
Matemātika ir prāta mūzika
Pārdomas par Dailes teātra izrādi «Rīkojums nr. 2»
Recenzija tā nedrīkst būt: to neatļauj ne tikai darbs konkurējošā teātrī, bet zināmā mērā arī ilggadīga sadarbība ar izrādes režisoru Valteru Sīli. Izrādes pēcgarša tomēr ir tik spēcīga, lai izmantotu iespēju par to reflektēt. Pārdomām iedvesmo arī pirmsvēlēšanu vasara un nākamo deputātu aktivitātes publiskajā telpā. Bet vispārinājumu piešķir žurnāla Tvērums vasaras numurs, kas veltīts tēmai par Neko, un tajā – Mārtiņa Marka Kozlova komplicētais, bet rosinošais raksts par Nekā klātbūtni matemātikā. Tā kontekstā šķiet interesanti domāt arī par 100 galvām Saeimā, kas atvieglo rēķinus, jo jebkuru procentuālo attiecību balsojumos, pārstāvniecībā, reitingos un prognozējamos rezultātos vieglāk aptvert, ja runa par 100 vienībām. Savukārt, ja uz 100 raugās kā uz simbolu, tad skaidri redzama proporcija starp 1 un 0, proti, uz vieninieku ir pat veselas divas nulles; bet, ja aplūko 1 un 0 kā simbolus, tad redzam, ka uzvarētāji – pirmās vietas ieguvēji, pirmrindnieki, unikalitātes – dabā ir sastopamas divreiz retāk par nullēm. Mācībās, darbā, politikā vai personīgajā dzīvē.
Kāpēc viens un nulle izrādījās noderīgi retorikai, domājot par Dailes teātra izrādi, kas veltīta tā laika valsts prezidenta Valda Zatlera «cīņai» ar oligarhiem un 2011. gadā pieņemtajam vēsturiskajam lēmumam izsludināt Saeimas atlaišanu? Tāpēc, ka Valters Sīlis kopā ar izrādes dramaturgu un lugas autoru Matīsu Gricmani apzināti nojauc mūsu apziņā tik ērto dalījumu starp baltajiem un melnajiem, labajiem un sliktajiem, progresīvajiem un stagnējošajiem, altruistiem un aprēķinātājiem, «pareizajiem, par ko balsošu es», un tiem, kas pretējā pusē, ja vien par šādu dalījumu neuzskata scenogrāfa Uģa Bērziņa iekārtotās platformas, uz kurām pamīšus notiek darbība vienā un otrā pusē. Tomēr, līdzīgi Kozlova rakstā piesauktajiem pulksteņa rādītājiem, kad tie atrodas uz 12 un kļūst par atskaites punktu «pirms» un «pēc», arī izrādē ir viens cilvēks, kurš pilda šo funkciju, un mizanscēnas ir sakārtotas tā, lai vismaz kādā brīdī to pamanītu katrs – proti, Artūra Skrastiņa atveidotais Valdis Zatlers. Dailes lielā skatuve kādā brīdī paliek tukša un melna, un vientuļš gaismas stars izgaismo vēl vientuļāku cilvēku. Lai arī viņam ir ne tikai ienaidnieki, bet arī draugi, ne tikai padomdevēji, bet arī ģimene, viņš ir viens. Emocionāli iedarbīgākais un spēcīgākais no šiem «vienatnes» brīžiem ir izrādes finālā, kad katra atsevišķā Saeimas «nulle» un katrs «vieninieks» (ar plus vai mīnus zīmi) sastājas tādā kombinācijā, lai par nākamo Latvijas valsts prezidentu tiktu ievēlēts Andris Bērziņš. Negribas atkal spekulēt ar nulli un vieninieku, bet viņš ir prezidents, kas visspilgtāk palicis atmiņā ar cilvēciski saprotamu, tomēr neattaisnojamu uzbrukumu žurnālistiem – «par maz esat sisti».