Izdzēšot no izrādes «VL!» politisko iesaisti maijpuķīšu nešanā uz Pili, tiek nostiprināts maldinošs pretnostatījums starp tautas ideālismu un politiķu intrigām. Artūrs Skrastiņš – prezidents Zatlers izrādē «Rīkojums nr. 2». Foto – Marko Rass
Izdzēšot no izrādes «VL!» politisko iesaisti maijpuķīšu nešanā uz Pili, tiek nostiprināts maldinošs pretnostatījums starp tautas ideālismu un politiķu intrigām. Artūrs Skrastiņš – prezidents Zatlers izrādē «Rīkojums nr. 2». Foto – Marko Rass

Kad sīki fakti aizsedz lielo patiesību

Izrāde «Rīkojums nr. 2» Dailes teātrī

Mākslas darbi par vēsturi – romāni, filmas un arī teātra izrādes – spēcīgi veido cilvēku priekšstatus par pagātnē notikušo, noteikti daudz lielākā mērā nekā vēsturnieku zinātniskie pētījumi. Māksla rada mītus par pagātni, kas iesēžas cilvēku sirdīs un prātos, un nereti tie var būt stipri atšķirīgi no vēsturiskās patiesības. Šekspīrs uz visiem laikiem padarījis Ričardu III par sinonīmu ļaunam valdniekam, taču pasaules slavenākais dramaturgs šo lugu uzrakstīja nevis lai objektīvi attēlotu sen mirušo karali, bet gan kā Tjudoru dinastijas propagandu ar nolūku attaisnot faktu, ka karalienes Elizabetes I vectēvs Henrijs VII ar varu sagrābis troni. Lai kā dažs labs vēsturnieks censtos, mainīt Ričarda vērtējumu kļuvis neiespējami.

Mākslas darbu lielās ietekmes dēļ nerimstošas ir diskusijas par pareizo līdzsvaru starp vēsturisko precizitāti un mākslas patiesību, kurai jāspēj sniegt koncentrētu estētisku un emocionālu vēstījumu.

Paveras plašs interpretāciju lauks, kurā visdrīzāk piedosim autoram vai režisoram zināmas atkāpes no hronoloģijas vai notikumu secības, ja tās nepieciešamas skaidrai un saistošai dramatiskai struktūrai. Taču mums ir tiesības no autoriem un izpildītājiem prasīt atbildīgu attieksmi pret notikumu būtību – lai vēsturiskas drāmas svarīgāko personāžu raksturs un motivācija tiktu atveidoti patiesi un atbilstoši faktiem.

Kā pēc šīs mērauklas vērtēt Matīsa Gricmaņa «dokumentālo trilleri» Rīkojums nr. 2 Valtera Sīļa režijā, kuru kopš jūnija spēlē Dailes teātrī izpārdotā Lielajā zālē? Izrāde daudziem kļūs par galveno informācijas avotu, kas veltīts būtiskam pavērsienam Latvijas jauno laiku vēsturē, jo vai nu 15 gadus vecos notikumus atceras tikai aptuveni vai arī tajā laikā bija tik jauni, ka tos vispār nepamanīja.

Gan Gricmaņa biogrāfija, gan viņa līdzšinējā darbība teātrī skaidri apliecina interesi par Latvijas politiku. Viņš savulaik bija Nacionālās apvienības Saeimas deputāta Imanta Parādnieka palīgs, un no paša stāsta par iesaistīšanos politikā tapa izrāde Būt nacionālistam neatkarīgajā Dirty Deal Teatro. Kā cilvēkam, kas šajos procesos ir piedalījies, viņam acīmredzot ir svarīgi savā lugā, cik vien iespējams, precīzi turēties pie faktiem, un par šo gandrīz vai pedantisko apņemšanos vēsta arī izrādes programma – biezs buklets, kurā pārpublicēti daudzi tā laika dokumenti un avīžu ziņas, un tas kalpo kā savdabīgas zemsvītras atsauces notikumiem, kuri tiek atainoti uz skatuves.

Žurnāli