Aizraujoši ir abās pusēs

Šis man ir devītais Valmieras vasaras teātra festivāls. Teātra un vasaras svētki, kas vismaz vienas, bet ideālā variantā – trīs dienu garumā – laicīgi jāieplāno kalendārā un jāatrod naktsmājas Valmierā. Pirmajos gados sāku ar vienu, divām, trim izrādēm, bet nu jau pāris gadu – pretoties festivāla vilinājumam kļuvis neiespējami. Cik laiks un nauda atļauj, tik skrienu līdzi. Galvenokārt – sajūtu, pārsteigumu un savējo meklējumos. 

Šogad kopumā festivāla programmā bija divpadsmit izrādes. Redzēt visu varēja, tikai pavadot Valmierā visu festivāla laiku. Kas konkurencē kaut vai tikai ar tuvākajiem šā gada kaimiņiem – Cēsu Mākslas festivāla Loengrīnu un Līgatnes Rakstivālu – reti kuram bija iespējams. Man sanāca Valmierā deviņas izrādes un vēl vienu biju redzējusi jau iepriekš Rīgā.

Sīkāk par trešo dienu.

9. augusts

Plkst.10.00 no rīta Valmieras muzejā plašas starptautiskas komandas veidots interaktīvs piedzīvojums pavisam maziem cilvēkiem Vēdera sajūtas. Izrādes anotācija ziņo, ka šis poļu mākslinieču – horeogrāfes un režisores Hannas Bilkas-Kaneckas, scenogrāfes Andželinas Jankovskas-Janjakas, gaismu mākslinieces Evas Garņecas – un vairāku konsultantu veidotais projekts sešus līdz piecpadsmit mēnešus veciem zīdaiņiem ir Polijā jau pavasarī pirmizrādīts darbs. Vēlāk apskatot poļu versijas fotogrāfijas, top skaidrs, ka formāts ir līdzīgs, mainās tikai performanti. Un mazliet pārfrāzēta poļu izrādes asprātīgā anotācija precīzi raksturo arī Latvijas versijas galvenos «aktierus»: pieci kāposti, četras karotes, daži kilogrami virtuves dvielīšu, trīs cilvēki, viena sudrabota tuba un šķipsniņa gaismas.

Valmierā šis ir festivāla noslēdzošās dienas rīts, tāpēc publikā padaudz pieaugušo teātra profesionāļu un īsto mērķauditoriju pārstāv tikai pieci rāpojoši, izgulējušies un attiecīgi labā garastāvoklī esoši skatītāji ar saviem vecākiem. Kas gan ir pilnīgi pietiekami, lai mana uzmanība sadalītos uz pusēm starp to, kas notiek spēles laukumā, un to, kā uz notiekošo reaģē īstie skatītāji. Aizraujoši ir abās pusēs. Valmieras muzeja aktuālās izstādes jeb Līgas Purmales gleznu ielokā dejotājas Anna Novikova un Agate Bankava veļas, virpuļo, šmakstina, klabina, iztin no dvielīšiem īstas kāpostgalvas, kopā ar pieaugušajiem skatītājiem sasien dvielīšu karogus un dara vēl viskautko. Dejotāju mājīgais vizuālais tēls – džinsi, pelēki krekliņi, basas kājas – ļauj viņas uztvert kā vienas no daudzām ikdienas mammām, kuras kopā ar saviem bērniem mācās pasauli no jauna. Savukārt tubists Jānis Retenais ne tikai izbur dažādas skaņas no sava spožā instrumenta, bet arī pats kļūst par amizantu aktieri, jo drošāks rāpotājs var pietuvoties un pataustīt ne tikai tubas spožos ventiļus, bet arī paša mūziķa ausi.

Arī pieaugušie skatītāji sēž uz grīdas, lai maksimāli pietuvinātos mazo cilvēku skatpunktam. Un kopumā šis notikums liek visiem uz brīdi apstāties, gandrīz aizturēt elpu, lai nepārrautu to trauslo uzmanības loku, kas veidojas starp lielo un mazo – kad pēkšņi visi vienā ritmā plivina katrs savu virtuves dvielīti vai ielūkojas tubas kausa noslēpumainajā dziļumā. Vēdera sajūtas ir brīnišķīgs skatuves mākslas notikums, un ļoti gribas cerēt, ka tam izdosies kaut kur iedzīvoties un turpināties arī pēc festivāla.

Mazuļu piedzīvojums ilgst precīzi apsolītās 40 minūtes, bet, tā kā sākums saprotami drusku aizkavējies, tad uz nākamo izrādi plkst. 11.00 – Pīķa dāma, parādies! Plostnieku ielā – jāpaspēj nepilnās piecpadsmit minūtēs. Metamies kolektīvā riksī kopā ar Leļļu teātra direktoru Mārtiņu un Spēlmaņu nakts žūrijas biedreni Kitiju, par drošu ceļa rādītāju izvēloties žūrijas priekšsēdētāju Ati, kurš ir valmierietis un precīzi zina, kurp jāskrien. Satori kolēģe Anna aizrullē ar speciāli Valmierā noīrētu riteni, mūsu saucienu pavadīta: «Palūdz, lai mazliet aizkavē izrādi, mēs nākam!» Arī šis pieder pie festivāla apmeklētāja aizraujošās rutīnas trīs dienu garumā – jaunu vietu apgūšana, pārskrējieni un sarunas gan ar draugiem, gan paziņām, gan pilnīgi nepazīstamiem ceļa un skatīšanās biedriem: «Kur tev nākamā izrāde?», «Ko jau redzēji?», «Tu zini, kur jāiet?», «Ā, šajā rajonā, tikai citā pagalmā, pirms pieciem gadiem bija viena cita izrāde, atceries?», «Ejam kopā?».

Režisora Agra Nātres, dramaturģes Ances Muižnieces, mākslinieka Adriāna Toma Kulpes un četru aktieru kopdarbs Pīķa dāma, parādies! turpina festivāla pagalmu atdzīvināšanas izrāžu tradīciju, kas aizsākās jau pašos festivāla pirmsākumos ar Kārļa Krūmiņa Nāc laukā! (2016, 2017) un turpinājās ar Toma Treiņa Pagalms atdzīvojas (2019, 2020) un Matīsa Budovska Briesmīgi priecīgām lietām (2023, 2024).  Šīs ir izrādes, kuras visprecīzāk atbilst šķietami abstraktajam adresātam – «visai ģimenei», jo katra paaudze te smejas par kaut ko citu. Visos gadījumos galvenie varoņi ir pamatskolas vecumā ar savām svarīgajām draudzēšanās būšanām, kuras ir nopietnas un smieklīgas, un tik atpazīstamas. Drusku žēl, ka gan Pagalmā, gan Briesmīgi priecīgajās lietās, gan tagad Pīķa dāmā tie vienmēr ir vairāki zēni un tikai viena meitene. Droši vien tāpēc, ka režisori ir vīrieši, kuri puiku lietās jūtas drošāk.

Visos gadījumos izšķirošu lomu spēlē pagalmos, vecos šķūnīšos vai rotaļu laukumos atrodamas lietas, kas atdzīvojas un pārtop pārsteidzošos rotaļu biedros.

Pīķa dāmā draudzējas, strīdas, fantazē, baidās un bailes pārvar Rūdolfa Sprukuļa Robis, Madaras Kalnas Elza un Matīsa Kučinska Tomass – patiesi, godīgi, aizrautīgi, precīzi, viņiem jūt līdzi gan lieli, gan mazi skatītāji. Varbūt tikai skriešana, lēkšana un krišana ar īstu cirvi vai dakšām rokās ir nevajadzīgi ekstrēma.

Atzīšos, ar bažām gaidīju divu dramaturģisko intrigu atrisinājumu. Pirmkārt, vai izrādes veidotājiem kopumā izdosies pamatot, kāpēc tikai Robis «redz» skatītājus, bet Elza un Tomass nē. Izdevās. Rūdolfs Sprukulis skaisti nospēlē to brīdi, kad iedomu draugi vai palīgi vairs nav vajadzīgi, jo pašam izdevies tikt galā ar kaut ko biedējošu un grūtu. Tikai žēl, ka finālā Robim tomēr neatrodas vieta stilīgajā akvamobīlī, kurā Elza ar Tomasu jau paguvuši pabučoties (starp citu, cik veci viņi īsti ir?).

Otra intriga – vai spocīgās Pīķa dāmas (daži pavisam mazi skatītāji no tās bija sabijušies pa īstam) atminējums būs gana ticams. Bija. Matīsa Budovska Pīķa dāma ir pārsteidzoša, mīklaina, biedējoša un šausmīgi smieklīga – gan ar «masku», gan bez tās. Brīnišķīgs aktierdarbs, kurā varbūt tikai es ieraudzīju sveicienu 90. gados arī Latvijā megapopulārā amerikāņu komēdijseriāla Soli pa solim ekscentriskākajam varonim Kodijam – jokains pieaugušais, kurš dzīvo treilerī savu radinieku dārzā, saprot bērnus un prot svinēt dzīvi. Pīķa dāma, parādies! noteikti ir pelnījusi dzīvot vēl vismaz vienu festivālu.

Ar to arī mans šā gada festivāls ir noslēdzies, lecu mašīnā, lai paspētu uz darbnīcu Rakstivālā Līgatnē. Un pa ceļam izdomāju galvenos iemeslus, kāpēc Valmieras vasaras teātra festivāls izdodas vienmēr.

Tāpēc, ka tā kopumā ir no snobisma un izdomāta elitārisma pilnībā brīva un vienlaikus ar oriģinālu, jaunradītu saturu uzlādēta zona. Un tad vairs nav principiāli izšķiroši, lai gluži absolūti katra izrāde kļūtu par nevainojamu mākslas faktu.

Tāpēc, ka festivālu pēc būtības un jēgas (ne tikai glītos projektu aprakstos) interesē tieši Valmieras vide – pagalmi, ēkas, jebkas. Neticami, ka līdz šim neviens nebija izmantojis, piemēram, Valmieras sākumskolas pagalma amfiteātri, kurā Kārļa Krūmiņa Laipotāji iegūlās kā roka cimdā.

Tāpēc, ka festivāla saimnieki ir tiešām saimnieki – Reini Suhanovu un Jāni Znotiņu, kā arī Valmieras teātra direktori Evitu Ašeradenu festivāla dienās nevar nepamanīt, ar riteņiem, kājām vai mašīnām viņi paspēj būt visur.

Tāpēc, ka festivāls tiešām ir pieejams un adresēts visiem vecumiem un interesēm (pat ja šogad savu izrādi īsti neatrada auditorija vecumā no apmēram 2 līdz 5 gadiem). Un publikā dabiski sajaucas nozares profesionāļi ar vietējiem iedzīvotājiem, konservatīvi seniori ar hipsterīgiem jauniešiem, ģimenes ar dažāda vecuma bērniem un intelektuāli kultūrtūristi. Kur vēl Latvijas teātra vidē tā notiek? Tāpēc – vēlreiz paldies visiem, kas turpina festivālu veidot un apmeklēt! Latvijas teātra ekosistēmai tas ir ārkārtīgi būtiski.

P. S. Mīļo Festivāl, pilnveidojoties piekļūstamības virzienā, lūdzu, nākamgad pieliec kādus kāpslīšus, lai pazīstamajās, foršajās, stabilajās skatītāju tribīnēs, festivāla žargonā sauktās par «suhanovkām», beidzot varētu uzrāpties un attiecīgi pēc tam norāpties arī pusmūža un vecāki ļaudis ar īsākām kājām un stīvākām mugurām.