Viena diena manā mūžā jeb Valmieras vasaras teātra festivāls ‘26

Gadskārtējā Valmieras vasaras teātra festivāla otrā diena man ir vienīgā. Tai vajadzēja sākties sešos no rīta ar modinātāja zvanu, taču kaijas aiz dzīvokļa logiem ķērc jau no pieciem, un miegs ir tik vājš kā stipra kafija, kam brutāli pielieta glāze ūdens. Pusdesmitos esmu Valmierā un dzeru otro kafiju, pirmās efekts ir palicis Rīgā, pie kaijām. 

Pulksten 10.00 Valmieras muzejā skatos interaktīvu dejas izrādi ģimenēm ar mazuļiem Vēdera sajūtas, un nevilšus tā iedod toni jeb skatpunktu visai festivāla dienai. Tas ir poļu radošās grupas darbs režisores un horeogrāfes Hannas Bilkas-Kaneckas vadībā ar Agates Bankavas, Annas Novikovas un mūziķa Jāņa Retenā līdzdalību. Iestudējums domāts zīdaiņiem, un mazuļi ar vecākiem, galvenā mērķauditorija, veido apli, kura iekšpusē notiek darbība. Taču tā nav stingri novilkta riņķa līnija, protams, šajā gadījumā tā nevar tāda būt. Tā ir atvērta vienreizības, unikālas klātbūtnes procesa brīvības telpa. Un tā ir fascinējoša pieredze. Ar skaņām un vizuālām zīmēm, un kustību kā savienojošo elementu rimti, plūdeni un maigi skatīšanās loks kļūst par teātra brīnuma pieredzēšanas procesu. Ar spožo tubu, ar kāpostgalvām, dvielīšiem un lielām koka karotēm garos kātos, ar ko tēlaini attēlota viena no dzīvības pamatfunkcijām, jo ēšana un tālākie fizioloģiskie procesi ir mazuļa dzīves ass, ap ko griežas pārējā pasaule. Un izrādē tā ir silta un mīlestības pilna. Gribēju rakstīt sala, taču drīzāk tā ir kā jūra, kuras viļņos var šūpoties tik ilgi, cik aptver vecāku mīlestības sargājošais loks. Mazuļi, viņu uztvere, kurai atbilstoši gudri izdomāta darbība, viņu reakcijas, tik individuālas, atšķirīgus raksturus iezīmējošas, ir izrādes daļa, kaut šajā gadījumā tā rakstīt šķiet pat mazliet brutāli. Būt kā tām kaijām aiz loga. Jo zīdaiņu lielās acis, ar kurām viņi veras pasaulē, ierauga lietas un pēc tam ar ķermeni tiecas tās apgūt, ar tīru atklāšanas prieku, bez bailēm, bez nedrošības, bez visām pieaugšanas blaknēm, kas ietekmē tālāko dzīvi, ir tīra un stipra esības esence. Kā tā izgaro, tas jau ir cits stāsts. 

Šo zīdaiņa skatienu kā festivāla logo brilles es tagad uzlieku un dodos tālāk. 

Pulksten 11.00 Valmieras Gaujas krasta vidusskolas sporta zālē skatos Lienas Šmukstes iestudējumu Saprasties, kurā piedalās arī tās jaunieši. Un domāju, ka Lienai Šmukstei piemīt šāds īpašais maza bērna skatiens uz pasauli, kurā visi ir līdzvērtīgi tās izziņā. Tas nav bērnišķīgi naivs, tas ir cilvēkmīlestības pilns skatiens ar patiesu vēlmi darīt šo pasauli kaut mazliet… Gribēju rakstīt cilvēcīgāku, bet sapratu, kas šis vārds neder, ja cilvēks apaug ar netīrumiem kā basas bērna kājas, kad apgūta pasaule ar plikām un to kārta ir tik bieza, ka mamma saka, tajā var stādīt kartupeļus. Režisore šajā iestudējumā jautā, vai ir valoda, kurā var saprasties visi, un atbilde ir skaidra – protams, ja esi empātisks, neesi egoists un iekāp otra kurpēs, lai saprastu, kā ir dzīvot, nebūvējot sienu starp savējiem un svešajiem, kurus par tādiem uzlūko tikai tāpēc, ka ir citādi. Izrādē Edvards Kurmiņš runā izdomātā nevalodā, bet partnere Jolanta Znotiņa – zīmju valodā. Aktrisi atceros no Dailes teātra izrādes Sabojātie (2013) Viestura Roziņa režijā, par ko viņa tika nominēta Spēlmaņu nakts balvai Gada debijas kategorijā. Jolantas Znotiņas emocionalitāte ir arī šī iestudējuma vērtība. Ar zvārgulīšiem ap potītēm, gaiši zilā kleitā viņa kā Pītera Pena Zvārgulīte runā citā valodā, un cilvēkam dzirdama ir tikai viņas kustība, tā ir viņas valoda. Saprasties ir kustībā balstīta leļļu un objektu teātra izrāde, tās horeogrāfe ir norvēģiete Tonje Sannesa, un Znotiņas partnerim Edvardam Kurmiņam ir iespēja demonstrēt savu plastiskumu. Svešo un citādo te reprezentē milzu lelle ar saviem trūkumiem un tiecību uz veselumu jeb pilnību, ko sasniegt var palīdzēt citi, tādējādi atrodot kopīgu valodu. Izrāde ilgst aptuveni stundu, taču pēc pusstundas mans skatiens atslābst tāpēc, ka darbība sāk buksēt uz vietas, jo stāsts jau ir skaidrs.

Pirms pulksten 13.00 pie tirdzniecības centra Valleta es izlozēju košļeni ar zaļu uzlīmi. Tas nozīmē, ka esmu zaļajā komandā, kas dodas Ģirta Šoļa sacerētajā un iestudētajā pastaigu izrādē Kurš sēdēs viņai blakus?, un galamērķis ir pie kāpnēm Gaujas krastā. Ideja ir lieliska. Tai jābūt komēdijai par salidojumā satikušos vidusskolas mīlas trijstūri, kas cenšas saprast, kas toreiz notika un kas varētu notikt tagad. Katrai no trīs grupām ir savs pirmais dalībnieks, un finālā satiekas visi. Tomēr tā kļūst par neizmantoto iespēju. Saturs ir dramaturģiski vājš un formā arī Alīdas Pērkones radītās puslelles ir tikai komismu radošs līdzeklis. Skatītāji tiek aicināti aktīvi iesaistīties, un manā grupā tie ir lieliski. Pateicoties viņiem, es smaidu, tomēr aktieriem – Sabīnei Ozoliņai, Mārtiņam Gailim un Artūram Putniņam – improvizācija padodas ar dažādām sekmēm, un nav arī stingra autora dota pamata zem kājām. 

Tomēr ar gaišām cerībām es dodos tālāk, lai pulksten 15.00 kādā Plostnieku ielas pagalmā skatītos Agra Nātres iestudējumu Pīķa dāma, parādies!. Esmu cilvēks ar pieredzi Pīķa dāmas saukšanā. 12 gadu vecumā ilgāku laiku uzturoties slimnīcā, nav daudz izklaižu, un mēģinājumi sazināties ar gariem ir nervus kutinoši, taču kopības jautro garu uzturoši. Aptuveni tik veci arī varētu būt dramatuģes Ances Muižnieces lugas pusaudži, ko precīzi atveido Madara Kalna, Rūdolfs Sprukulis un Matīss Kučinskis. Uzliktās brilles kļūst liekas, jo atmiņa naski aizved pie bērna manī, kurš toreiz slimnīcā bija tikpat ziņķārīgs un nobijies. Tomēr arī šeit stāsta paredzamība un režisoriskās izvēles pēc kādas pusstundas sāk neiet vienota veseluma rakstā, tāpēc uzmanība atslābst. Bet prieks paliek. Piebilde. Es neesmu droša, ka toreiz mēs viņu tiešām neizsaucām. Darbība notika ģērbtuvē. Vienbrīd pa skapīšu virsmu kāds nepārprotami staigāja. Un es biju tik drosmīga, ka atvēru acis. Bija tumšs – starp citu, šis ir saprotams, taču objektīvs trūkums dienas izrādei, lai būtu atbilstošā noskaņa –, tomēr loga ielaistajā laternu gaismā es redzēju, ka neviens no mūsu kompānijas tas nebija, jo visi stāvēja, rokās sadevušies. 

Pēc nelielas ekskursijas Valmieras sākumskolas apkārtnē sēžu skolas amfiteātrī, un pulksten 17.00 sākas režisora Kārļa Krūmiņa un horeogrāfes Evas Krūmiņas laikmetīgā masku komēdija Laipotāji. Līdzīgi kā Krūmiņa Sapņotāji, tā balstīta Šekspīrā, šoreiz vienā lugā, un tā ir traģēdija Otello. Luga lokalizēta, darbību pārnesot uz deju kolektīvu. Te man nav privātu sasauču, ja par tādām neuzskata pieredzi ar intrigām un intrigantiem, jo ne es korī dziedātāja, ne tautas deju dejotāja, taču tīrais spēles prieks aizrauj, un acis plešas platas kā zīdainim, kaut saule žilbina caur visām saulesbrillēm. Tas ir asprātīgs un atjautīgi izstāstīts stāsts, un vairāk laikmetīgu nekā Sapņotājus to dara tieši teksti un mājieni kultūrpolitikas virzienā. Kārlis Krūmiņš kā dramaturgs ir negants, kā jau delartiskajai komēdijai pieklājas. Delartes stilistika ir valoda, kas atsvešina, tomēr saturs kopā ar aktieru enerģisko atdevi liek sajust sevi, esot ierautai notikumu epicentrā. Apaļā skatuve ir loks, kas arī šeit nav noslēgts, jo atstaro realitāti. Komiskā un pārspīlētā veidā rādīti raksturi, to vājības un cilvēciskās attiecības ir kā zobens, kas prasmīgās un aizrautīgās rokās trāpa precīzi, lai no sava sola pieceltos ne tikai labi izklaidēts. Visi aktieri lieliski, bet Aksels Aizkalns kā Jago – īpaši. Izrāde ietverta Valmieras teātra repertuārā. 

Tālāk ekskursija pa nezināmo Valmieru turpinās, dodoties uz bijušā gaļas kombināta ēku, kur jābūt pulksten 19.00, lai skatītos izrādi Lūziens. Uz betona grīdas visa ceļa garumā, kas aizved uz norises vietu – telpu, kurā reiz tika dīrāti un sadalīti kautķermeņi, –, stiepjas uzpūsta sarkana līnija. Tā sasaucas ar izrādes tematiku par cilvēka anatomisko uzbūvi, ko var aprakstīt un atklāt precīzi, un netveramo, ko saucam par mīlestību un kuras sāpes tāpat ir atklājamas fizioloģiski precīzi. Šeit mans festivāla loks noslēdzas. Režisora Riharda Zelezņeva kopā ar dramaturģi Elzu Vildaus un scenogrāfi Signiju Joci radītā izrāde ietver gan lekcijas elementus laboratorijā, gan privātus stāstus «par lauztiem kauliem un lauztām sirdīm», ko atklāj leļļinieki: Sandija Dovgāne, Rūdolfs Apse, Matīss Millers. Leļļu te nav – ir objekti, ap kuriem aktieri darbojas, attēlojot cilvēka sirds un asinsvadu sistēmu. Te svarīga ir viņu kopība, viņu kopīgā pieredze, attiecības, un, patiesumam saslēdzoties ar atklātību, veidojas uzticēšanās. Un tas ir abpusējs process, kas izrādes veidotājus satuvina ar skatītājiem. Kas ir mīlestība? – tāds ir izrādes uzdotais jautājums. To vaicā arī Haddaway savā dziesmā, kurai skanot skolas diskotēkā, straujāk pukstēja mana sirds, gaidot, vai simpātija lūgs dejot. Izrādē skan cita šīs dziesmas versija, cita esmu es, citi pēc sāpīgās pieredzes gūšanas ir aktieri, un citāda pasaule ir apkārt. Tomēr katra paaudze arvien no jauna uzdod šo jautājumu, un tā tas būs, kamēr zemeslode griezīsies. Lauztās sirdis taps dziedētas un dzims bērni, kas atklās teātri kā sev vajadzīgu pieredzi. Ļoti gribētos, ka izrādes mūžs būtu ilgāks par festivāla dienām.  

Pēc izjūtas man šeit arī gribētos likt punktu, tomēr dienasgrāmatas formāts paredz rakstīt arī nepatīkamo. 

Pulksten 21.00 esmu Valmieras pilsētas brīvdabas estrādē, lai būtu klāt Gadsimta kāzās, kas pieteikts kā kantrīmūzikls. Tas ir apjomīgs projekts ar daudziem iesaistītajiem radošās grupas – Paulas Pļavnieces, Klāva Meļļa, Rūdolfa Gediņa, Ances Strazdas – vadībā. Kvadrifronieši jau veido zīmolu, kas liek gaidīt noteiktas kvalitātes, un viena no tām man ir godīgums. Šeit tā man trūka. Es redzēju virspusību, ko vēriens nevar aizstāt. Ideja jau atkal ir lieliska – road movie žanra mūzikla versija, kurā apspēlētas gan Sprīdīša, gan Blaumaņa Skroderdienu tēmas. Un patriotiska Vidzemes cildināšana, kā arī starppilsētu iedzīvotāju attiecības, kuras zina tie, kas piederīgi. Es paliku ārā. 

Mans ceļojums ir galā brīdi pirms pusnakts, kad esmu atpakaļ Rīgā, kaijas guļ, un tūliņ sāksies jauna diena.