskonsekventāk reflektē par izrādes struktūras veidotāju – režisora un scenogrāfa – mijattiecībām iestudējuma procesā. Pirms dažiem gadiem tepat žurnālā, sarunādamies ar Ievu Struku, viņš definēja, ka «iestudējuma daba ir scenogrāfija, bet iestudējuma cilvēks ir režija. Tādā nozīmē kā Mozus grāmatā tiek aprakstīta pasaules radīšana. Daba tiek radīta pirms cilvēka». Citkārt uzsverot, ka scenogrāfijas veidošanā viņš par izejas punktu uzskata savu attieksmi un izpratni par dramaturģiju, nevis tās režisorisko interpretāciju. Tāpēc par numura Tēmas vienojošo motīvu izvēlējāmies Dzudzilo piedāvāto skatpunktu – jautājumu par to, kur sākas scenogrāfija.

Teorētiķiem vai kritiķiem scenogrāfija vai, visticamākais, vēlēšanās rakstīt par to varētu sākties – vismaz tā bija man pašai – ar bailēm no netveramās aktiermākslas, kurai pretstatā scenogrāfa veidotais ir kaut kas taustāms un fiksējams. Sev par attaisnojumu varu piebilst, ka mana profesionālā tapšana sakrita ar tā sauktā scenogrāfijas buma laiku. To iezīmēja ne vien izcilu mākslinieku – Ilmāra Blumberga, Andra Freiberga, Marta Kitajeva, Jura Dimitera – sadarbība ar režisoriem, bet arī aktīva piedalīšanās Latvijas, Baltijas un Padomju Savienības mēroga scenogrāfijas izstādēs. Dažiem no viņiem izdevās izrauties arī līdz pasaules forumam – Prāgas kvadriennālei, tiesa gan, lai pārstāvētu padomju, nevis Latvijas mākslu. Redzēt maketus un skices, iedziļināties plastiskās idejas attīstībā bija visnotaļ ierasts, un tas nozīmēja arī labāk saprast izrādes kopējo vēstījumu. Diemžēl šāda prakse vairs neeksistē, un par scenogrāfu darbu nākas spriest tikai no izrādes koptēla.

Tomēr šajā numurā teorētiķi savu viedokli neizteiks, toties pārdomās dalīsies praktiķi no dažādām paaudzēm un tālab atšķirīgu dzīves un mākslas pieredzi. Līdz ar šīm atšķirībām iezīmēsies arī dažādi skatpunkti.

Aktieriem scenogrāfija sākas ar iespēju sadarboties ar objektiem un iedvesmoties no telpas, vai gluži otrādi – dzīvot ar to paralēlās dimensijās. Scenogrāfija sākas tad, kad tajā ienāks kāds, kas to kā tādu saskata – saka Guna Zariņa. Svarīgākais ir tas, kur scenogrāfija beidzas – spriež Reinis Boters pārliecībā, ka tā nebeidzas nekur, jo dzīve pati ir performatīvs process.

Jaunākās paaudzes scenogrāfi – apvienības Grāfienes un 4K – reflektē par idejas uzmirdzēšanu kā darba rašanās brīdi un, tieši tāpat kā aktieri, mēģina noteikt savas jomas izplatību, variācijas un robežas, īpaši neraizēdamies par tās vietu izrādes kopsakarībās. Toties Mārtiņš Vilkārsis un Reinis Suhanovs iedziļinās tieši sadarbības aspektos un scenogrāfa profesijas iespējās uzņemties radošo vadību vai palikt noteiktās subordinācijas attiecībās. Un visplašākais scenogrāfijas iespēju spektrs bijis Monikai Korpai, kura, palikdama Latvijas teātra ainavā, šobrīd spilgti veido starptautisku karjeru.

Domājot par scenogrāfiju kā izrādes sastāvdaļu vai struktūras veidotāju, atmiņa saka priekšā, ka viens no skatuves elementiem, kas dažādās izpausmēs atkārtojas visbiežāk, ir aplis. Droši vien ne tikai tāpēc, ka eksistē skatuves ripa, bet tāpēc, ka tieši šī figūra ir visdinamiskākā un vistiešāk izsaka kustību, mainību un cikliskumu. Aplim nav sākuma un beigu, un pats tas ir puse no astoņnieka – mūžības simbola. Tā būtu mana atbilde par to, kur sākas scenogrāfija. Visur. Jebkur.