Amerikāņu deju nācija

Paulas Pļavnieces izrāde Deju nācija sākas ar superenerģisku tīņu grupas šovdejas priekšnesumu. Režisore sadarbībā ar horeogrāfi Kristīni Brīniņu ļauj stāsta varoņiem izskatīties ļoti jauniem, spriganiem un ar veselīgu humoru apveltītiem. Skatītāju zālē atmosfēra tiek uzkurināta burtiski dažās minūtēs, un… var sākties arī stāsts par traumām, paradoksiem, alkām, stereotipiem. Par visu to emociju un pieredžu murskuli, kas ir klātesošs dejā, kad tā nemanot kļūst par sporta disciplīnu. Mulsina tikai viens – kāpēc ar šo skatuves stāstu tomēr ir tik grūti identificēties? Tā jautājumi ir aktuāli, tomēr uzburtā izrādes pasaule šķiet sveša.

SPORTS VAI MĀKSLA

Bērnu un jauniešu vecuma grupā Latvijā ir daudz desmitu dažādu deju žanru studiju un daudz simtu skatuviskās tautas dejas kolektīvu, kuros valda izteikts sacensību gars. Ar asinīm pa degunu, ar lauztām kājām un sastieptām saitēm notiek cīņa par vietām, diplomiem un augstākajām pakāpēm. Tāpēc mūsdienu amerikāņu autores Klēras Baronas lugas iestudējumam teorētiski vajadzētu sasaukties ar Latvijā aktuālu problemātiku. Teorētiski tas arī notiek, tikai – Baronas tēlotās meitenes ir dzimušas un augušas pilnīgi citā pasaulē, kā arī savu vienaudžu grupās citādi komunicē par pubertātes vecuma izaicinājumiem. Režisore izrādei devusi apakšžanru – pieaugšanas drāma. Ja tas ietver arī emocionālas un pat fiziskas vardarbības klātbūtni, tad var teikt arī tā.

No dažādiem reklāmas materiāliem zināms, ka Pulicera balvai nominēto lugu teātrim noskatījis mākslinieciskais vadītājs Valters Sīlis. Liepājas teātra izlolotā festivāla Teātris tuvplānā pirmajā programmā (2025) bija skatāma Somijas teātra Takomo vienlīdz asprātīgā un aizkustinošā autobiogrāfiskā izrāde par jauniešu pieredzi komandu sportā – Vingrošanas meitenes (Jumppatytöt), kas labi sasaucās ar gaidāmo sezonas jauniestudējumu. Grupu mākslas vingrošana Somijā ir sevišķi populārs meiteņu un jaunu sieviešu sporta veids, kurā ir daudz sviedru un asiņu, emocionālu un fizisku traumu. Pēc izrādes sarunā ar somu iestudējuma aktrisēm skatītāji bija vienisprātis, ka somu pieredze ir ļoti labi saprotama arī mūsu skatuviskās tautas dejas kopienā. Somu aktrisēm bija izdevies sabalansēt gan stāstus par bērnu dienās piedzīvotās vingrošanas sporta pasaules skaisto pieredzi, gan kritiski palūkoties uz šī somu fenomena ēnas pusēm. 

Klēras Baronas lugas remarkās norādīts, ka aktrisēm nav jābūt labām dejotājām un lomas būtu jāspēlē no 12 līdz 75+ gadus veciem aktieriem. Tādējādi autore vēlas panākt šķietamu vispārinājumu, kurā meiteņu pieredžu stāsti vienlaikus ir gan atmiņas, gan skats nākotnē jau ar zināšanām par to, kas dzīvē ar katru notiks. Šis apstāklis tomēr sarežģī jautājumu, kas ir izrādes mērķauditorija – pusaudži, kas tieši tagad piedzīvo šo vecumposmu, vai pieaugušie, kam reiz bijusi līdzīga pieredze? Tāpat finālā netapa skaidrs – vai uz šo pieaugšanas stāstu skatāmies kā uz skaistu brīnumu vai tomēr kritiski, ar vēlmi mainīt ierasto lietu kārtību.

Paradokss ir tāds, ka Liepājas teātra trupas māksliniekiem ir grūti izlikties par netalantīgiem dejotājiem. Ne tikai izrādes sākuma dejā, bet arī citās kustību ainās Kristīne Brīniņa ir radījusi tādu horeogrāfiju, kurā aktieri neizskatās nemākulīgi. Vēl vairāk – Sandis Pēcis, kurš atveido deju grupas vadītāju Patriku, ar vijīgo plastiku un manierīgo uzvedību precīzi iemieso šova deju māksliniekus. Uzrunājot savu dejotāju grupu, kurā ir arī viens puisis, viņš uzsvērti lieto tikai «meitenes!». Tātad ignorē citu vīrieti telpā, jo vēlas būt vienīgā un skaistākā autoritāte meiteņu grupā. Izrādē ir aina, kurā viņas kā zvēri satrakojas, uzzinot par pretējā dzimuma konkurentiem konkursā, jo šo meiteņu pasaulē iespējams tikai viens dievs – skolotājs Patriks. Atšķirībā no lugas pirmā cēliena beigām, kur skolotājs ir noguris un vēlas vienkārši doties mājās, izrādē Sandim Pēcim pat sacerēts čipendeila cienīgs solo numurs. No vienas puses, tā ir pasmiešanās par skolotāja paštīksmes saldumu, jo savu ķermeni viņš redz kā teju ideālu, no otras – tas ir nostrādāts un gaumīgs šovdejas numurs.

PUBERTĀTE JEB MAZĀS SIEVIETES

Kamēr uz deju skatuves viss ir skaisti un perfekti, tikmēr ģērbtuvēs notiek sarunas un strīdi par «īstajām» dzīves lietām. Te, iespējams, pirmo reizi meitenes uzzina kaut ko vairāk par vīriešu pasauli, masturbāciju, mēnešreizēm, seksuālu uzmākšanos. Deju grupas vadītājs Patriks gan kādā ainā devalvē meiteņu problēmas, sakot – lūk, Āfrikā, kur bērni mirst badā, tur esot patiešām traki… Āfrikas bērni un tas, ka deju grupa uz lielajām sacensībām gatavo deju par Gandiju, mani atmet padomju laika pagātnē, kurā šī propaganda bija tik iedarbīga, ka vēl tagad to atceros. Taču šodien mani vairāk interesē, kāpēc Karīnas Tatarinovas Vanesa  pirmā priekšnesuma laikā pakrīt un ar asiņojošu kāju tiek aizvilkta prom no skatuves. Vai arī šādas fiziskas traumas būtu uzskatāmas par obligātu pieaugšanas drāmas elementu? Baronu tas nesatrauc, un luga paredz, ka šai aktrisei tūliņ jāpārmetas uz mammu galerijas atveidošanu. Un Karīna Tatarinova, nomainot parūkas un atsevišķas kostīma detaļas, meistarīgi pārtop te vienā, te citā mātē. Šīs mammas ar superaugsti uzkasītajiem parūku matiem atgādina multeņu hipertrofētās varones. Te iespējams arī nolasīt kritiku par tām mammām, kuras savus nerealizētos sapņus cenšas īstenot, nosakot bērnu likteņus – virzot uz skaistas un veiksmīgas dejotājas karjeru (līdzīgi ar puišiem tas notiek futbolā un hokejā). Viņas ir gatavas savus bērnus pakļaut gan fiziskām, gan psiholoģiskām traumām, lai tikai būtu pjedestāli, medaļas un atzinība. Kā punkts uz i šim absurdam ir epizode, kurā viena no Karīnas Tatarinovas atveidotajām mammām skaisti un efektīgi noslīd pie Pēča kājām ar frāzi «ak mans dievs», jo skaidrs, ka trenerim te jābūt dieva vietā.

Lieliskas mazo meiteņu Meivas un Amīnas lomās ir Anete Rimkus un Everita Pjata-Gertnere. Vēl vairāk pārsteidz Andas Albužes Konijas spriganums. Iespējams, šī ir viena no veiksmīgākajām izvēlēm: lai arī aktrise joprojām ir enerģijas un dzīvesspara pilna, tikai nojaušamais palēninājums kustībās vai kādas nedaudz novēlotas reakcijas veido arī izjūtu par jauna un vēl nepieredzējuša cilvēka neveiklību. Arī aktrises mīmikā dominē bērniem raksturīgs viegls izbrīns par visu un spontanitāte uzvedības reakcijās.

Iedomātajā nākotnē visaizkustinošākā epizode izdevusies Inesei Kučinskai (Zuzū), kad randiņā ar Kaspara Kārkliņa Lūku viņa stāsta savus sapņus. Dzīvē meitenēm realitāte un sapņi patiesi ir divas vienlīdz svarīgas paralēlās pasaules. Žēl, ka mazās meitenes lomā Inese Kučinska savu varoni tēlo ar uzsvērtu neveiklību, liekot domāt par kādām mentālām problēmām, kas īsti neiet kopā ar lugas patiesību, ka Zuzū ir tehniski spēcīgās deju grupas otra labākā dejotāja.

SODS PAR TALANTU

Izrādē nespēju saprast, kāpēc Barona vēlējusies uzsvērt to, ka talantīgam cilvēkam noteikti jābūt vientuļam un atgrūstam. Everitas Pjatas-Gertneres Amīna drīzāk atklājas kā sirsnīgs un atvērts cilvēks, tāpēc vēl vairāk šķiet, ka viņa nav pelnījusi emocionālu izstumšanu no grupas. Izrādes finālā Amīna viena pati dejo fonā uz paaugstinājuma, kamēr pārējie skatuves priekšā skaļi un provokatīvi dzied par to, cik viņu vulvas ir perfektas. Turklāt talantīgā Amīna ir sodīta arī ar autores dotu aseksualitāti. Tāpat viņai jācieš no skolotāja veiktas emocionālas vardarbības – pedagogs Amīnu sauc par stulbu un kādā brīdī arī uzšauj pa dibenu. Tikmēr Amīna šķiet daudz pieaugušāka par visiem. Priekšnesuma laikā, kad grupas biedrene Zuzū psiholoģiskas spriedzes iespaidā pēkšņi sabrūk, viņa ātri ielec Zuzū lomā un nodejo Gandijas deju līdz numura finālam. 

Izrādes sākumā – pēc enerģiskās dejas un tai sekojošajā ainā, kad no scenogrāfa Kristapa Kramiņa veidotās spēles telpas jeb deju studijas griestiem nokrīt prožektors (es tiešām salēcos!), – biju gatava fiziskajam teātrim. Tomēr izrāde vairāk balstās stāstījumā un provocē uz diskusiju. Un tā es turpinu prātot: kas vispār definē deju nāciju, kāpēc dejas māksla tiek pārvērsta asiņainās sporta sacīkstēs, ar ko amerikāņu dejas atšķiras no mūsu dejām un kāpēc Baronas luga tika nominēta Pulicera prēmijai?