Būsim radikāli!

Sezonas izskaņā Teātra festivāls Nr. 5 Daugavpilī aicināja uz sarunu par krīzi pasaulē un teātrī. Pirms tās un programmā ieplānotās Latvijas Nacionālā teātra izrādes Ko var cilvēks, ko veidojuši Roberts Dauburs un Jānis Joņevs, Daugavpils teātra valdes loceklis un režisors Oļegs Šapošņikovs teica ievadvārdus, kuros atzīmēja, ka šī ir pirmā reize 20 gadu laikā, kad Nacionālais teātris ir ieradies ar viesizrādi Daugavpilī, kā arī aicināja skatītājus saglabāt mieru, ja gadījumā telefonā parādās brīdinājuma signāls, un palikt teātra telpās, jo tā ir drošākā vieta apdraudējuma gadījumā. Šapošņikova īsā uzruna precīzi iezīmēja problēmas, par kurām mazliet citā rakursā tika diskutēts arī nākamajā dienā sekojošajā sarunā: vai šis patiešām ir krīzes laiks, kā Krievijas uzsāktais karš Ukrainā ietekmējis mūsu sabiedrību un teātri, cik tālu sniedzas teātra un mākslas spēja rosināt pārmaiņas un ko iesākt ar teātri krievu valodā Latvijā.

Tieši šeit iztēle iegūst savu īsto svaru. Ne kā dekoratīvs papildinājums realitātei, bet kā instruments tās pārveidei

Vārda krīze sākotnējā nozīme saistīta ar izvēli, lēmumu, pagrieziena punktu. Nav iespējams noliegt, ka mēs patiesi atrodamies posmā, kur līdzšinējā sistēma – gan sabiedriskā, gan politiskā, gan ekonomiskā – ir pārstājusi darboties, taču jaunā vēl nav izveidojusies. Šis ir brīdis, kad ir iespējams viss un nekas. Un tieši šobrīd mums vajadzīga iztēle, lai neparedzamo pasauli skaidrotu citā veidā. Mums jāattīsta spēja pieņemt pasaules nenoteiktību un neparedzamību nevis kā nolemtību, kurai par katru cenu jāpretojas, bet gan kā potencialitāti un ikdienas pavadoni. Un te saredzu būtiskāko teātra lomu arī mūsdienu sabiedrībā – kalpot par telpu, kur sabiedrības locekļiem būt radikāliem – sanākt kopā, par to balsojot ar savu ķermenisko klātbūtni un uzmanību.

Tieši šeit iztēle iegūst savu īsto svaru. Ne kā dekoratīvs papildinājums realitātei, bet kā instruments tās pārveidei. Iztēle ļauj ne tikai radīt jaunus estētiskus risinājumus, bet arī iedomāties citādas attiecības – starp cilvēkiem, starp institūcijām, starp mākslu un sabiedrību. Tā ļauj uzdot jautājumu: kā būtu, ja mēs organizētu šo visu citādi? Un vēl svarīgāk – tā ļauj uz laiku šo «citādi» arī realizēt.

Teātris šajā ziņā var kļūt par īpašu laboratoriju, kurā sabiedrība izmēģina sevi. Nevis abstrakti, bet ļoti konkrēti – sanākot kopā, dalot telpu un laiku, pievēršot uzmanību. Šī ķermeniskā klātbūtne pati par sevi kļūst par žestu. Par izvēli būt kopā situācijā, kur nekas nav pilnīgi skaidrs. Varbūt tieši tāpēc teātris arī krīzes apstākļos spēj pildīt funkciju, kas pārsniedz «kultūras pakalpojuma» robežas, – tas kļūst par telpu, kurā iespējams orientēties.

Vai esam gatavi iztēloties?