Teātris nekad nebeidzas

Lai gan 2025./2026. gada teātra sezona ar pirmajām un pēdējām Skroderdienām – Valmieras teātrī pirmizrādi žurnāla iznākšanas brīdī jau piedzīvojusi Elmāra Seņkova skatuves versija, savukārt Latvijas Nacionālā teātra izrāde Indras Rogas režijā atvadās no skatītājiem pēc septiņpadsmit sezonām uz skatuves – strauji tuvojas beigām. Taču teātra un dejas festivālu un notikumu piedāvājums vasarā liecina, ka sezona ir kļuvusi par nosacītu jēdzienu. No vienas puses, tas šķiet vērtīgi un vajadzīgi – jo kultūras procesi vairs nav ieslodzīti reglamentētās institūcijās, kultūras dzīve ir daudzveidīga un piesātināta. Turklāt vasarā kultūra arī masveidīgāk izbrauc no Rīgas un citiem reģionu centriem, nonākot tuvāk skatītājam perifērijā. No otras puses, pārsātinājums un nespēja izsekot visam attālina mūs citu no cita, jo mūsu pieredzes nepārklājas.

Kultūras procesi vairs nav ieslodzīti reglamentētās institūcijās, kultūras dzīve ir daudzveidīga un piesātināta

Mākslinieki ir tik noslogoti, ka redzēt kolēģu veikumu ir teju neiespējami. Šķiet, šādā situācijā sāk pazust konteksta izjūta, kas varētu aptuveni radīt priekšstatu, kur atrodas teātris un kur teātrī atrodos es pats. Bet konteksta veidošanai, cerams, noder kultūras mediji.

Pati gan sen esmu kapitulējusi kultūras pārbagātības priekšā un vairs nespēju nožēlot neredzēto, jo dzīve tomēr ir viena. Un šā paša iemesla dēļ esmu kļuvusi arī mazāk kritiska pret tiem, kas nav redzējuši to, ko par redzēšanas vērtu uzskatu es. Pavisam nesen saņēmu ārēju apstiprinājumu tam, ka cilvēka personības būtiskākais aspekts nav tā profesionālās dzīves noslogotība un sasniegumi. Lai gan ikdienas dzīve atkal un atkal spēj ievest maldos, ka ir gan. Tādā aspektā arī nemitīgās sarunas par progresu, sistēmu uzlabošanu, virzīšanos uz citius, altius, fortius šķiet mākslīgas un trauksmi veicinošas. Jo viena cilvēka dzīvē ir tikai tik vispārākās pakāpes opciju, cik ir. Un vai labāk dažreiz vienkārši nenozīmē – citādāk? Un kurš ir tas soģis, kas spēs pateikt, kad no pārākās pakāpes esi pārgājis vispārākajā?

Par ko es te vispār runāju? Par dzīvi, kuras protagonists ir katrs cilvēks pats, nevis teātris vai karjera. Man netraucē viduvējības un lūzeri, jo šo vārdu segums ir tikpat subjektīvs un relatīvs, cik izcilībām un vinneriem. Un teātra alma mater – Latvijas Kultūras akadēmija –, par kuras darbību studentu teātra jomā izvērsta šā numura Tēma, apliecina – teātris nekad nebeigsies.