Aristotelis neko neizdomāja

Ilmārs Šlāpins. Vai dramaturgam ir jābūt gudram?
Lauris Gundars. Jā un nē (smejas). Nav jābūt gudram. Tāpēc, ka... vienu brīdi līst dramaturģijā nebija īpaši gudri, un, no otras puses, dramaturgs – tā ir pakārtota profesija un viena no kolektīvā darba sastāvdaļām, sekojoši, tur vispār nav tāda īpaša jautājuma, ka dramaturgs, ja tiek pieaicināts, tad tiek pieaicināts tāpēc, ka viņš ir gudrs. Gudrs kādā ziņā? Varbūt te nav runa par enciklopēdiskām zināšanām, bet par pamata zināšanām, par amata zināšanām. Es šādu jautājumu esmu dzirdējis daudzus desmitus gadu un ļoti bieži. Vai vispār dramaturģija eksistē un vai to var mācīt, un tā tālāk. Jo mazāka kopiena, jo biežāk šie jautājumi tiek uzdoti. Ja lielāka, šo jautājumu vispār nav. Tā vienkāršā iemesla dēļ, ka ir kaut kādas pašsaprotamas lietas – tad, kad ir lielākas industrijas, vairāk cilvēku, lielāka ražošana, tad patiesībā nav jautājumu par to, vai šeit ir kaut kādā veidā prāts jāpieliek. Mazākās kopienās, protams, – kā mana sirds dzied, tā es tagad maukšu. Māksliniekam jābūt ar vēju matos, un vairāk neko arī nevajag. Ir gauži pretēji. To mēs arī varam vērot teātrī – tur, kur tev nāk miegs, tur arī bijis lielāko daļu vējš matos. To parāda arī nosacīti jaunie dramaturgi, kas ir tagad. Kādā veidā vispār tiek strādāts, kad režisors uzaicina dramaturgu un viņi ļoti cītīgi kopā strādā. 

Kādēļ režisori paši nevarētu būt dramaturgi?
Mēs varam skatīties, vai šādai daudzdarīšanai ir rezultāts. Kad režisors vienkārši atrāda savus muskuļus, visticamāk, tur acis zib kritiķim... kā ir ar skatītāju, paši varam spriest. Un tomēr, manuprāt, spicākie režisori ļoti labprāt sadarbojas ar dramaturgiem, to var redzēt, ja mēs palūkojam repertuāru. Kā tas veidojas, es arī ļoti labi zinu: tas veidojas Kultūras akadēmijā, kad šie dramaturgi studē dramaturģiju un paralēli vairāki kursi, Māras Ķimeles audzēkņi studē režiju. Mums abiem ar viņu bija pilnīgi skaidrs, ka tās ir savstarpēji papildinošas lietas. Ja pirms tam režisori baidījās no dramaturga, tad šis process, ka viņi tika laisti skolā kopā, pilnībā nojauca šo sienu, un izrādījās, ka viņi viens otru papildina ļoti auglīgi, man patiešām par to ir prieks, un tas nav tikai mans prieks, bet arī skatītājiem prieks beigu beigās. 

Tad, kad Elmārs Seņkovs strādā, teiksim, ar Rasu Bugavičuti-Pēci vai Valters Sīlis ar Jāni Balodi strādā, tās ir vienas no spilgtākajām izrādēm. Justīne Kļava ar Dmitriju Petrenko vai iepriekš ar Ingu Tropu. Tie ir vieni no spilgtākajiem teātra produktiem, kādi beidzamajos gados vispār ir bijuši. Tas nav nekas jauns un brīnumains. Pirms kara mums lielā mērā bija vācu sistēma, kas paredz profesionālu teātra dramaturgu. Viņš ir tehniskais dramaturgs, kurš pats neraksta, bet viņš ir profesionālis šajā amatā. Viņam nav ambīciju par vēju matos, ka viņam jābūt «māksliniekam». Viņš palīdz visādos veidos savākt materiālu, kas ir nepieciešams, tekstu vai arī darbības remarkas, konstrukciju kā tādu, kas ir nepieciešama, lai režisors beigu beigās, apkopojot pilnīgi visu izdarīto, mums eleganti uzveidotu izrādi.

Bet viņam gan ir jābūt tad zinošam, intelektuālam.
Bet protams! Tas ir tā maigi izsakoties. Par intelektu es pat negribētu tik ļoti uzsvērt kā to, ka ir jāzina likumsakarības, un tās likumsakarības nav tik sarežģītas.

Bez prāta klātbūtnes, īpaši tādās lietās kā teātris un kino, nevar iztikt. Tā vienkāršā iemesla dēļ, ka tas ir stipri dārgāk

Es domāju – jāzina vēsture varbūt.
Jā, noteikti jā. Un visstiprākā skola ir Vācijā, protams, kur teātra dramaturgi ļoti lielā mērā ir arī producenti, teātra saimnieki. Lai kā tas būtu, lai kā uz afišas izlektu kāda režisora vārds, vienalga teātra dramaturgi ir ārkārtīgi jaudīga lieta. Mums ir bijušas arī vairākas darbnīcas ar amerikāņiem. Viņi arī sāk atgriezties pie tās pašas sistēmas, tas ir izdevīgi pilnīgi visiem, un beigu beigās nav runa par teātra iekšpusi, ir runa par skatītāju, kam tas ir izdevīgi. Mums ir bijušas elegantas teātra darbnīcas, gan vācu, gan amerikāņu, ar teātra dramaturgiem. Tas darbojas ļoti labi – šī bieži vien ir ļoti racionāla lieta. Tai pašā laikā – vai tu vari nodalīt racionālo no iracionālā? Strikti novilkt to līniju ir laikam grūti.