Tilti, laivas, rati un amfībijas

11. festivāls. Mans desmitais. 2018. gadā izlaidu, jo, kad tā gada vasaras sākumā sapratu, ka esmu izdegusi, vairākus mēnešus no kalendāra strīpoju ārā gandrīz visu, kas tur bija iepriekš ieplānots. Jādzīvo prātīgāk, lai vairs nekad nebūtu jāizlaiž neviens Valmieras vasaras teātra festivāls. Šķiet, ka ar šo festivālu izveidojušās personīgas attiecības. Pat neraugoties uz to, ka līdz ar festivāla izrādēm augusta sākumā atkal sākas intensīvs jaunās teātra sezonas darba cēliens. Piektdien iebraucot Valmierā, pie pilsētas robežzīmes ieraugu festivāla brillītes. Pirmajā brīdī racionāli piefiksēju, ka viss ir kā ierasts… Bet tad pēkšņi sajūtu miklumu acīs. 

ATKLĀŠANA

Pa šiem gadiem esmu iemācījusies, ka festivāls nav tikai izrādes. Tāpēc parasti mēģinu paspēt jau uz atklāšanu. Tur koncentrētā veidā var saņemt festivāla starta adrenalīna sajūtu, tur parasti satiekas arī festivāla uzticamākie skatītāji, brīvprātīgie un daļa mākslinieku. Lai jau pēc brīža visi izklīstu pa izrāžu spēles vietām pilsētā. Kā vēsta festivāla organizatori, Valmieras iedzīvotāji savus pagalmus un sētas izrādēm gatavi atvērt arvien aizrautīgāk.

Šoreiz festivāla centrs, kur notiek arī atklāšanas pusstunda, ir pie Valmieras Gaujas krasta vidusskolas Pāvila Rozīša ielā 5. Šajās dienās te uz saviem krekliem varēs uzdrukāt festivāla logo. Sestdienā te būs pieredzama TVNET+ veloskatuve ar dažādām Toma Treiberga vadītām diskusijām. Es jau zinu, ka šo diemžēl nenoķeršu, jo savā pietiekami blīvajā programmā nespēju ietilpināt pat visas izrādes. 

CAURUMS

Programmas sākumā esmu ielikusi Elmāra Seņkova un Reiņa Suhanova Fēru salās iestudēto izrādi Caurums. Izrādē spēlē pieci teātra Tjóðpallur Føroya aktieri. Tērpušies ūdens un vēja necaurlaidīgos kombinezonos, gumijniekos un aizsargķiverēs viņi… spēlējas. Ar priekšmetiem, priekšstatiem, mīmiku, starptautiski atpazīstamiem vārdiem. Viens no viņiem sēž piepūšamā gumijas laivā (kas vēlāk izrādīsies ar glītu apaļu caurumu tās dibenā, atgādinot raķeti) un dzīvajā rada skaņu telpu, brīžiem muzikālu fonu, brīžiem skaņas aktieru radītu trokšņu imitācijai (šis izrādes elements man izrādē patīk vislabāk). Bet pārsvarā manu iztēli nodarbina vingrinājums, mēģinot mūsu pašu aktieros atrast kādus «prototipus». Šo savu nodarbi uzsāku jau pašā izrādes sākumā, kad telpā redzu aktrisi, nu ļoti līdzīgu Gerdai Emburei. Tad parādās arī «Anda Albuže». Kādu laiku nespēju izdomāt, ko atgādina vīrietis ar pliko galvu. Dzelzītis! Rosīgākā no aktrisēm šķiet līdzināmies Sandijai Dovgānei… Galu galā gumijas laiva pārtop kosmosa kuģī, tad laikam atkal kļūst par laivu, un, kad visi tajā atkal satilpuši, dziest gaismas un ceļojums šajā caurumā ir beidzies. Emocionāli tā arī nepieslēdzos šim stāstam. Iespējams, ka pasākuma dzīvākā emocija man bija pašā sākumā, kad es, kārtīgi neizpētījusi visas savas biļetes, droši iesēdos brīvajā pirmās rindas krēslā. Ha! Šogad festivāla izrādēs lielākoties nav nekāds sēdēšanas «frīstails», daudzās izrādēs ir numurētas sēdvietas. Visas publikas priekšā, paša Jāņa Znotiņa mudinātai, fiksi nācās telefonā meklēt biļeti, lai atrastu savu numuriņu. 

PĪĶA DĀMA, PARĀDIES!

Fantastikas drāma ģimenēm. Jau ar pirmajām izrādes minūtēm saprotu, ka esmu iekšā īstajā, tik labi pazīstamajā Valmieras festivālā. Režisors Agris Nātre, dramaturģe Ance Muižniece un mākslinieks Adriāns Toms Kulpe veiksmīgi turpina «pagalmu atdzīvināšanu» ar «briesmīgi priecīgām lietām». Personīgi mani ļoti, ļoti aizkustina teātris, kurā aktieri māk spēlēt bērnus «pa īstam». Pie šķūņa satikušies Madaras Kalnas Elza, Rūdolfa Sprukuļa Robis un Matīsa Kučinska Tomass, lai izsauktu Pīķa dāmu. Tā tiešām arī parādās! Melnā, netīrā, lielā kombinezonā, ar ķiveri galvā no šķūņa ar lielu blīkšķi izveļas ceturtais aktieris. Man atkal ir mīkla – kurš tas ir? Es taču pirms izrādes sākuma programmu izlasīju! Neatceros. Kronis? Nē. Tad pēc gaitas atpazīstu Matīsu Budovski. Viņš tēlo parastu cilvēku Pēteri. Lai gan pats izlabo, ka nav parasts, viņš ir mākslinieks. Pēteris šķūnīti būvē savai draudzenei amfībiju un austiņās klausās paša sacerētu draudzenei veltīto mūziku. Tāpēc nav pamanījis bērnus, kad iznācis pagalmā. Un tas arī izskaidro, kāpēc viņš, kad iznāca no šķūņa, brīžiem pārvietojās tādos kā slaidos deju soļos. Ja par horeogrāfiju – brīnišķīgs atradums ir arī Matīsa Kučinska šļukšana (slidināšanās ar piezemēšanos), pateicoties lielo kurpju slidenajām zolēm. Viņš vispār ir īsts pagalma švīts – uzvalkā (piecus izmērus par lielu) un ar krāšņu šlipsi. Tikmēr Rūdolfa Sprukuļa Robis ir mazs prātvēders, kuru… biedri, protams, drusku arī «bulijo». Lūk, un te man empātija ieslēdzas momentā. Sprukulis apbižoto Robi spēlē tik ticami, ka gribas iet un viņu aizstāvēt. Tāpat arī īsta un dabiska meitene ir Madaras Kalnas mazā dāma Elza, kura jau labi prot saprasties ar čatdžīpītī un vienlaikus lielos uztraukumos var arī piečurāt bikses.

Lugas teksts ir asprātīgs un atsperīgs. Un diezgan precīzi trāpījis bērnu auditorijas saziņas aktualitātēs. Mana sešpadsmitgadīgā (!) meita, priecīga par piedzīvoto, pēc izrādes pieteicās paskaidrot visus jokus, ko es nesapratu. Viņa automātiski tātad pieņēma, ka es neko daudz nesapratu. Vienlaikus tur bija arī joki, ko uztvēra tikai pieaugušie. Piemēram, brīdī, kad bērni aši pieņem lēmumu neizpildīt visus priekšnoteikumus, lai izsauktu Pīķa dāmu, tiek paziņots «mēs mainām noteikumus», jo, «ja nav, tad nav, kā ir, tā ir» (un te vai tik nav atsauce uz GraBuli?).

Vēl viena spēcīga emocija šajā mazajā bērnu izrādē man radās brīdī, kad Rūdolfa Sprukuļa Robis pēkšņi saprot, ka viņš redz spokus īstu cilvēku izskatā (tas ir, visus tribīnēs sēdošos skatītājus). Kamēr Elza un Tomass neko neredz un nedaudz satraucas par Robja halucinācijām (jo dzīvo aiz 4. sienas). Rūdolfs Sprukulis tieši un silti raugās publikā, un, šķiet, pilnīgi visi skatītāji ir gatavi kaut ko darīt, lai palīdzētu Robim pierādīt, ka mēs tribīnēs esam īsti! Teātra maģija tiešām ir kaut kāds brīnums – telpa, kurā vienlaikus kaut kas ir pavisam reāls un kaut kas absolūti iedomāts. Tikmēr tā amfībija, ko Pēteris, bērniem piepalīdzot, izstumj no šķūņa, arī ir īsta! Es atkal apraudos. No prieka, kurā teātris spēj mūs tik ļoti pārsteigt arī bērnu izrādē, kura šķiet uzbūvēta tikai no pagalma loriņiem, bet kur finālā acu priekšā tev tiek izstumts skaists un stilīgs braucamais, kurā pavizināties gribētu katrs no mums.

LŪZIENS

Režisors Rihards Zelezņevs, dramaturģe Elza Vildaus, scenogrāfe Signija Joce un grupas Efekts mūziķi trim aktieriem radījuši telpu, kurā izstāstīt par cilvēka anatomisko brīnumu un emocijām, kas šajā fenomenā var rasties. Un viena epizode pretīgi un tieši ļauj iztēloties, kā šajā bijušā gaļas kombināta hallē savulaik tika ievesti dzīvnieki, apdullināti, nosvilināti, nodīrāti, sadalīti. Uz līdzenas vietas gribas kļūt par veģetārieti. 

Aktieri Sandija Dovgāne, Matīss Millers un Rūdolfs Apse pārmaiņus stāsta un rāda, kā funkcionē cilvēka rumpītis (kauli, asinsrite, āda, acis, smadzenes, šūna), un ik pa laikam izstāsta kādu epizodi no savas personīgās emocionālās pieredzes. Par salauztu roku, jo salauzta sirds. Par izjukušām attiecībām un studiju draudzībām uz mūžu. Apbrīnoju un cienu visu trīs aktieru atklātību. Iespējams, ka šī privātās dzīves atklāšana arī ir uz robežas starp ērti un neērti un tāpēc ik pa laikam, kā nelielu drošību meklējot, aktieri rokas bāž kabatās.

Mana mīļākā aina laikam bija brīdis, kad Sandija stāsta epizodi, kurā saprot, ka notiks šķiršanās. Mūzikālā partitūra fonā pulsē un skatītāju acu priekšā darbojas improvizēts sirdskambaris, kas varētu arī eksplodēt no pārsitienu spēka. Kaut kādā ziņā šo noteikti varētu saukt par vizuālo teātri, līdzīgi tam, kādu šad un tad veido Reinis Suhanovs (Pieņemt savu nevarību, Caurums), taču reizē tas robežojas arī ar performanci, kur tik būtisks ir klātesošs konkrētā aktiera ķermenis un stāsts. Finālā visi trīs aktieri ar ratiem ieslīd kādā no milzu ēkas neredzamajām telpām tālākajā stūrī, var teikt, ka visiem trim te bijusi arī tāda kā vivisekcija, tikai bez anestēzijas. Drosmīgi un aizkustinoši.

Kad izrādē stāsta par acīm, kas asaro, un to, kādos gadījumos mēs raudam, atceros epizodi ar iebraukšanu Valmierā. Gan jau par to arī varētu uzbūvēt veselu izrādi, neizliekoties, kas tas tikai tāds fizioloģisks, nebūtisks un nekontrolējams šķidrums. 

Nakts OFF programmai WTF pirmajā vakarā nav spēka. Lai gan, iespējams, tur griezās īstā festivāla ballīte. Varbūt šonakt?