Klasiķa optika
Meklējot kopsaucējus pieciem Rūdolfa Blaumaņa lugu iestudējumiem
Atsaucoties Teātra Vēstneša aicinājumam uzrakstīt par Blaumaņa lugu jaunākajiem iestudējumiem, bez jelkāda loģiska pamata (bet varbūt tieši pretēji – likumsakarīgi) prātā ienāca ar Blaumani nekādi nesaistītais poļu režisora Lukaša Tvarkovska un dramaturģes Ankas Herbutas multimediālais megaprojekts Orākuls, ar ko Dailes teātris uzsāka 2025./26. gada sezonu.
Četras stundas garā izrāde ar zibsnījošām gaismām, apdullinošiem trokšņiem, rotējošu skatuves ripu, mainīgiem paralēli apdzīvotiem spēles laukumiem un ekrāniem, kas savieno nesavienojamas norises, apbrīnojami precīzi parāda mūsdienu pasauli kā mākslīgā intelekta manipulētu kustīgu instalāciju, kurā ieslodzīts spārdās un spirinās cilvēks. Viņa emocionālais vertigo jeb līdzsvara zudums ir nepārprotams, bet jūtu un pārdzīvojumu konkrētība šķiet izplēnam telpu un ekrānu saspēlē. Acīmredzot Tvarkovska un Herbutas panorāmas kamera nav domāta psihes sīkāko vibrāciju lūkojumam, te vajadzīga cita optika. Kāda? Piemēram, Blaumaņa mikroskops, kas pasaules mainību ļauj ieraudzīt tuvplānā tvertās indivīda garīgajās transformācijās. Blaumaņa skatiens ir notēmēts uz cilvēka dabu – tiklab mainīgo, kā nemainīgo tajā.
Pagājušajā sezonā teātri Blaumaņa darbus dzīves un cilvēka mākslinieciskās izpētes projektiem izmantojuši pat piecas reizes. Inese Mičule iestudējusi Ugunī Nacionālajā teātrī un Ļauno garu Valmierā. Turpat tapušas arī Elmāra Seņkova Skroderdienas Silmačos. Gerds Lapoška ievingrinājis roku režijā ar Indrāniem JRT, bet Mārtiņš Eihe iestudējis Lailas Burānes izveicīgi sacerētu Blaumaņa darbu popūriju Trīs bēres un divas kāzas Liepājā.
Izņemot Inesi Mičuli un Gerdu Lapošku, kuri respektējuši Blaumaņa noteikto lugas žanru, pārējie režisori nav bijuši mierā ar dramaturga piedāvāto bezkaislīgo «skatu lugu» vai «sadzīves skatiem», tālab centušies izrādē tēlotajiem apstākļiem un emocionālajai noskaņai piešķirt spraigāku, 21. gadsimtam atbilstošāku formulējumu. Ugunī raksturota kā drāma, ja ar to saprotam sarežģītās morālās izvēlēs balstītu problēmu risinājumu. Trīs bēres un divas kāzas nosaukta par laikmeta traģikomēdiju, tādējādi norādot gan uz sižeta aktualitāti, gan uz nopietnības un komisma vienlaicīgu klātbūtni raksturos un situācijās. Bet Skroderdienām Silmačos atrasts pavisam poētisks žanrs – nomaldījušās sirdis.